Lai cik netīkams tas būtu pārtikas ražotājiem, priekšlikums celt akcīzes nodokli neveselīgai pārtikai ir viens no ļoti nedaudzajiem šīs valdības vai tās atsevišķu pārstāvju ierosinājumiem, kam ir kaut kāds idejisks svars.
Atšķirībā no virknes citu nodokļu, nodevu izmaiņu, ar kurām tiek tikai piekoriģētas budžeta fiskālo ciparu ailītes, šajā priekšlikumā vismaz vīd cauri nodokļu instrumenta izmantošana konkrēta mērķa sasniegšanai.
Mērķis – panākt, lai iedzīvotāji iespējami mazāk uzturā lietotu neveselīgu pārtiku, attiecīgi varētu cerēt, ka mazāk viņiem vajadzēs arī izmantot ārstu pakalpojumus, mazāks slogs būs veselības aprūpes sistēmai, kuru jau tā esošie nodokļu maksātāji īsti nespēj pavilkt. Protams, tas ir tikai vēlamais rezultāts. Vai tas tiks sasniegts, atkarīgs ne tikai no neveselīgo produktu cenas. Bet tas var būt viens no faktoriem. Ja kādiem saldumu, kolas, čipsu ēšanas paradumi ir tik spēcīgi, ka arī augstāka cena nemotivē viņus atteikties no to dienišķās devas, ok, lūdzu!, bet palielinātā akcīze būs kā papildu iemaksa veselības aprūpes sistēmā par palielināto risku. Līdzīgi kā lielākā apdrošināšanas maksa riska grupā esošajiem autovadītājiem. Par to, ka šīs lietas tomēr ir saistītas, liecina sabiedrības veselības rādītāji, kas gadu gaitā pasliktinās un kurus varētu ietekmēt arī pārtika, – slikts zobu stāvoklis, aptaukošanās, sirds un asinsvadu slimības, cukura diabēts, nieru darbības traucējumi, alerģijas. Lai arī šajā ziņā pasaulē un Rietumeiropā neesam pirmrindnieki, te labāk būtu mācīties no citu kļūdām un izdomāt lietderīgāku ekonomikas sildīšanas veidu par neveselīgas pārtikas patēriņu un ražošanu, un kuņģa samazināšanas operācijām, kas esot vienas no populārākajām ASV.
Savā ziņā neveselīgie našķi ir cilvēka vājuma izpausme, sava veida luksusa prece, noteikti ne pirmās nepieciešamības lieta. Ja budžeta konsolidācijas nolūkos kaut kam jāpiemet klāt nodoklis, tad drīzāk šīm lietām nekā elektrībai, – šis bomis trāpa visiem.
Vēl īsi pirms iesēšanās premjera krēslā 2009. gada martā Valdis Dombrovskis secināja, ka PVN likmes paaugstināšana nav sevi attaisnojusi un būtu jāatgriežas pie samazinātajām likmēm. Acīmredzot PVN elektrībai izvēlēts tāpēc, ka no šīs preces patēriņa nav iespējams izvairīties. Šis vieglākais ceļš aizvieto gudrus, uz mērķi vērstus risinājumus. Ar PVN pacelšanu elektrībai no 10 līdz 22% valdība 2011. gada budžetā ar vieglu rokas kustību var ierakstīt treknu skaitli – 13,8 miljonus latu. Salīdzinoši no paaugstinātā akcīzes nodokļa saldinātajiem bezalkoholiskajiem dzērieniem – tikai vienu miljonu. Šo skaitli varētu palielināt, ja valdība budžetu nebūtu centusies saraut īsā laikā un nebūtu nez kāpēc no neveselīgās pārtikas klāsta izrāvusi tikai vienu pozīciju – dzērienus.
Par palielinātu akcīzi vajadzētu runāt plašāk, līdzīgi kā to rosinājis veselības ministrs Juris Bārzdiņš, to attiecinot uz produktiem ar augstu sāls, cukura un tauku saturu, uz produktiem, kuru patēriņš ikdienā nebūtu ieteicams. Būtībā ideja ir jau veca, tā jau likta priekšā vairākkārt. 2000. gadā to rosināja Zemkopības ministrija, nopietni par to sprieda, bet nepieņēma 2003. gadā, vēl pērn ar šādu ierosmi pie politiķiem vērsās Latvijas ārstu biedrības vadītājs Pēteris Apinis.
Vēl viena lieta, kas nav šīs valdības stiprā puse, – jautājums jāskata kompleksi. Vienlaikus jādomā, kā ar šādu soli nepazemināt vietējo ražotāju konkurētspēju. Vēl vairāk – kā to celt un kā veicināt pašmāju ražotāju izstrādājumu patēriņu. Ja palielināto nodokli uzliek izejvielām, tad gan var tikt mazināta ražotāju konkurēstpēja, jo tas atsauktos uz eksportējamās preces cenu. Ja aplikts ar nodokli tiek pārdotais litrs – gan ārzemnieku ražotais, gan vietējā produkcija, tad nebūtu īsti pamata brēkt par pašmāju dzērienu ražotāju diskriminēšanu salīdzinājumā ar ārvalstu.
Arī absolūtos skaitļos aina nav tik baisa – nodoklis palielināts no 4 līdz 5,2 santīmiem par litru, uz pusotra litra pudeli 1,8 santīmi klāt, divlitru kolai plus 2,4 santīmi. Cita lieta, ka jau 2009. gadā akcīzes nodoklis tika dubultots no 2 līdz 4 santīmiem, ka to vēl var sadārzināt par procentu palielinātais PVN, darbaspēka nodokļa kāpums par procentu, degvielas cenas kāpums, palielinātais PVN elektrībai. Pamatoti turklāt ir argumenti par to, ka palielināta nodokļa piemērošanā arguments ir tikai cukurs vai citi saldinātāji, nevis, piemēram, krāsvielas un konservanti. Atkal labie nodomi atstāti pusratā. Kā savā karikatūrā precīzi valdības dīdīto ekonomiku ataino karikatūrists Gatis Šļūka – "viens solis uz priekšu, divi atpakaļ".