Ne tik pompozi, kā pieņēma fizisko personu sākumdeklarēšanas likumu, notiek cilvēku informēšana par to, lai gan likums varētu skart daudzus, vairāk nekā politiķu lēstos 70 000.
SKDS nesenās aptaujas dati ir satraucoši: pusei iedzīvotāju, kuri uzskata, ka viņiem būs jādeklarējas, nav skaidrs, kā tas jādara; teju 20% nezina, vai jādeklarējas, no tiem tikai 9% zinātu, kā to izdarīt, savukārt vienkāršs tests licis apšaubīt arī šo 9% patieso spēju tikt ar uzdevumu galā.
Atbildīgās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) amatpersonas gan cenšas skaidrot likumu medijos, bet politiķi gan nav pacentušies šā jaunā, tik daudzus skarošā likuma izpildes skaidrošanai piešķirt jelkādu finansējumu. Arī partijām, kas pirms Saeimas ārkārtas vēlēšanām sākumdeklarēšanos ietvēra vispārējā oligarhu apkarošanas histērijā, skaidrot likuma būtību nu nešķiet ne tuvu tik svarīgi, kā mācīt cilvēkus, kā balsot valodas referendumā, kurā politiķu padomi nebija vajadzīgi un kura iznākums jau bija prognozējams. Tagad partijas klusē kā partizāni, lai gan nulles deklarāciju iesniegšana VID sākas šodien. Par laimi, tās iesniegt var līdz jūnijam un vēl ir laiks noskaidrot neskaidro. Bet kāpēc par šo jautājumu partijas, kas šogad sāk saņemt valsts finansējumu, netaisa skaidrojošus klipus, nedrukā avīzes un nedala tās ielās un Centrāltirgū?
No cilvēku jautājumiem nojaušams, ka saprotamas nav pat vienkāršākās pozīcijas. Esmu sastapusi cilvēkus, kas domā, ka jādeklarējas tikai tiem, kam 10 000 latu (amatpersonām – 4000) ir zeķē, bet ne tiem, kam tie ir bankā dažādos kontos vai depozītos kopā. Daudzi palaiduši garām likuma tapšanas pēdējā brīdī ietverto normu par to, ka jādeklarējas arī visiem kredītņēmējiem, kuru kredīts pārsniedz 10 000 latu, un šajā kategorijā varētu būt daudz nezinīšu, kas informāciju par deklarēšanos laiž gar ausīm, uzskatot, ka tā attiecas uz tiem, kam daudz naudas, nevis tiem, kam tās nav, kam daudz ir tikai parādu.
Īpaša kategorija ir ārzemēs mītošie Latvijas pilsoņi. Daudziem no viņiem ir uzkrājumi, hipotekārie kredīti, Latvijas reģistros nereģistrēts īpašums un transportlīdzeklis, kurš jādeklarē, neatkarīgi no vērtības. Pat ja viņus sasniegs informācija, apšaubāms, vai vairākums arī deklarēsies. Vēl nesen VID biedēja ar nesamaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) starpības uzrēķinu par ārzemēs gūtajiem ienākumiem Latvijas rezidentiem. Ne visiem, kas uz laiku vai ilgstoši strādā ārzemēs, ir nokārtotas rezidentūras/nerezidentūras formalitātes. Baidoties no VID represijām, vairāki ārzemēs strādājošie baidīsies iesniegt šīs deklarācijas, citi saglabā Latvijā rezidenta statusu, lai turpinātu saņemt kādus pabalstus, piemēram, Latvijā palikušo bērnu naudas. Turklāt arī ap paša rezidenta – nerezidenta jēdzienu tiek lauzti šķēpi. VID skaidro, ka «pagaidu uzturēšanās nerada dzīvesvietas tiesiskās sekas un ir apspriežama ne pēc tās ilguma, bet pēc nodoma. Tādējādi fakts, ka persona uz ārvalstīm dodas tikai algota darba nolūkā, par ko saņem atlīdzību, nemaina šīs personas rezidences statusu». Tiek minēta vēl virkne kritēriju, lai noteiktu, vai persona ir Latvijas rezidents, vai ne, piemēram, pastāvīgā dzīvesvieta, vitālo interešu centrs, ja ir divas vai vairākas dzīvesvietas, tad kritērijs var būt pilsonība. Juristi skaidro: ja Latvijā gadā uzturaties mazāk nekā 183 dienas, ja deklarētā dzīvesvieta ir Īrijā, Lielbritānijā vai citā valstī, neesat rezidents, tātad arī deklarāciju var nesniegt. Jautājums vienīgi, vai vēlāk, atgriežoties Latvijā ar prāviem uzkrājumiem, VID nepratinās, kur ņēmāt tik daudz līdzekļu.
Pilnīgi objektīvu ainu deklarācijas nesniegs pat, ja tiešām nodeklarētos visi, kas atbilst kritērijiem, tostarp ēnu ekonomikas darboņi. Ja katrs rādītājs atsevišķi, piemēram, nauda, ieguldījumi fondos vai akcijās, apdrošināšanā, vērtslietās, aizdevumos, nepārsniedz 10 000, bet visi kopā – pārsniedz, nekas nav jādeklarē. Tādējādi cilvēks, kam būs tikai 10 000 latu naudā, būs spiests deklarēties, bet kam būs 9900 dažādos instrumentos, kopā – prāvi līdzekļi, ne.
Nav arī skaidra motivācija uzrādīt laikā no 1991. līdz 2008. gadam nedeklarētos ienākumus un nomaksāt par to IIN. Nez vai motivēs IIN samazināšana līdz 15%, ja pretī ir iespēja nodeklarēt esošo statusu un jautājumu gadījumā argumentēt kaut vai ar «puķu naudu», turklāt VID saskaņā ar likumu nevar vērst piedziņu par laiku, kas senāks par trim gadiem.
VID apgalvo, ka deklarāciju iesniedzēji nebūšot VID prioritāte. Deklarācijas būs viens no informācijas avotiem, kas būs svarīgs, parādoties kādiem citiem riskiem. Bet kāda kalibra ēnu ekonomikas darboņus ar tām izķers, arī nav īsti skaidrs. Nelielu aplokšņu algu saņēmēji, ja vispār būs deklarāciju subjekti, tāpat varēs norēķināties par tēriņiem līdz 1000 latiem skaidrā naudā, lielo shēmu autori daļu legalizēs ar deklarēšanos, bet nākotnes darījumiem jau internetā rodami vairāki ieteikumi. Deklarācijas VID varēs kalpot kā viens no papīriem tiesu procesos, bet tā pati par sevi nevarēs būt soda iemesls. Līdz šim, pārbaudot amatpersonu deklarācijas, VID ik gadu ir sodījis pat pārsimt amatpersonu, bet vairākumā gadījumu sods ir par deklarāciju nepareizu aizpildīšanu. Skeletus amatpersonu deklarācijās vairāk uzgājuši mediji, bet atšķirībā no amatpersonu deklarācijām šīs nebūs publiskas, ja vien kāds Neo atkal neizrādīsies gudrāks par VID informācijas sistēmu speciālistiem.
Turklāt sodi amatpersonām nereti ir nenozīmīgi. Piemēram, par vairāk nekā 2000 latu ienākumu neuzrādīšanu no vienreizējiem pasākumiem un krietni lielākas, bet neuzskaitītas summas no regulāriem ienākumiem par pacientu maksājumiem VID Valdi Zatleru pēc viņa ievēlēšanas par Valsts prezidentu sodīja vien ar 250 latiem par interešu konflikta likuma neievērošanu. Bet pierādīt konkrētu ienākumu nelegalilāti jau ir krietni sarežģītāk.
Viens pats likums nedos būtisku efektu ēnu ekonomikas izskaušanā – tam valdībai ir plāns ar pārdesmit punktiem, kurā diemžēl trūkst būtiskas sastāvdaļas: nodokļu nastas samazināšanas. Trūkstot vai klemmējot vienai detaļai, klemmēs arī viss mehānisms.