Tikko pulkstenis nosita pusnakti un iestājās 2014. gads, mūsu maki kļuva biezāki. Ne tāpēc, ka valdība pielika vai paģērēja lielākas algas vai samazināja nodokļus, bet tāpēc, ka sākām maksāt eiro.
Gada laikā pie Eiropas Savienības vairākuma valstu valūtas esam pieraduši, maki nomainīti, un arvien mazāk aizdomājamies par to, cik kas maksātu latos. Bet glītās lata monētiņas visas gan neatdodam! Lai gan Valdis Dombrovskis uz gadu miju jau bija piespiedu brīvprātīgi demisionējis no premjera amata, viņam tomēr vēl ļāva pirmajam no bankomāta simboliski izvilkt jauno valūtu, kuras vārdā iepriekš pieņemti lēmumi, kas sāpīgi sita ne tos turīgākos, kuriem vēlāk nācās klausīties veiksmes stāsta pasakas.
Jau pēc pāris nedēļām valsts vadības stūri no Dombrovska pārņēma Laimdota Straujuma, kurai, neraugoties uz daudzu skepsi, izdevās itin pieklājīgi nostartēt arī Saeimas vēlēšanās oktobrī un izveidot savu otro valdību. Savukārt Dombrovskim valdība deva ceļazīmi eirokomisāra amatam. Vai skandalozo ģimenes kredītu, vai Eiropas Savienības valstu hierarhijas dēļ, par eirokomisāru Dombrovskis nekļuva, bet par komisāra elfiņu gan pēc tam, kad Eiroparlamenta vēlēšanās bija savācis lielāko plusiņu skaitu. Vienotības triumfu par uzvaru šajās vēlēšanās un četru vietu iegūšanu aizēnoja vien fakts par zemo vēlēšanu aktivitāti – 30%! Daudzi jutās apvainojušies par eiro uzspiešanu pretēji sabiedrības vairākuma viedoklim, par iepriekšējo solījumu nepildīšanu par pietuvošanos Eiropas dzīves līmenim, cits, sitoties ar nabadzību, nespēja sagremot informāciju par eiroparlamentāriešu algu. Kā ar masīvas reklāmas palīdzību uzkāpt stikla kalnā, visiem nodemonstrēja Iveta Grigule, kas pēc tam stundu stāvēja domādama, kam lai sēž kamanās jeb kurai frakcijai pieslieties, un pēc pāris mēnešiem izcēlās vēlreiz – ar savu aiziešanu sagrāva eiroskeptiķu frakciju.
Ko tur gribēt divu vēlēšanu gadā – spalvas starp partijām un vēl vairāk to iekšienē, jo īpaši no vairākām mīklām mīcītajā Vienotībā, gāja pa gaisu, sausais atlikums – ar lupu meklējams. Ja pirms Saeimas vēlēšanām kādiem bija ilūzijas, ka karš Ukrainā un tā ēna uz pašmājām liks sarosīties sabiedrībai un nobalsot par savējiem, tad pēc vēlēšanām tās pagaisa – atkal viena no zemākajām aktivitātēm! Acīmredzot atkal arvien jauni un jauni mūsu pilsoņi nobalsojuši ar kājām, bet pēc vēlēšanām atkal saķeram galvu! Skandāli nespēj rimt – Dzintara Zaķa balsu pirkšanas lieta, Solvitas Āboltiņas un Jāņa Junkura rokāde, Veiko Spolīša un Artura Kaimiņa kunga dūšas «varoņdarbi», kratīšana deputāta Sergeja Potapkina glaunajā mājā saistībā ar sievas nodokļu krāpšanās biznesu... Vai Saeima ir sabiedrības spogulis? Iespējams, bet gribam jau spogulī ieraudzīt ko labāku, nekā ir patiesībā.
Starp abām vēlēšanām politiķiem nācās palauzīt galvas, kā amortizēt Krievijas ekonomisko sankciju un cūku mēra sekas, kā ja ne apkarot, tad vismaz iedzīt pagrīdē spaisa lietošanas sērgu, bet citādi tie locījās dažādos vējos, te sperot soli uz priekšu, te atpakaļ. Piemēram, garās runas un koncepcijas par jauno veselības aprūpes finansēšanas modeli beidzās tik vien kā ar skandālu par ministres Ingrīdas Circenes aizgājināšanu, pašai Vienotībai nespējot neko likt vietā, nometot smagumu pie kājām pēc vēlēšanām. Arī izglītībā par smagu un nācās ņemt ministru no malas. Pedagogiem solīta jauna algu aprēķināšanas sistēma, kurai, vienīgā bēda, valdība nav gatava dot arī pietiekami naudas, mazo skolu programma nestrādā, bet pedagogi tiek vainoti par pārāk mazu bērnu skaitu lauku skolās. Izmaiņas solītas un pat veiktas, bet tad, lobiju vai cita spiediena rezultātā, meklēti atpakaļceļi ātro kredītu biznesa ierobežošanā, Maksātnespējas likumā kontekstā ar nolikto atslēgu principu, riņķa dancis dejots ap uzturēšanās atļaujām, aiz ūsām pastāvīgi raustīta Satversme, seriāls turpinājies KNAB Jaroslava Streļčenoka un Jutas Strīķes izpildījumā, bet vezums uz vietas. Uz vietas politiķi gan neatstāja Banku Citadele, to pārdodot par sviestmaizi «stratēģiskajam investoram» bez stratēģiskiem nosacījumiem. Nu jautājumu vētīs parlamentārās izmeklēšanas komisija, kāda izveidota arī par to, kas darīts pēc Zolitūdes traģēdijas. Darīts daudz, jautājums – cik izdarīts?
Politikā šogad bija daudz putu, maz konsistences. Nekas netipisks vēlēšanu gadā. Vai citādi būs nākamgad, kad politiķu uzvedību nenoteiks vēlēšanu tuvums? Lai izdodas saskatīt problēmu būtību, ar sirdi sajust, ar prātu un tīru sirdsapziņu tās atrisināt!