Saeimas Izglītības komisijas spriešana par jaunu mācību priekšmetu, jo īpaši atsevišķa veselības mācības priekšmeta, ieviešanu skolās beigusies ar kārtējo tukšo parunāšanu. Kārtējo nekādu lēmumu, kas formulēts kā nepieciešamība «piešķirt lielāku lomu» skolēnu izglītošanai par veselību un veselīgu dzīvesveidu skolu mācību saturā.
Kā šī lomas piešķiršana izskatītos dzīvē, nav skaidrs. Jautājumu risināšana aprobežojas ar lomu, nevis līdzekļu vai reālu instrumentu piešķiršanu, ieviešanas mehānismu izstrādi.
Tā vietā kopīgi pavaimanāja par Latvijas jauniešu izteikti sliktākiem veselības paradumiem un zināšanām, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, protams, dažs neaizmirsa pozicionēties pretrunīgi vērtētajā jautājumā par homoseksualitāti un «ģimenisko vērtību» ieaudzināšanu. Dažs deputāts zināja pamācīt, ka jādomā nevis par to, cik mācīt, bet kā mācīt, kā arī apšaubīt, vai būs, kas adekvāti māca šādu priekšmetu.
Šķiet, deputāti nenojauš, ka jau padsmit gadu ne viena vien Latvijas augstskola gatavo veselības mācības pedagogus, tostarp veselības mācības kā atsevišķa mācību priekšmeta mācīšanai skolās. Augstskolu programmās pedagoģijas speciālistiem bez vispārējās pedagoģiskās metodikas tiek mācīta arī veselības mācībai specifiska metodika, kas atšķiras no tradicionālajām, kas pielāgota katram vecumposmam un sensitīvām tēmām. Protams, daudz kas no tās izmantošanas atkarīgs no paša pedagoga, no viņa kreativitātes un arī gatavības investēt laiku stundas sagatavošanai, materiālu piemeklēšanai, adaptēšanai, kas nav tik mazsvarīgi vispārējās pedagogu noslogotības apstākļos, kad daudzmaz pieklājīgas iztikšanas nodrošināšanai pedagogi rauj pa pusotrai vai divām slodzēm. Izdoti arī mācību līdzekļi. Minimālā bāze priekšmeta ieviešanai skolās ir. Galvenais trūkums ir nevis pedagogos, bet politiskā lēmuma trūkumā. Valsts izķērnā līdzekļus speciālistu gatavošanai šāda priekšmeta mācīšanai, ko pati neievieš! Bumba ir politiķu pusē.
Par veselības mācības kā atsevišķa mācību priekšmeta ieviešanu runā jau gadiem. Lai arī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) uz to raugās skeptiski, šoreiz vilkme varētu būt lielāka, jo bez veselības ministres Ingrīdas Circenes balss par to sākuši runāt arī aktīvie demogrāfijas tēmas cilātāji, kas līdz atskārsmei par šā priekšmeta nepieciešamību nonākuši, strīdoties par aborta tēmu. Nez vai koalīcijas partneri būs gatavi piekāpties nacionāļu atbalstītajai abortu ierobežošanai un visiem ultimatīvi pieprasītajiem līdzekļiem demogrāfijas pasākumiem nākamā gada budžetā, bet kā samierināšanās kauliņš varētu tikt pamests, piemēram, veselības mācība. Un lai Nacionālā apvienība karina tai klāt latviskās dzīvesziņas vai citas savas birkas no citas operas. Nu, nav vairs šodien informācija par kontracepciju jāmeklē tautasdziesmās vai latviešu tautas ticējumos! Tiesa, veselības mācība neiekļauj tikai seksuālās un reproduktīvās izglītības tēmas, bet latviskā dzīvesziņa tur būtu aiz ausīm pievilkta. Ne mazāk tai sakars ar fizioloģiju, psiholoģiju, anatomiju, uzturmācību, bioķīmiju – to praktisku izmantošanu. Veselības mācība, citastarp, vērsta uz personības atvēršanu, tās fiziskā, garīgā potenciāla izmantošanu, tādējādi var būt kā palīgs citos priekšmetos gūto zināšanu izmantošanai.
Pretabortu kampaņas ietvaros saasinātā diskusija par veselības mācību liek paraudzīties plašāk uz mācību satura regulāru pārskatīšanu. IZM reformu darba grupa jau atzinusi, ka «pašreizējais izglītības saturs neatbilst mūsdienu prasībām un
konkurētspējīgas, radošas 21. gadsimta personības veidošanai ir nepieciešama cita izpratne par to, kādas zināšanas piedāvā skola»,tāpēc reformējams arī mācību saturs. Tikai IZM viedoklis, kā to darīt, nesaskan ar deputātu iniciatīvām. IZM – tieši pretēji – runā par mācību sadrumstalotības novēršanu, mācību priekšmetu skaita samazināšanu, konsolidēšanu. Deputāti savukārt bez veselības mācības runā arī, piemēram, par finanšu izglītības mācīšanu skolās. Var strīdēties, vai tai jābūt specifiski finanšu izglītībai, vai jādomā par kompleksu ekonomikas kursu, kuru varētu apgūt ne tikai eksakto zinību skolēni, bet kaut kādā dzīvei un jebkurā jomā nepieciešamā līmenī – ikviens. Tikpat labi tehnoloģijas varbūt attīstīsies un kļūs teju par ikvienas profesijas vitāli nepieciešamu pavadoni, un būtu vajadzīga to apguve.
Personiski neiebilstu pret lasīšanas stundas ieviešanu mazākajās klasēs. Tāpat daudzi bērni paliek pagarinātajās grupās, kur ātri izmācās un tad vienkārši dirn, protams, atpūšas, kas arī vajadzīgs. Varbūt neskādētu kāda papildstunda nedēļā lasīšanai, kam ne vienmēr izdodas bērnus pierunāt vecākiem, bet kas attīsta valodu, gan runāto, gan rakstīto, domāšanu, erudīciju? No arvien vairāk vecākiem dzirdu, ka nevar piespiest bērnus lasīt. Ja bērns jau ar prieku aktīvi lasa – ļoti labi, tā nebūs papildu slodze, vienkārši mainīsies lasīšanas vieta!
Mācību saturs nav akmenī jāiecērt, atgaiņājoties ar mūžīgajām gaudām par skolēnu mācību slodzes lielumu. Protams, tā jāregulē, un tas darāms gan ar satura, tā sadrumstalotības, izmētātības novēršanu pa daudziem priekšmetiem, gan mācību metožu, gan plānošanas palīdzību, bet ir jāiet līdzi laikam!