"Kad, lielākoties noķerts par ātruma pārsniegšanu īsi pirms zīmes par apdzīvotas vietas beigām, biju sakrājis piecus soda punktus, sāku policistiem maksāt. Un ņem," nesen dzirdēju sakām kādu uzņēmēju.
Līdzīgu atziņu pilnas ir arī interneta tērzētavas, kur anonīmi autovadītāji var būt atklātāki, iespējams, savus panākumus ceļu policistu piekukuļošanā vai sava ātruma uzrādīšanā arī pārspīlējot. Bet tendence ir viena – sakrājoties plus mīnus pieciem soda punktiem, no autovadītājiem, kas tik viegli nespēj mainīt savus braukšanas paradumus vai pārliecību par savu taisnību un to, kad sodīšana ir pamatota un kad tikai piekasīšanās, arvien biežāk policistu virzienā ceļo dažādas naudaszīmes. Un dižķibele jo efektīvāk darbojas kā attaisnojums došanai vieniem un ņemšanai otriem. Viss notiek ar mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem un apziņu, ka tā būs labāk abiem. Slieksni, no kura autovadītāji labprātāk izvēlas atpirkšanos no soda punkta, pazeminājuši arī pieņemtie noteikumi, kas paredz, ka no 1. jūnija autovadītājiem, kam sakrāti astoņi soda punkti, jānoklausās ceļu satiksmes drošības jautājumu kursi un jānokārto teorijas eksāmens.
Valsts policijas Satiksmes uzraudzības biroja statistika par uzliktajām soda naudām par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem rāda, ka šā gada septiņos mēnešos tā piespriesta 4,18 miljonu latu apmērā – aptuveni par pusmiljonu latu mazāk nekā pērn šajā laikposmā. Ar soda naudu iekasēšanu bijis vēl bēdīgāk – iekasēti vien 2,18 miljoni latu jeb par 1,8 miljoniem mazāk nekā attiecīgajā laikposmā pērn. Iemesli, ko var iedomāties: samazinājusies satiksmes intensitāte, resursu trūkuma dēļ samazinājies kontrolētāju skaits, samazinājusies cilvēku maksātspēja un, nevarot atļauties maksāt sodus, autovadītāji kļuvuši prātīgāki, policisti kvīšu vietā vairāk ņēmuši "mērķdotācijās". Iespējams, šādas statistikas veidošanā iepilināts no visa pa druskai.
Bet skaidrs arī tas, ka esošā sistēma neveicina autovadītāju apzinīgu likumpaklausību un policistu rūpes primāri par satiksmes drošību. Citastarp, uzskatot, ka soda punktu sistēma tikai nevajadzīgi mudina kukuļot ceļu policistus, Lietuva jau ir atteikusies no soda punktu sistēmas, ko mēs joprojām uzskatām par panaceju. Protams, jāatzīst Latvijas satiksmes kūrētāju pūles satiksmes drošības uzlabošanā, attiecīgās likumu izmaiņās, taču praksē ne vienmēr viss ir tik ideāli. Ceļu satiksmes negadījumos cietušo skaits šogad salīdzinājumā ar attiecīgajiem mēnešiem pērn, kā arī 2008. gadā salīdzinājumā ar 2007. gadu ir samazinājies, bet attiecībā uz bojā gājušajiem šogad ir mēneši, kad to ir bijis vairāk nekā pērn, ir mēneši, kad mazāk, t.i., nav vērojama konstanta uzlabošanās, kas ļautu runāt par cēloņu un seku sakarībām.
Braucot uz to pašu daudz aprunāto Madonnas koncertu Tallinā, uzkrītoša bija parādība, kad atļautais braukšanas ātrums tika daudz vairāk respektēts, iebraucot Igaunijā, bet pamatīgi uzmīts Latvijā. Un motivācija bija nevis soda punkti, bet soda naudas apmērs, kas Igaunijā ir daudz augstāks. Iespējams, vairāk respektēt ātrumu ierobežojošās zīmes mudina arī saprātīgi, reālajai situācijai adekvāti piemērotie ierobežojumi. Piemēram, Latvijā uz taisnas, pārredzamas vairākjoslu šosejas nevar atrast zīmi "110", Igaunijā tā nereti rotā ceļu posmus ar vienu joslu katrā braukšanas virzienā. Cits jautājums – kā, bet igauņi esot panākuši, ka policisti, arī ceļu policisti, tiek uztverti nevis kā ienaidnieki, kā naudas rausēji, bet kā palīgi drošības garantēšanā. Kamēr Latvijā ceļu policisti būs vairāk sastopami nevis vietās, kas ir patiešām riskantas un kur drasē agresīvi autobraucēji, bet gan būs paslēpušies netālu no zīmēm, kur mainās ātruma nosacījumi, un ķers laikus nenobremzējušos vai pāragri ātrumu uzmetušos, saglabāsies arī nevainīgo pārkāpēju filozofija un no tās izrietošā policistu pirkšana, radara detektoru ievietošana automašīnās, kā arī pašu policistu sirdsapziņas caureja, ka pārkāpums nebija drošību reāli apdraudošs, tādēļ ar desmitnieku nelegāli apmaksājams.