Satversmes tiesa (ST) atzinusi, ka Ministru kabineta noteikumi par stipendiju prioritāru piešķiršanu sociāli mazāk aizsargātajiem studentiem ir pretrunā ar Satversmi.
Žēl tikai, ka pie šāda loģiska iznākuma nonākts pa tik garu un salīdzinoši sarežģītu ceļu un greizās kārtības sekas studenti bija spiesti izjust divus studiju gadus. Daudz vienkāršāk būtu bijis jau lēmuma pieņemšanas laikā ieklausīties augstskolu un studentu pārstāvjos, kas jau laikus brīdināja gan par izvērtēšanas grūtībām, kam saskaņā ar jaunajiem noteikumiem prioritāri pienākas stipendija, gan par motivācijas atņemšanu centīgajiem un labajiem studentiem, kāds bija stipendiju piešķiršanas mērķis, gan nevienlīdzīgo attieksmi.
Valdība, ministrija, acīmredzot bija augstākās domās par sevi. Tām gan šajā gadījumā nevarētu pārmest ļaunprātību. Lēmums pieņemts krīzes gados, sāka darboties līdz ar 2009. gada septembri. Daudzu jauniešu vecāki bērnu studijas atļauties nevarēja, bija studenti, kas tās pārtrauca, jo īpaši tie, kas bija maksas grupās, cits stāšanos augstskolā atlika līdz baltākai dienai. Lai nodrošinātu augstākās izglītības pieejamību arī mazturīgajiem, valdība lēma, ka stipendiju, ko līdz šim piešķīra tikai atkarībā no studentu sekmēm, turpmāk prioritāri saņems studenti, kas ir invalīdi, bāreņi, ir no ģimenes, kurā audzina trīs vai vairāk bērnu, vai kuram pašam ir bērni, vai no trūcīgas ģimenes. Nav runa par to, ka šīs grupas nevajadzētu atbalstīt, bet par to, ka šādā kārtībā maksāta stipendija kļuva par sociālo stipendiju. Un, ja reiz tas būtībā bija sociālā spilvena pasākums, tad no šā maciņa, kas, izmantojot Pasaules bankas aizdevumu, bija desmitos miljonu latu, to arī vajadzēja finansēt, nevis no augstskolām stipendijām paredzētā budžeta. Turklāt stipendijas sekmīgiem studentiem, kam citādi augstākā izglītība būtu Pelnrušķītes sapnis, būtu viens no jēdzīgākajiem sociālā spilvena naudas izmantošanas veidiem, salīdzinot ar vienu otru pasākumu, kas tikai veicināja dīkdienību.
Bet, ieliekot šo sociālā atbalsta pasākumu sekmīgā bāzētā stipendiju sistēmā, tā tika deformēta, kā arī radīta nevajadzīga spriedze studentu vidū. Pamatoti bija jautājumi, kāpēc students, kam ir visi devītnieki un varbūt kāds astotnieks (reāli gadījumi), zaudēja stipendiju, bet to saņēma students ar ievērojami zemāku vidējo atzīmi tikai tāpēc, ka viņš atbilda šiem Ministru kabineta noteiktajiem jaunajiem parametriem. Turklāt bārenim vai daudzbērnu ģimenes atvasei nemaz noteikti nebija jābūt trūcīgās ģimenes statusā. Ja šāds lēmums būtu pieņemts visaptverošas demogrāfiskās situācijas uzlabošanas koncepcijas ietvaros, to vēl varētu saprast, bet arī šādas motivācijas nebija. Rezultātā augstskolas bija spiestas burties cauri papīru un datu kalniem, lai izvērtētu studentu ģimenes apstākļus, nereti cenšoties salīdzināt nesalīdzināmus lielumus. Situāciju vēl vairāk kairināja tas, ka uz sociālo stipendiju nevarēja pretendēt vai stipendiju zaudēja studenti, kuru ģimenēm krīzes laikā neklājās vieglāk kā formāli trūcīgā statusa saņēmējiem, bāreņiem vai daudzbērnu ģimenēm: zaudēta ievērojama daļa ienākumu, lieli maksājamie kredīti... Konkurence šajā jomā virknē studiju programmu ir tik liela, ka pietiek iekrist ar vienu astotnieku, lai jau zaudētu budžeta vietu, vēl komplektā ar stipendijas zaudēšanu trieciens ir pamatīgs. Pēdējā kursā vēl kaut ko sagrabinās, lai ieguldītais neaizietu postā, bet studiju sākumā, nezinot par tālāko, šāda lietu sakritība kādam studētgribētājam var laupīt pārliecību par studētspēju vai vēlāko kredītu atdošanas iespēju.
Sociālo stipendiju gadījums ir varai simptomātisks rādītājs tam, kas notiek, ja izmaiņas tiek pieņemtas no augšas, rēķinot kaut kādas finanšu plūsmas, bet nesaskaņojot tās ar apakšām, kuras redz to reālās izlietošanas nianses.