Likumdevēji atkal kā karstu kartupeli mētā politisko reklāmu uzraudzību, jo īpaši to, ko īsteno trešās personas. It kā gribas tās ierobežot un uzskaitīt, bet nezina – kā. Un tad radošajās mokās tiek piedāvāti ieroči, ar kuriem, sitot peli, var nosist kaķi. Tad peles varēs netraucēti dancot pa galdu.
Viens no tādiem, ko komisijas sēdē, skatot likumu par priekšvēlēšanu aģitāciju, paudusi Providus pārstāve Iveta Kažoka, ir piesauktais Itālijas piemērs, kur TV kanāli par politisko reklāmu drīkst prasīt par 50% mazāku cenu nekā par komercreklāmu. No vienas puses, šāds nosacījums varētu mazināt mediju vēlmi vispār izvietot šīs reklāmas un partijām būtu jāmeklē citi, vēlams, izglītojošāki, auditorijas sasniegšanas kanāli. Tas gan vairāk izklausās pēc utopijas, jo neizmainās reklāmu piedāvājums tirgū limitēta reklāmas laika apstākļos. Tas tikai iedzītu daļu naudas pelēkajā zonā, mudinot uzrādīt vienu cenu par reklāmu un maksāt citu – reālo tirgus cenu, tādējādi vēl jo vairāk saasinot partiju melno kasu problēmu. Ja tomēr medijus vilinātu garantētās reklāmas apjoms pat ar šādu nosacījumu, tad jājautā, kāpēc privātajiem komercuzņēmējiem jāsubsidē partijas, tām reklāmlaikus iztirgojot zem tirgus cenas? Tas tik būtu triks demokrātijas vārdā! Turklāt, kā bilst arī Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs un mediju speciālists Ābrams Kleckins, ja šādi vai citādi finansiāli "piežmiegs" reģionālos medijus, radīsies liels risks to pastāvēšanai. Tos jau tāpat apdraud esošā finansiālā situācija, un tie jau nereti ir saplūduši ar vietējo varu. Finanšu injekciju samazināšanās, partiju tēriņu smaga limitācija grūdīs medijus vēl ciešākos vietējās varas apkampienos. Vai tas ir labāk?
Uz nekurieni ved arī KNAB un Jaunā laika pārstāvju ideja savlaicīgi pirms priekšvēlēšanu perioda sākuma gan eletroniskajiem, gan drukātajiem medijiem, kuri grib izplatīt politiskās reklāmas, publiskot savu reklāmu izcenojumus un sniegt pieteikumus par savu dalību aģitācijas pakalpojumu sniegšanā KNAB vai Centrālajā vēlēšanu komisijā. Pirmkārt, jau pieteikšanās medijiem birojā, kas cīnās ar korupciju tikai par reklāmas izvietošanu, rada iespaidu, ka visi tie, kas sniedz pakalpojumus partijām, ir korumpanti. Šādi uz medijiem tiek nevajadzīgi mesta šaubu ēna, bet izcenojumu publiskošanas prasība būtu pretrunā ar komercdarbības noslēpuma tiesībām. Turklāt nevar arī zināt, kā šajos ekonomikas juku laikos reaģēs reklāmas tirgus, mediju bizness, tādējādi nevar arī noteikt stingras reklāmas cenas vairāk nekā pusgadu uz priekšu un, kad tirgus situācijas dēļ tās nāktos mainīt, vainot medijus slēptā vienas vai citas partijas atbalstīšanā.
Lai arī savs patiesības grauds ir tajā, ka tēriņu, reklāmu apjoma neierobežošana palielina apetīti pēc tām, jāteic, ka bez tām arī nekāda dižā pārstāvnieciskā demokrātija nesanāks. Kā liecina jaunākais Eirobarometra pētījums, gatavību balsot nākamajās Eiroparlamenta vēlēšanās izteikuši tikai 26% Latvijas iedzīvotāju, piektdaļa aptaujāto apgalvojuši, ka viņiem par EP vēlēšanām ir interese, par ko šaubīties gan mudina fakts, ka tikai 10% balsstiesīgo zinājuši, ka EP vēlēšanas notiks 2009. gadā. Reklāmas ir viens no veidiem, kā celt iedzīvotāju aktivitāti vēlēšanās, un EP vēlēšanās tā parasti ir īpaša problēma, kas vēlāk atspēlējas iedzīvotāju kritiskajā attieksmē pret ES.
Trešā lieta, kas sit kaķi, ir KNAB priekšlikums paredzēt soda sankcijas līdz 1500 latiem tiem medijiem, kas, izvietojot trešo personu politiskās reklāmas, pārsniedz noteikto limitu, kas plānots 15 minimālo mēnešalgu jeb 2800 latu apmērā. Ja pie medija nāk starpnieks, kas saka: var, var vēl likt reklāmu, ir atlaide, bet beigās izrādās, ka limits tomēr pārkāpts kaut par latu, medijs nonāk zem sitiena, pašam to nezinot. Tikmēr pati trešā persona var tikt sveikā tikai ar, augstākais, 500 latu sodu. Un partiju kardināliem nekas neliedz staigāt apkārt ar naudas žūksni, dalīt daudzmaz uzticamiem cilvēkiem pa 2800 latiem plus bonuss, lai tie izvieto šīs partijas reklāmu. Protams, par šādu summu kvalitatīvu TV reklāmas rullīti nevar uztaisīt un vairākkārt izrullēt, bet nekas neliedz šim pseidoatbalstītājam piemest šos 2800 latus partijas jau esošā rullīša atkārtošanai. Un vienalga, vai trešās personas ziņos vai neziņos par viņu pasūtītajām reklāmām visos medijos, lai NRTP, KNAB, CVK vai vēl kas cits tās saskaitītu un pateiktu: "Stop, limits sasniegts!" Kā precīzi situāciju raksturoja Ā. Kleckins: "Meklējam ne tur, kur pazaudēts maciņš, bet tur, kur ir gaišāks."
Bet maciņu pazaudējušas pašas partijas, kurām vairāk jādomā par sankciju piemērošanu likumu pārkāpumu dēļ, to respektēšanu, ētisko un tiesisko pašregulāciju, savu politisko kultūru, ikdienas darbu vēlētāju izglītošanā, labo darbu kolekcionēšanu, lai limitu grožus palaistu vaļīgāk, nevis censtos kontrolēt neizkontrolējamo un iebāzt degunu tur, kur tas vismazāk jābāž.