Diemžēl valdības pēkšņajiem centieniem mazināt nodokļus nav nekāda sakara ar rūpēm par iedzīvotāju labklājību vai ekonomikas sildīšanu. Ja ne vēlme beidzot ieviest eiro, šādu labvēlību mēs vēl ilgi nesagaidītu.
Bet valdību sākusi plosīt dilemma – mazināt darbaspēka nodokļus, ko tik cieti solīja valdība un tās atsevišķās partijas, vai patēriņa nodokļus, lai mazinātu inflāciju, cerībā 2014. gadā ieviest eiro. Abiem varētu pietrūkst drosmes un vieduma to kompensēt ar ekonomikas izrāvienu, ko piesauc kā Nacionālā attīstības plāna vadmotīvu.
Kā zināms, lai pievienotos eiro, jāizpilda ne tikai budžeta deficīta, valsts ārējā parāda, valsts obligāciju ilgtermiņa likmju, valūtas stabilitātes rādītāji, bet arī inflācijas kritērijs, kas ir visai skarbs: inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5 procentpunktiem pārsniegt triju labāko dalībvalstu vidējo rādītāju. Saprotot, ka ar šā kritērija izpildi varētu būt problēmas, kuras nevarēs atrisināt ar viegliem korekcijas pasākumiem, premjers devies uzbrukumā Eiropas Centrālajai bankai (ECB), ārvalstu presei sūdzoties, ka tā izkropļo Māstrihtas kritērijus, lai kavētu jaunu valstu iestāšanos eiro zonā: ECB salīdzinājumam izmanto zemos inflācijas līmeņus ES dalībvalstīs, kas īsteno Starptautiskā Valūtas fonda pārraudzītus taupības pasākumus, (kur inflācija ir ļoti zema), bet neizmanto šo valstu ilgtermiņa procentu likmes (kas savukārt ir augstākas). Kamēr martā gada inflācija Latvijā bija 3,2%, devītā augstākā ES, zemākās inflācijas bijušas 1,1–1,7% robežās. Pēc finanšu ministra Andra Vilka aplēsēm, «komfortabli» mums ļautu justies nākamā gada 2% inflācija.
Tā kā salīdzināšanai izmanto pēdējo 24 mēnešu rādītājus, ķerties pie inflācijas slāpēšanas ir pēdējais laiks, turklāt to nevar padzīt lejā šogad un uzraut atkal augšā nākamgad, patēriņa nodokļus atkal paceļot, lai samazinātu solītos darbaspēka nodokļus. Mazināt inflāciju nevar arī tikai ar runāšanu un papīra aprakstīšanu, ko praktizē jau kopš pērnā gada vidus, neskaitot iepriekšējo valdību nesekmīgos inflācijas apkarošanas konceptus.
Ja valdībai ir tik svarīga eiro ieviešana, jājautā, ar kuru galu tā domāja, uz ko paļāvās, izmantojot instrumentus, kas cēla inflāciju – nodokļu, nodevu, tarifu, akcīzes paaugstināšanu? Kā pēc šī tā grasījās pildīt solījumu par darbaspēka nodokļu samazināšanu jau 2013. gadā – pirmsiestāšanās eiro gadā, kas inflāciju tieši varētu celt? Izskatās, ka kārtējo reizi vēlētājiem karināti makaroni uz ausīm.
Ja reiz politiķi, ekonomisti, uzņēmēji, arodbiedrības vienojušies, ka darbaspēka nodokļu samazināšana ir laba lieta, kas sekmē ekonomikas izaugsmi un dod piesaukto ekonomisko izrāvienu, jājautā, kāpēc nu tiek runāts par atkāpšanos no šā ceļa eiro ieviešanas vārdā? Vai eiro ieviešana dos lielāku efektu? Ar ko šī atliktā nodokļu mazināšana tiks aizstāta? Ar piedāvāto kosmētisko PVN samazināšanu, kas varbūt tiešām ļaus pēc minimālās programmas izpildīt inflācijas rādītāju, bet neatstās būtisku efektu ne uz ekonomikas attīstību, ne cilvēku labklājību, darba vietām, ēnu ekonomiku, emigrāciju? Baņķieri, kas ir tālu no tās realitātes, kādā dzīvo vienkāršie cilvēki, mazturīgie, iesaka par 1% samazināt PVN, kā Dienai izteicies Swedbank ekonomists Mārtiņš Kazāks, «precīzāks mehānisms sociāli neaizsargāto iedzīvotāju atbalstam pagaidām nav radīts».
Vai tā nav ņirgāšanās? Vai tāpēc, ka gaļa vai zāles piecu latu vietā varbūt maksās 4,97, cilvēki, kas to nevarēja atļauties, jo dzīvo zem iztikas minimuma, tagad varēs? Vienotības Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis ieminējies samazināt PVN šaurā pārtikas grupā, lai ieguvēji būtu gan iedzīvotāji, gan vietējie ražotāji. To būtu gana sarežģīti administrēt, turklāt valdība allaž skeptiski izturējusies pret likmju diferencēšanu. Varas partijām gan tā būtu iespēja iemainīt savu labvēlību atsevišķām nozarēm pret ražotāju atbalstu partijām, jo labvēlīgāku nosacījumu noteikšana viņiem būtu atkarīga tikai no politiķu attieksmes.
Tā vietā drīzāk varētu sākt ar stulbā elektrības apjoma tarifa atcelšanu vai mazināšanu, no kā ieguvēji būtu gan ražotāji, gan iedzīvotāji, jo īpaši kuplās ģimenes. Produktu cenu sadārdzina arī pieaugušās degvielas izmaksas, ko arī var ietekmēt ar nodokļiem, nodevām, kas kopumā veido teju pusi no cenas – arī tas būtu atspaids ražotājiem un iedzīvotājiem.
Interesantu versiju izteicis Andris Vilks, kurš rosina sabiedrību solidarizēties, piebremzējot atalgojuma pieaugumu, lai neaudzētu inflāciju. Interesanti, ja vienlaikus runā par algu kāpumu kā instrumentu Latviju pametušo iedzīvotāju atgriešanai. Tikpat labi var arī mazināt darba vietas, jo tajās saņemtā nauda ceļ pirktspēju un dzen augšā inflāciju tāpat kā samazinātie darbaspēka nodokļi.
Laikā, kad tik daudzi citu jomu ministri piemirst par savas jomas prioritātēm, bet tēlo finanšu ministrus ar galveno rūpi par makroekonomiskajiem un budžeta īstermiņa rādītājiem, vismaz ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts uzvedas kā ekonomikas ministram pieklājas un neatkāpjas no prasības samazināt darbaspēka nodokļus jau 2013. gadā, kas, viņaprāt, vairotu mūsu uzņēmēju un visas ekonomikas konkurētspēju, samazinātu ēnu ekonomiku. Jāpiebilst, ka ēnu ekonomikas mazināšana, ko veicina jūtama nodokļu samazināšana, ir ne tikai valsts budžeta pildīšanas, bet arī ekonomikas jautājums, jo ēnu ekonomika kropļo konkurenci un novājina godīgos uzņēmējus. Arī eksportētājiem darbaspēka nodokļu samazināšana būtu tieši laikā – neraugoties uz to, ka Latvijā ir ceturtās zemākās darbaspēka izmaksas ES, eksportētājiem jau kļūst arvien grūtāk pārdot savu produkciju – tirgi stagnē, cenas sāk kristies, ar augstiem nodokļiem grūti konkurēt, un valdības lielītā eksportspēja var kristies.
Ja vadmotīvs ir ekonomikas izrāviens, tad tam arī jāpakārto eiro ieviešana, nevis tai jāpielāgo ekonomikas izaugsme vai pat jāmazina tās temps. Raudzīsim, kas valdībai būs svarīgāks.