Jau 11 gadu Valsts ieņēmumu dienestā (VID) tiek iesniegtas amatpersonu deklarācijas, bet visus šos gadus tā arī nav sakārtota to pārbaude tā, lai no šo deklarāciju kalniem būtu efektivitāte un tās netiktu izmantotas politisku rēķinu kārtošanai.
Jautājumu par deklarāciju lietderību un to pārbaužu sistēmu jeb tās trūkumu aktualizēja vispirms VID darbinieku aizdomīgā mantības rašanās, VID direktores amata kandidātes, Valsts vides dienesta vadītājas Ingas Koļegovas deklarācijas sāga, kā arī citas atsevišķas skrupulozi pārbaudītas (piemēram, deputāta Daiņa Liepiņa) vai nepārbaudītas (piemēram, Rīgas brīvostas pārvaldnieka Leonīda Loginova) deklarācijas. VID darbinieki gadiem būvēja shēmas, mantoja miljonus no nabaga radiniekiem, kamēr žurnālisti šo informāciju neiebāza politiķiem degunā tā, ka smaka pārāk cirtās nāsīs un, ne bez pretestības, nācās paspārdīt šo midzeni. Koļegova varēja gadiem iesniegt vai varbūt pat neiesniegt deklarācijas, tajās sarakstot, ko vien ienāk prātā, un neviens neklapēja ne ausu, bet brīdī, kad viņa kandidēja uz politiķiem un tiem pietuvinātām personām sensitīvu amatu, sākās jezga. Iespējams, viņas dīvainie darījumi ar brāļa firmas dividendēm paliktu nepamanīti, ja viņa tos vispār nebūtu uzrādījusi, jo normatīvie akti nevienai institūcijai tieši nepaģēr pārbaudīt deklarācijās norādīto ziņu patiesumu. Šīs pārbaudes dažādos laikos gribēja uzticēt VID, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB), vienubrīd Valsts kontrolei (VK), bet visas kratījās nost kā velns no krusta, atrunājoties ar finanšu, cilvēkresursu trūkumu vai neatbilstošu kompetenci. Galu galā VID gariem zobiem piekrita deklarāciju savākšanai, un nu tā lielākā rūpe ir pārbaudīt, vai deklarācijas iesniegtas laikā, vai visas ailītes aizpildītas tehniski pareizi, bet sistēmiska to patiesuma vētīšana joprojām nav neviena stingra atbildība. Pārbaudes VID veic pēc citu kontrolējošo dienestu ierosinājuma, reaģējot uz ziņojumiem, kas parasti parādās, ja amatpersona kādam uzkāpusi vai draud uzkāpt uz varžacīm. It kā likums amatpersonām prasa sniegt informāciju par tām zināmiem interešu konfliktiem par kolēģiem, bet šī norma darbojas vien uz papīra. Ja tā nebūtu, tad VID jau sen būtu pašattīrījies. Arī KNAB ar dziļām deklarāciju pārbaudēm neaizraujas un pamatā vien skatās, vai tajās neparādās kādi nesavienojami amati - interešu konflikts -, ko vairāk pārbauda vien, saņemot kādus iestāžu vai personu iesniegumus. Arī saņemot iesniegumus, institūcijas mētā atbildību no vienas iestādes uz otru - VID Koļegovas lietu nodeva KNAB, KNAB nosūtīja prokuratūrai, prokuratūra - atpakaļ VID Finanšu policijas pārvaldei. Ja šādu mētāšanu iestādes atļaujas tik skaļā lietā, tad nav jābrīnās, ka citos gadījumos, jo īpaši tajos, kur kādam ir interese lietu noklusināt, nenotiek nekas. Un otrādi - tā vai cita iestāde tiek pieslēgta, ja kādu vajag pārmācīt. Eksperti, tostarp kamiņvalstīs, lēš, ka normāli būtu, ja pārbaudītas tiktu vismaz 10% deklarāciju, bet Latvijā šis rādītājs ir vien 0,006%. Vai ir liela jēga tērēt ap 500 000 eiro gadā deklarāciju uzkrāšanai, ja efektivitāte ir tik zema? Galvenais dienestu pienesums - tās māca rakstīt, audzina disciplīnu. Un ķer blusas, bet ne blēžus.
Interesanti arī zināt, kā īsti darbojas VID riska analīzes sistēma, ja Koļegovas darījumi, līdzīgi kā VID darbinieku, L. Loginova prāvie mantojumi nav šo personu deklarācijas iesistematizējuši riska grupā un netika sāktas padziļinātas paŗbaudes? Acīmredzot taisnība VK revīzijā secinātajam, ka «VID nenodrošina sistematiskas valsts amatpersonu sarakstu pārbaudes» un «nav izstrādāti kritēriji, pēc kuriem tiek noteikts pārbaudāmo publisko personu institūciju loks». Netiek pārbaudīts ne tikai satura patiesums, bet arī tas, vai deklarācijas iesniedz visi, kam tas jādara. Salīdzinot VID un Uzņēmumu reģistra datus, VK pērn fiksējusi 29 amatpersonas, kuras nav iekļautas amatpersonu sarakstos un nav iesniegušas deklarācijas, bet 12 publiskas kapitālsabiedrības neiesniedz amatpersonu sarakstus. Sanāk līdzīgi kā dažkārt ar ēnu ekonomikas darboņiem: tos, kas kaut ko maksā, pārbauda un izkrata, bet tie, kas nemaksā neko, nenokļūst VID redzeslokā.
Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, ir ļoti plašs to personu loks, kam jāsniedz deklarācijas, no šā gada tam pievienoti arī maksātnespējas administratori. Uz papīra esam ļoti stingri interešu konflikta un korupcijas iespēju uzraudzītāji, diemžēl prakse ir tālu no šīs papīru kārtības.