Līdz ar ekonomikas atdzišanu gan Latvijā, gan citviet pasaulē pierimušas runas par darbaspēka trūkumu. Tas gan nenozīmē, ka par šo jautājumu varam nedomāt vai rīkoties tuvredzīgi, jo īpaši pildot valdības valsts pārvaldes darbinieku optimizācijas plānus.
Vēl pirms gada un diviem pat sīkākajiem mājas remontdarbiem celtniekus, santehniķus, palīgstrādniekus vajadzēja rezervēt jau mēnešiem iepriekš un maksāt kvalitātei neatbilstošu cenu, bet tagad daudzi no viņiem bezdarbībā klīst apkārt, paši piedāvādamies. Arī citās tautsaimniecības sfērās darbinieki vairs nav ar uguni jāmeklē, paliek vienīgi aktuāls jautājums par viņu atbilstošu kvalifikāciju. Vēl pirms diviem gadiem toreizējā izglītības ministre Baiba Rivža kā lielu problēmu minēja to, ka ministrijā nav aizpildīta vesela trešā daļa no vakancēm, kā dēļ tika apšaubītas ministrijas spējas sekmīgi apgūt Eiropas fondu līdzekļus, un līdzīgas problēmas bija arī citās ministrijās, bet tagad Valsts kontrole un valdība runā par pārlieku lielo birokrātisko aparātu, kura rindas vajadzētu paretināt. Atšķirībā no citiem premjeriem, kas par to tikai runāja, Ivars Godmanis lietai ķēries klāt. Turklāt gals, no kura sākts, ir pareizais – ar padomniekiem, kas nereti ir partiju ielikteņi, kas uzrauga procesus vai nu partiju interesēs, vai vienkārši tādā veidā saņem algu no partijas piedevām komandējumiem uz hokeja čempionātu vai ne mazāk jaukiem bonusiem. Protams, neizspruks arī zemāko rindu tīrīšana, jo īpaši valsts iestādēs un uzņēmumos, kas izceļas ar lielu darbinieku skaitu. Jau ziņots par simtiem Latvijas pasta darbinieku, kurus plānots atlaist. Vienlaikus nevajadzētu aizrauties ar pašmērķīgu izdevumu mazināšanu uz darbinieku skaita rēķina, jo nez vai tāpēc vien, ka Valsts policija ir viena no darbiniekiem bagātākajām struktūrām, būtu atlaižami policisti vai inspektori, kuru tāpat jau trūkst un pietrūks vēl vairāk, ekonomiskajai spriedzei pieaugot.
Ne mazāka uzmanība jāpievērš tam, kādi darbinieki tiek atlaisti. Kāda paziņa uz jautājumu, kā klājas viņas mammai, kas bija ilggadēja, augsti kvalificēta Valsts ieņēmumu dienesta speciāliste, atzina, ka aizgājusi pensijā. Uz izbrīnu, kādēļ tā, jo bijusi gana mundra, turklāt, vienai dzīvojot, darbs netraucētu, viņa atzina, ka doti mājieni, lai dod vietu jaunajiem darbiniekiem, un, ja reiz jāsamazina štati, tad vieglāk aizsūtīt kādu pensijā, kam tās gadi jau pienākuši, nekā atbrīvot kādu jauno censoni.
Var jau būt, ka uz vietas un konkrētajā iestādē viss izskatās citādi, bet, raugoties vispārpolitiski un ilgtermiņā, šī ir muļķīgākā izvēle. Tieši otrādi – vajadzētu pieredzējušos, vēl labi strādājošos pensijas vecuma speciālistus paturēt darbā tik ilgi, cik ilgi vien viņi to vēlas un spēj kvalitatīvi strādāt, jo jaunie, turklāt moderni izglītotie cilvēki esošajos darba tirgus apstākļos darbu atradīs, bet tos, kas jau būs aizgājuši pensijā, atpakaļ vairs neatsauksim, kad vajadzēs. Un visas prognozes liecina, ka vajadzēs. Jo Latvijā dzimstība ir trešā zemākā Eiropā aiz Čehijas un Polijas, darbaspējīgo iedzīvotāju izceļošana turpinās un brīvā darbaspēka tirgus apstākļos nez vai apstāsies. Prognozēts, ka no 2005. līdz 2030. gadam iedzīvotāju skaits Eiropā samazināsies par vairāk nekā 24 miljoniem iedzīvotāju, Latvijā – par 12,6% (United Nations Population Division: 2006). Latvijas ilgtermiņa stratēģijas veidotāji lēš, ka 2010. gadā 18–25 gadus vecu studentu būs vairāk nekā 32 tūkstoši, bet jau 2016. gadā to skaits saruks par vairākiem tūkstošiem visās vecuma grupās, "kā rezultātā Latviju gaida nopietni izaicinājumi darba tirgū, valsts spējā nodrošināt pietiekamus budžeta ieņēmumus un risināt sociālos jautājumus".
Bet tā vietā, lai vispirms izmantotu tepat pieejamos cilvēkresursus, mēs runājam par darbaspēka piesaisti no citām valstīm.
Arī Eiropas dati liecina, ka līdz 2050. gadam gandrīz par 10 gadiem pieaugs Eiropas iedzīvotāju vidējais vecums, samazināsies iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā. Tāpēc Eiropas Parlaments iesaka izmaiņām gatavoties laikus: nodrošināt pietiekamu skaitu bērnu aprūpes iestāžu, samazināt pirmspensiju shēmu piemērošanu, ieviest elastīgus darba noteikumus vecāka gadagājuma cilvēkiem, rosina Eiropas Komisiju izstrādāt konkrētas iniciatīvas, lai dotu iespēju gados vecākiem cilvēkiem ilgāk palikt darba tirgū un nodot savu darba pieredzi, piemēram, ieceļot pensionēšanās vecumu sasniegušos darbiniekus par jauno darbinieku padomdevējiem, dalot darba vietas un ieviešot nepilnas slodzes darbu. Dalībvalstis aicinātas arī apsvērt iespēju gados vecākiem cilvēkiem paredzēt īpašas konsultācijas nodarbinātības jomā, bet uzņēmumiem – pēc iespējas ātri samazināt pirmspensijas shēmu piemērošanu. Turklāt šo un citu mehānismu ieviešanai dalībvalstīm un pašvaldībām piedāvāts izmantot struktūrfondus.
Tos būtu grēks neizmantot, raugoties ne tikai no ilgtermiņa ekonomiskiem apsvērumiem, bet arī no ētiskiem. Āfrikas nebūt ne bagātākajās valstīs cilvēki nesaprot, kā tie eiropieši var savus vecīšus ragaviņās vilkt uz mežu, iespundēt pussabrukušos pansionātos, kamēr viņi par pašsaprotamu uztver rūpēšanos par viņiem līdz mūža galam, lai kādi būtu ekonomiskie apstākļi. Tāpēc, jo īpaši tikmēr, kamēr mums valda šī egoistiskā domāšana, jārada iespējas pensijas vecuma cilvēkiem par sevi parūpēties pašiem.