Atzīstama ir Labklājības ministrijas (LM) vēlme cīnīties ar ilgstošā bezdarba sērgu, kas īpaši izplatīta lauku reģionos un nes līdzi ne vien finansiālas problēmas, bet arī sociālus un kultūras robus.
Tas ir grūts uzdevums, tāpēc saprotama ķeršanās pat pie visai diskutabliem instrumentiem, kāds ir transporta vai pārcelšanās pabalsts bezdarbniekiem, kas no ekonomiski neaktīviem reģioniem gatavi pārvietoties tuvāk darbavietām. Līdz ar šo LM varēja iesniegt arī priekšlikumu par Vides un reģionālās attīstības ministrijas aizklapēšanu vai reducēšanu līdz Vides ministrijai, jo šāda iniciatīva viena pati, bez ekonomikas attīstīšanas paketes reģionos ir atzīšanās bezcerībā panākt lauku dzīvotspēju un pat var atstāt neatgriezenisku kaitējumu ilgtermiņā. Piedāvāt minētos pabalstus LM iecerējusi no nākamā gada, tos saņemt varētu reģistrētie bezdarbnieki, darbu uzsākot un pēc četru mēnešu pārbaudes laika, ne biežāk kā reizi trijos gados. Detalizētāki Ministru ka-bineta noteikumi vēl tiek gatavoti. Ideja pati par sevi – pabalstus un to izmantotāju subkultūru aizstāt ar darbu – ir apsveicama. Jo vairāk – ar darbu tepat Latvijā, kas teorētiski arī varētu būt alternatīva tiem, kas emigrē no Latvijas darba meklējumos. Protams, ne visiem, jo atalgojuma apmēram arī ir nozīme. Kādam pārcelšanās vai transporta pabalsts varbūt tiešām palīdzēs sākt strādāt, izrauties no bezcerības un depresijas, kāds uzņēmējs atradīs lietaskoku no attālākas vietas, bet visdrīzāk – vienkārši lētāku, nepretenciozāku darbaspēku. Kādam uzņēmumam tas varbūt ļaus palikt virs ūdens, kāds – vienkārši vairāk nopelnīs un ietaupīs. Pašlaik gan jau daudz cilvēku ik dienu mēro lielus attālumus no dzīves uz darbavietu, nesaņemot nekādas kompensācijas. Vai neradīsies kādas tiesiskas dabas problēmas, diskriminācija, vai tā būs vienlīdzīga konkurence darba tirgū starp pabalstu saņēmējiem un nesaņēmējiem? Vai tā nebūs diskriminējoša attieksme pret tiem uzņēmējiem, kas darbinieku meklē pašu spēkiem, nevis caur Nodarbinātības valsts aģentūru (tikai NVA reģistrētas vakances aizpildītājs varēs saņemt šo pabalstu)? Jāpadomā arī par šāda veida juridiskiem sarežģījumiem, bet svarīgāk tomēr ir tikt skaidrībā par fundamentālākām lietām, par pabalstu potenciālo ietekmi uz lauku dzīvotspēju. Skepse par to dveš arī no pašas LM komentāriem. «Reģionālās mobilitātes trūkums pašreiz ir vienīgais izteiktais strukturālā bezdarba risks Latvijā, jo īpaši ņemot vērā, ka arī nākotnē investīcijas, tajā skaitā – ārvalstu, koncentrēsies ap ekonomiskajiem centriem,» LM skaidro savā mājaslapā. Vai ar šo tā nepasaka: «Neceriet, nekādas darba vietas, investīcijas laukos nebūs, laidieties prom – izmantojiet iespēju!»? Ne velti pašvaldību cilvēki satraukušies, ka pārcelšanās pabalsti vēl vairāk pastiprinās depopulāciju un samazinās jau tā mazo uzņēmēju interesi par investīcijām lauku reģionos. Investēt kļūst aizvien riskantāk, jo tur nebūs palikuši strādāt varoši cilvēki, lauki būs tukši, mazās skolās – slēgtas, pakalpojumi arvien vairāk attālināsies. Pieaugs dažādu valsts, pašvaldības pakalpojumu, ceļu uzturēšanas, izglītības, medicīnas pakalpojumu izmaksas uz cilvēku. Pārcelties gatavāki, mobilāki ir tieši jaunieši, tas nozīmē vēl straujāku lauku iztukšošanos, novecošanos, pēdējās cerības laupīšanu. To, ka laukos pašlaik dzīvos pēdējā paaudze. Vai pēdējā latviešu paaudze. Tie, kas vēl kaut ko grib darīt un šodien par nelielu samaksu strādā zemnieku saimniecībās, aizbrauks, zemnieki, kuriem jau tāpat jākonkurē ar daudz vairāk subsidēto Eiropas zemnieku produkciju, būs spiesti, labākajā gadījumā, importēt lēto darbaspēku no trešajām valstīm. Lauki veido lielāko daļu Latvijas teritorijas, tā nevar būt tik nenobalansēta, ar izteiktiem smagsvariem pilsētās un izpārdotām plašām zemes platībām ārzemniekiem – kā kritene – zemes virskārta, zem kuras jau izveidojies caurums, kas tūlīt, tūlīt iegrims. Individuālā skatījumā jautājums ir arī, vai, pārceļoties uz pilsētu un strādājot par minimālo vai minimālo+ algu, cilvēks pēc pabalsta beigām varēs segt uzturēšanās izdevumus – dzīvokli, komunālos pakalpojumus, pārtiku un dzīvos cienīgāk nekā savā lauku sētā, kur vismaz dārzā ko varēja izaudzēt? Vai viņš vienkārši no lauku bezdarbnieka nekļūs par trūcīgo pilsētnieku? Ja līdzi aiziet ģimene, bērni, tas nozīmē mazāk bērnu jau tā mazajās lauku skolās. Darbinieks vai bezdarbnieks – cilvēks šodien ir mazo lauku vietu lielākā vērtība un nepieciešamība. Lielākoties gan cilvēki labprātāk paliek pie savām saknēm, savās mājās, pie saviem cilvēkiem un, ja rocība atļauj, labāk braukā uz darbu. Tāpēc lielāks atbalsts ir LM iniciatīvai par transporta pabalstu, kas gan arī ir terminēts pasākums un varētu būt drīzāk īstermiņa risinājums. Ir uzņēmumi, kas jau savus darbiniekus salasa no visai plašas teritorijas un ved uz darbu un atpakaļ. Valstiski atbalstīta kooperācijai ar uzņēmumu, pašvaldībām drīzāk būtu paceļamāka un valsts mugurkaulu mazāk lauzoša. Tas būtu arī atbalsts uzņēmējiem, kas ir galvenie darba vietu radītāji. Ilgtermiņā tomēr vairāk jādomā, kā motivēt uzņēmējus savu biznesu izvietot reģionos, kā valsts var palīdzēt radīt attiecīgu uzņēmējdarbības vidi. Vienlaikus ar šo LM iniciatīvu bija jānāk vēl citai, kas gaisā virmojusi, bet nav piezemēta – par pārcelšanās pabalstiem tiem speciālistiem, kas dodas strādāt uz reģioniem. Jo īpaši par to runāts Latgales ekonomiskās attīstīšanas kontekstā, secinot, ka viena no lielākajām problēmām, kāpēc investīciju, dažādu projektu un citu avotu finanšu līdzekļi neienāk Latgalē, ir kapacitātes trūkums, kvalitatīvu cilvēkresursu trūkums, kas šo naudu sēj piesaistīt. To varētu skatīt ne tikai Latgales, bet visu lauku reģionu kontekstā. Uz šīs iniciatīvas fona labi atklājas sena kaite – reģionālās politikas trūkums. Tieši tās rāmjos būtu jāplāno šādi instrumenti kopā Ekonomikas, Labklājības, Zemkopības, Vides un reģionālās attīstības, tikpat labi arī Izglītības un zinātnes un Veselības ministrijām kopā, pārresoriski, nevis tik plakani. Tas jo vairāk aktualizē arī Nacionālā attīstības plāna, saskaņotas, koordinētas ilgtermiņa politikas un galvenais – tās ievērošanas nepieciešamību.