Pretēji pašas varas iepriekš sarakstītajām koncepcijām, ilgtermiņa attīstības stratēģijām, ar budžeta grozījumiem tiek ņemts nost tieši no tām grupām, kas uzskatītas par valsts nākotnes balstu. Griežot piemirsts arī par dažādu grupu solidaritātes principu, kas, vismaz vārdos, tika sludināts kā sociālās grupas asas reakcijas novērsējs.
Nez kāpēc no visiem sociālā budžeta saņēmējiem tikai jaunās māmiņas/tēti izvēlēti par valsts budžeta glābējiem, uz kuru rēķina Labklājības ministrijai jāietaupa 31 miljons latu. Var jau būt, kā saka politologs, sociologs Aigars Freimanis, izvēli diktējuši starptautiskie aizdevēji un valdības nepārbaudīts pieņēmums, ka jaunie vēl kaut kā atradīs alternatīvas, kaut kā izķepurosies. Bet nav apstrīdams arī fakts, ka jaunie vecāki nav tie daudzskaitlīgākie, aktīvākie un lojālākie, konkrētām partijām vieglāk piesaistāmie vēlētāji. Tā kā valdība un, iespējams, arī Saeima vismaz 1. lasījumā budžeta grozījumus grasās pieņemt vēl pirms 6. jūnijā gaidāmajām pašvaldību un eiroparlamenta vēlēšanām, politiskās elektorāta kalkulācijas nav mazsvarīgas. Ķerties klāt pensionāriem, kuru ir kādas desmit reizes vairāk, ap 600 tūkstošiem, kas ir apmēram trešdaļa no visiem vēlētājiem, turklāt ir arī aktīvāki vēlētāji, partijām, protams, nebūtu izdevīgi. Par pensionāriem kā elektorāli nozīmīgu grupu liecina arī līdzšinējās manipulācijas ap to. Pensijas ir vienīgais jautājums, par ko atjaunotās Latvijas vēsturē referendums noticis divreiz – 1999. gada augustā par strādājošo pensionāru tiesībām saņemt pensijas un pērn – par pensijām iztikas minimuma līmenī. Abos referendumos piedalījušos skaits ir līdzīgs – attiecīgi 340 022 un 346 784 balsstiesīgie. Protams, ne visi balsojušie bija pensionāri, bet arī ne visi pensionāri nobalsoja, ņemot vērā to, ka 1999. gadā nestrādājošie pensionāri tika sabiedēti, ka, atceļot ierobežojumu, paliks mazāk naudas viņu pensijām, bet pērn neatbalstīt referendumā piedāvāto likuma variantu aicināja lielākā pensionāru organizācija – Latvijas Pensionāru federācija.
Paši Pensionāru federācijas pārstāvji iepriekš jau konstatējuši, ka parasti kādu gadu pirms vēlēšanām politiķi cenšas indeksēt pensijas, kaut ko pielikt vai vismaz sasolīt.
Nav runa par griešanu no mazajām pensijām – līdz 140 latiem, kādas saņem lielākā daļa pensionāru. Bet, ja 600 latu māmiņas/tētiņa alga, turklāt tikai vienu gadu, kādam šķiet par augstu jaunai ģimenei, tad kāpēc par augstu nav tādi pati vai vēl lielāka pensija? Gan vieni, gan otri šo maksājumu ir nopelnījuši ar saviem samaksātajiem nodokļiem, gan par vieniem, gan otriem dzirdēti arī gadījumi, kad sociālās iemaksas palielinātas mākslīgi, lai saņemtu lielo maksājumu. Šajā ziņā nav starpības. Negribētu sarīdīt vienu sociālo grupu pret citu, tomēr, ja salīdzina, eksistenciāli svarīgie izdevumi jaunajiem vecākiem ir lielāki: pamperi, speciālā pārtika, apģērbs, jauna dzīves telpa un tai atbilstošs aprīkojums. Tieši piesakoties mazulim, jaunā ģimene sāk domāt par normālu mājokli, jo mājas vairs nav vajadzīgas tikai pārgulēšanai pēc darba un atpūtas. Un būtu nevietā pārmest šīm ģimenēm, ka pašas vainīgas, ka ņēma kredītu. Dzirdēti arī viedokļi no sērijas kad mēs augām – nebija tādu pabalstu, bet, redz, visi izauguši. Jā, jā, toreiz arī pamperu nebija, toreiz arī silītē bērnus no pāris mēnešu vecuma jau lika, lai mammas varētu piecgadi veikt četros gados, toreiz bērni gāja nedēļas grupiņā – arī es. Bet vai tāpēc vajadzēja neatkarību, lai ietu uz šo bērnu fabriku atpakaļ?
Labklājības ministrs Uldis Augulis paudis, ka, samazinot lielās pensijas, tiktu ietaupīti tikai 1,5 miljoni latu. Bet arī tā būtu solidaritāte.
Turklāt lielāku solidaritāti vajadzētu demonstrēt visai valdībai, kas laikā, kad acīmredzami palielinās iedzīvotāju vajadzība pēc sociālās palīdzības, problēmu noraksta vienīgi uz Labklājības ministrijas rēķina. Šķiet, arī premjers Valdis Dombrovskis aizmirsis pats savu iepriekšējo kritiku, esot vēl opozīcijas partijas pārstāvis, par to, ka "jau vairākus gadus valdība veido valsts budžetu pēc principa, ka sociālā budžeta pārpalikums kompensē valsts pamatbudžeta deficītu". Ja jau tā kritizēja šo sistēmu, tad tagad būtu īstais laiks tās pretiniekam valdības vadībā atgriezt sociālajam budžetam atņemto, kad tas tik ļoti nepieciešams. Tas būtu valstiski – iepriekš sociālajā budžetā uzkrāto lietot tad, kad sociālajā budžetā nepieciešami lielāki izdevumi nekā ieņēmumi. Tā vietā koalīcija ar to pašu JL priekšgalā nesen Saeimā noraidījusi Saskaņas centra grozījumus likumā, kas paredzēja nepieļaut sociālā budžeta līdzekļu izmantošanu valsts budžeta caurumu lāpīšanai. Acīmredzot šo praksi plānots turpināt esošajā laikā un izlikties nejūtam briestošo sociālo krīzi. Jo vieglāk to ignorēt, kā tas notiek, nododot finanšu ministram vienpersoniskas tiesības "noteikt papildu valsts budžeta izpildes nosacījumus gadījumos, kad nepieciešams pieņemt nekavējošus lēmumus, lai novērstu makroekonomisko procesu izraisīto paaugstināto fiskālo, ekonomisko un sociālo risku". Ja cipari uz papīra smuki neštimmēs, ja aiz samazinājumiem būs cilvēciski nepieņemami lēmumi, ļaujam vienam ministram griezt, uzskatot, ka tie jau tikai cipari.