Viņi un mēs
Nesaukšu viņus par urlām. Visus 9. maija atzīmētājus pie Uzvaras pieminekļa noteikti tā nevar apzīmēt. Arī visus krievvalodīgos nevar asociēt ar šo kontingentu.
Lai arī 9. maija svinētāju pie Uzvaras pieminekļa bija daudz, tūkstoši, tas tomēr ir mazākums no krieviski runājošajiem, cittautiešiem. Bet pilnīgi noteikti viņi ir citādi domājošie. Latviskajai mentalitātei un arī daudziem te jau ilgi dzīvojošajiem krievvalodīgajiem pie pieminekļa notiekošais ir kaut kas pilnīgi svešs. Kaut kas, kas notiek ne tikai citā valodā, bet arī citā laikā, vietā, citā dimensijā. Tikpat svešs kā dažu citu tautu tradīcijas, piemēram, zīdaiņu mešana no torņa uz nostiepta auduma Indijā, mirušo izbarošana plēsējiem Tibetā, mirušo pelnu ēšana atsevišķās ciltīs Brazīlijā un Venecuēlā. Nu nav tas mūsu! Tāpat kā 9. maija častuškas, graņonkas, Georga lentītes un pēdējos gados no Krievijas importētais «nemirstīgo pulka gājiens». Bet - tas ir viņu.
Un plaisa starp «mēs» un «viņi» ar gadiem mazāka nekļūst. To apliecina šis pasākums, to apliecina 16. marts, to apliecina Saskaņas augstākais reitings, bet netikšana valdībā, referendumā par krievu valodu kā otro valsts valodu 273 000 nobalsojušo. To apliecina arvien lielāka jaunās paaudzes iesaistīšana vai iesaistīšanās 9. maija izrādē. Lieki cerēt, ka aizies paaudze, kas pieredzēja karu, un viss norims. Nenorims! Nekas nebeigsies, jo «viņi» un «mēs» paliks, un paši politiķi palīdz to saglabāt. Tas ļauj viņiem pozicionēties. Un politiķu un populārā Rīgas mēra Nila Ušakova atbalsts 9. maija pasākumam tikai vairo tā dalībnieku motivāciju un pašapziņu, kamēr latviskā auditorija par to ieņirdz, un vienīgais, kas to interesē no tā, ir bildes un video ar dīvaiņiem, viņu nepiedienīgu uzvedību un ziņas par aizturēto skaitu. Lai lieku reizi apstiprinātu savu viedokli par šā pasākuma plebejiskumu. Te nav runa par to, vai tāds šis pasākums ir vai nav, bet par tiem Veneras un Marsa iemītniekiem uz Zemes, kas nekad viens otru līdz galam nesapratīs. Tāpēc visas runas, programmas un miljoni sabiedrības integrēšanai ir bleķis. Gan cittautiešu, gan bēgļu, gan romu, gan trūcīgo. Pareizāk tās vai citas aktivitātes saukt vienkārši par palīdzību. Bet ne integrāciju! Ieintegrējiet sabiedrībā kaut vienu no tiem 9. maija aktīvistiem! Tas būtu taustāms rezultāts, nevis Eiropas naudas apgūšana, sarīkojot skaistus bērnu pasākumus ar dziesmām, dejām, spēlēm, par kuriem atskaitīties. Bērni iet tur, kur tos aizved. Un izbauda atrakcijas. Un pēc tam dzīvo un veido savus uzskatus visupirms tā, kā vecāki viņus ietekmē. Vai bērni paši pirka tās padomju zaldātu uniformas un skrēja pie Uzvaras pieminekļa ar neļķēm rokās? Nez vai tā bija viņu izvēle.
Bet, katru gadu turp aizvestiem, nākamajos gan tā jau var būt viņu pašu izvēle, lai cik labi skolā viņi būs apguvuši latviešu valodu, kurā drīz jau būs jāmācās visās valsts un pašvaldību finansētās skolās. «Ja kavēšanās ar lēmumu par izglītību valsts valodā pārprasti bija domāta kā laipnība pret cittautiešiem, tad patiesībā tā ir kaitējusi gan sabiedrības saliedētībai, gan latviešu valodas nostiprināšanai,» paudusi Saeimas spīkere Ināra Mūrniece. Valodu jau jaunieši apguva, cits labāk, cits sliktāk, arī līdzšinējā bilingvālās izglītības programmā, bet vai tas ir saliedējis sabiedrību un saliedēs vairāk, pastiprinot valodas apmācību? Vai tāpēc pie Uzvaras pieminekļa vairs neredzēsim jauniešus? Nē. Valodas prasme un attieksme pret valsti, tās vēsturi nav viens un tas pats. Valodas apguves primārā motivācija jauniešiem ir nākotnes darba un izglītības iespējas, bet arī te latviešu valodas loma mazinās. Cittautieši arvien vairāk Latvijā studē angļu valodā vai brauc studēt uz ārvalstīm, jo īpaši ņemot ne visai augsto mūsu augstākās izglītības prestižu.
Līdzīgi ar bēgļu integrāciju, par ko pašlaik strīdas Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) kā naudas administrators ar tās apguvēju - biedrību Patvērums «Drošā māja», kas, pēc SIF domām, pakalpojumu veicis formāli un nekvalitatīvi.
Nav ne tikai apmierinoši aizpildītas Eiropas naudas apguvē tik būtiskās atskaites, bet nav paveikts darbs pēc būtības - mentoru daudzi patvēruma meklētāji nav redzējuši, apģērbti, paēduši viņi gan bija, bet nekas daudz vairāk, kas palīdzētu «integrēties Latvijas sabiedrībā», kāds bijis 170 000 vērtā pakalpojuma mērķis. Varbūt reālāk izpildīt pasūtījumu būtu, ja prasītu palīdzēt viņiem izdzīvot, atrast darbu un motivēt sevi uzturēt, bet ne integrēt. Varam stāvēt uz galvas, mācīt viņiem latviešu valodu, vadāt pa mūsu skaistākajām un vēsturiski nozīmīgākajām vietām, bet viņiem Latvija būs tikai konkrētā brīža patvērums. Viņus te neturēs sentiments, rupjmaize un biezpiens, zilās debesis, četri gadalaiki, dziesmu svētki, senču mājas, puķu dārzs, dzimtās ielas, draugi... Ja viņi nevar dzīvot savā dzimtenē, viņi dzīvos tur, kur labāk, drošāk, izdevīgāk, perspektīvāk pašiem un bērniem. Viņi te uzturas vienīgi piespiedu kārtā, līdz atveras kādas plašākas durvis! Ja paši neredzam perspektīvu un masveidā braucam projām, ko varam gaidīt no bēgļiem?
Labi, palīdzam, bet beidzam māžoties ap integrācijas koncepcijām, integratoru trīspakāpju struktūrām ar miljonu budžetu, bet saucam lietas īstajos vārdos!