Pēc intrigu pilnā valdības izveides posma nākamie «Reformu un tiesiskuma koalīcijas» darbības mēneši nebūs mazāk mierīgi – nāksies atšaudīties vairākās frontēs. Vai pietiks munīcijas, stratēģiskas plānošanas spēju, resursu, prāta un atbalsta koalīcijas iekšienē un sabiedrībā?
Viena fronte – ekonomiskā. «Mazais trīsciparu skaitlis» (Andris Vilks), par kādu konsolidējams nākamā gada budžets, izrādījies 156,1 miljons latu – valdības apstiprināto 122 miljonu latu pamatotību valdība aizdevējiem nespēja pierādīt. Jā, krietni mazāk nekā iepriekšējos gados, bet jāņem vērā: jo zemāka bāze, jo grūtāk no tās vēl ko izspiest. Tieši nespēja to izdarīt, samazināt izdevumus bija iemesls, kādēļ valdība pērn izvēlējās pamatoti kritizēto nodokļu paaugstināšanas ceļu. Nu šādā veidā – no nekustamā īpašuma nodokļa papildus plānots ieņemt vien 3,5 miljonus latu, vēl kaut ko, pievelkot grožus mikrouzņēmuma nodokļa izmantotājiem. Pagaidām nav dzirdēts par atkārtotu algu griešanu sabiedriskajā sektorā strādājošajiem, kas varētu raisīt masu protestus, vien atvaļinājumu pabalstu samazināšanu. Bet arī tas energoresursu un inflācijas kāpuma apstākļos nozīmē reālu labklājības kritumu. Lai arī valdība plāno nelielu ekonomikas izaugsmi, Eiropas un eirozonas ekonomiskās grūtības šo trauslo tendenci var pavērst pretējā virzienā. Turklāt ekonomiskās situācijas uzlabošanos, par ko runā valdības vadītājs, nav izjutusi lielākā daļa vidusslāņa un zem tā esošie – krīzes gados nabagākie kļuvuši vēl nabadzīgāki. Vienīgā valdības cerība, ka tvaiks tiks nolaists ar emigrāciju, kas, pēc Spīdolas balvas ekonomikā laureāta Mihaila Hazana domām, turpmākos četrus gadus nemazināsies.
Otra fronte – etniskā. Saskaņas centrs (SC) pēc tā pazemošanas koalīcijas veidošanas sarunās un atstumšanas sācis atlaist bremzes. Esot koalīcijā, Nils Ušakovs demonstratīvi neparakstītos par krievu valodu kā otro valsts valodu. Nu viņam piebalso citu SC mēru plejāde, signalizējot: «Karš ir sācies!» Premjers Valdis Dombrovskis pateicis, ka ar šo rīcību pārvilkta svītra SC izredzēm nonākt valdībā. Izslēdzot SC pat no mūžīgo valdības kandidātu loka, tas tiek spiests destruktīvisma virzienā, tam vairs nav ko zaudēt. Atliek nelatviskā vēlētāja mobilizācija.
Ar lielu varbūtību var teikt, ka parakstu vākšana reālās izmaiņās nerezultēsies. Raugoties uz Latvijā esošo krievvalodīgo pilsoņu skaitu, var kalkulēt, ka nepieciešamais parakstu skaits likumprojekta iesniegšanai Saeimā varētu tikt savākts, bet Saeimā, protams, grozījumi netiks atbalstīti, tāpat kā referendumā, kur atbalsta griesti varētu būt kāda ceturtdaļa tā dalībnieku, katrā ziņā ne vairāk par trešdaļu. Bet tēma uzturēs spriedzi, var rosināt protestus, kurus, kā esam pieredzējuši pirms nepilniem diviem gadiem, labi pacenšoties, var pārvērst arī par vardarbīgiem nemieriem. Arī 16. marts nav tālu, kas uz šīs etniskās spriedzes fona un Nacionālās apvienības (NA) esamības koalīcijā varētu izvērsties īpaši kaislīgs. Premjeram būs krietni jāpiepūlas, lai NA noturētu eiropeiski pieņemamas valdības uzvedības rāmjos, lai notušētu nacionāli pārspīlētas atbildes reakcijas, tajā pašā laikā nezaudētu NA atbalstu citos valdībai svarīgos jautājumos.
Trešā fronte – koalīcijas iekšienē. Samīdītajai ZRP jādomā, kā atjaunot savu reitingu, kas novēlies kā komēta. Tas nenozīmē milzīgu sabiedrības vilšanos. Pat Vienotībai, pieķertai melos par solījumiem pirms vēlēšanām negriezt pensijas, reitings noturējās pieklājīgāks. Turklāt nekādas reformas galvenie reformatori nākamgad arī vēl nesola – tikai runas par tām, bet kaut ko taustāmāku – tikai 2013. gadā. Līdz šim redzam tikai veco politiku ar amatu dalīšanu, budžeta griešanu, kas bez reformām tāpat būs samērā lineāra, savu kadru bīdīšanu uzņēmumu valdēs, kas neizceļas ar profesionalitāti nozarē... Ministri ar ZRP biedra karti valdībā ir tikai divi un arī ne tie atzītākie speciālisti nozarēs (Edmunds Sprūdžs, Rihards Kozlovskis), partijas līderis Saeimā – nespilgts, mazaktīvs. Zūd ZRP seja. Oligarhu tēmu vairs grūti dabūt dienaskārtībā, pašlaik kā galvenais ienaidnieks iezīmējies Olšteina sešnieks, kas nav nekas tāds, uz kura rēķina ZRP var pacelties. Būs krietni jāpiepūlas, lai «politiskie kamikadzes» nekļūtu drīzāk par «ļenganām, ļumīgām ļerpatām». Bet tas nozīmēs cīņu par vietu zem saules ar Vienotību, kura politiskajās spēlītēs ir daudz rūdītāka. Un vēl Valsts prezidenta Andra Bērziņa vienošanās ar Valdi Dombrovski par to, ka premjers «vērtēs un iniciēs partijām mainīt tos ministrus, kas nevelk».
Varbūt Valdim Zatleram taisnība, ka šī valdība ilgāk par pavasari nenostrādās?