Jaunās koalīcijas un valdības stiķēšanas process liek uzdot vairākus jautājumus, kas nav īsti skaidri.
Pirmkārt, par koalīcijas apzīmējumiem. Esot izveidota nacionālā jeb latviskā koalīcija. Ja tā ir tāda, kādēļ nacionālajos jautājumos ir tik būtiskas partiju viedokļu atšķirības? Ja koalīcijas vienošanās dokumentā garantēta mazākumtautību izglītības programmu turpināšana, bet viens koalīcijas partneris (Nacionālā apvienība) saglabā pārliecību, ka «Latvijas sabiedrības saliedēšanai ilgtermiņā būtisks priekšnoteikums ir pakāpeniska valsts finansēto mācību iestāžu pāreja uz mācībām valsts valodā», kurš solījums tad tiks īstenots? Ja NA atkāpjas no savējā, vai tā neuzspļauj tiem 120 433 pilsoņiem, kas vēl šovasar parakstu vākšanā parakstījās par tās iniciatīvu par mācībām tikai valsts valodā? «Izpratnes skaidrojuma» pievienošana pašu parakstītam dokumentam, kurā rakstīts kas cits, ir tikai atrunas par savu vērtību nodošanu. Tāpat pretēja pozīcija NA ir jautājumā par naturalizācijas procesa veicināšanu, pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem, kas dzimuši pēc 1991. gada. Vai šiem jautājumiem tiks uzlikts moratorijs? Turklāt, kāda loma tad koalīcijā ir NA, kas paraksta dokumentu, ko nevar pieņemt, kura izstrādē nav līdztiesīgi piedalījusies? Vai tai nedraud TB/LNNK līdzīgs noriets pēc tam, kad tā kā «mazais brālis» bija pieāķējusies dažādām koalīcijām? Un vai jaunā valdība varēs rēķināties ar NA balsīm visos jautājumos?
Iespējams, apzinoties šīs nacionālās nevienprātības problēmas, koalīcijai piemeklēts cits apzīmējums. Arī apšaubāms. Kāpēc «Reformu un tiesiskuma koalīcija», ja iepriekš par labāko koalīciju, ar kuru īstenot reformas, jo īpaši ZRP tik nozīmīgās politiskās reformas, tika dēvēta ZRP, Saskaņas centra un Vienotības koalīcija? Satversmes grozīšanai vajadzīgas vismaz 67 Saeimas deputātu balsis. Koalīcijai ir tikai 56. Kāpēc lai pēc pilnas programmas pazemotās opozīcijas partijas – SC un ZZS – atbalstītu šo pozīcijas ieceri?
Un kāpēc vienošanās dokumentā tik detalizēti kā neviena cita joma izstrādāta tieši konstitucionālo reformu sadaļa ar pāreju uz tautas vēlētu valsts prezidentu? Vai tiešām tā ir valsts labklājības, sabiedrības saskaņas un šīs valdības noteiktās «augstākās prioritātes» – «demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanas» atslēga? Un kāpēc Vienotība, kas iepriekš iebilda pret tautas vēlētu prezidentu, tāpat kā par koalīciju ar SC, atkal mainījusi viedokli, parakstot šo dokumentu?
Ja ZRP par labāko koalīciju uzskata koalīciju ar SC, ja SC bijis reformām vairāk gatavs nekā Vienotība, kāpēc tā veido ne tik labu koalīciju? Vai Vienotība, redzot nestabilo atbalstu ZRP lēmumam par koalīciju ar SC, nesajuta un neizmantoja šo pārliecības trūkumu, lai īstenotu savu plānu? V. Zatlera pazemošanas plānu? Vai pašu pārliecības trūkums nebija tas, kas lika atkāpties no tik stingrās apņēmības, nevis tanki? Vai, ZRP turot stingrāku mugurkaulu, arī Vienotība nebūtu gatava kompromisam? Cik dienas izturēs nākamā ZRP «stingrā pārliecība»? Vairāk nekā nedēļu? Kāpēc koalīcijas vienošanās dokumentā ir atsauce tikai uz ZRP programmu un nostādnēm, bet ne citu partiju programmām? Vai citas partijas ir ZRP programmas īstenošanas algotņi? Kāpēc ZRP savas programmas īstenošanai bīda Vienotības premjeru Valdi Dombrovski? Kāpēc valdību vada Vienotības cilvēks, bet veto tiesības lēmumu pieņemšanā valdībā, koalīcijā pieder ZRP? Un nevienai citai koalīcijas partnerei? Vai ZRP neuzticas saviem valdības partneriem? Kas tad īsti uzņemsies atbildību? Visi un neviens? Vai tā neiznāks čiks arī no citām reformām?
Vai ZRP cer, ka lēmums atstāt opozīcijā lielāko Saeimas frakciju sabiedrību saliedēs, nevis šķels? Vai arī kārtējo reizi ir mainījusies stingrā pārliecība, ka «tieši etniskā sašķeltība ir kalpojusi par ideālu vidi oligarhiskajiem grupējumiem, izzogot valsti»? Vai neviens nav iedomājies, ka aizvainojums par principiālu krievvalodīgo vēlētāju nerespektēšanu var izpausties ne tikai iziešanā ielās, bet arī, piemēram, nodokļu nemaksāšanā: «Ja viņiem uzspļaut uz mani, tad arī man uzspļaut»? Ja ZRP apgalvoja, ka tieši ZRP, Vienotības un SC koalīcija nodrošinās iespēju vislabāk īstenot Latvijas vēlētāju vairākuma gribu, tad kā gribu īstenos esošā koalīcija?
Jautājumu sēriju varētu turpināt. Atbildes var izrādīties derīgas dienai vai varbūt nedēļai, jo dominē nevis pozīcijas skaidrība, bet konjunktūrisms.