Tas, ko FM sauc par «darbaspēka nodokļu reformu», gan tāda sīka ķimerēšanās vien ir, bet partiju, darba devēju un tautas aizstāvju strīdi par to, vai nedaudz vairāk celt atvieglojumus par apgādājamajiem vai ar nodokļiem neapliekamo minimumu, ir drīzāk matu skaldīšana uz lielāku problēmu fona.
Cīņa notiek par to, vai airēt ar labo airi vai kreiso laivā, kurā ir sūce.
Vēl gada sākumā, kad modes kliedziens bija runāt par nabadzības mazināšanu, valdības valsts maka plānotāji lēsa, ka vairāk jāceļ ar nodokļiem neapliekamais minimums no 45 latiem līdz 84 mazākajām algām, bet mazāku kāpumu noteikt atvieglojumiem par apgādājamajiem – 98 latus tagadējo 80 latu vietā. Nu FM «jaunajā priekšlikumā darbaspēka nodokļu reformai», vienlaikus mazinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi par vienu procentpunktu (no 24 uz 23), skaitļi pabīdīti šurpu, turpu, cik nu varēja, lai uzņēmēji pārāk nebrēc un lai nacionāļus iebarotu, nedodot visus viņu prasītos miljonus demogrāfijas programmai, bet ļaujot budžetā saskatīt demogrāfijas atbalsta vaibstus. Tā neapliekamais minimums sarucis vairs tikai līdz 53 latiem no iepriekš cerētajiem 84, bet atvieglojumi par apgādājamo uzstutēti līdz 116 latiem. Demogrāfijas programmas karognesējs Imants Parādnieks ir tīri apmierināts, šādi esot pat labāk, nekā plānots iepriekš, lai gan aplēses rāda, ka bieži vien strādājošie ar apgādājamajiem uz rokas saņems mazāk nekā tad, ja būtu ieviests sākotnējais variants ar augstāku neapliekamo minimumu. Vienkārši tagad tie, kam apgādājamo nav, neiegūs gandrīz neko vai tik vien, cik noēdīs inflācija. Bet iegūs valsts budžets.
Ja vien šādas rokādes rezultātā nebūtu sarucis attiecīgo grupu ieguvums, konceptuāli šādam pavērsienam varētu piekrist. Tas kuģi nedaudz pagriež ģimeņu ar bērniem atbalsta virzienā, jo, kā rāda pētījumi, lielāks bērnu skaits palielina ģimenes nabadzības risku. Vairāk palielinot ar nodokļiem neapliekamo minimumu, iegūtu ne tikai strādājošie vecāki, bet arī citi – gan lielo, gan mazo algu saņēmēji. Jā, tas varbūt nedaudz motivētu strādāt pabalstu izlutināto sabiedrības grupu, varbūt naivi varam cerēt, ka par kripatiņu mazinātu ēnu ekonomiku, atvieglotu kādu mazturīgāku cilvēku ikdienu, bet kopumā šāds mehānisms ir daudz nemērķētāks, izkliedētāks nekā atvieglojumi par apgādājamo.
Tik un tā viena vai otra scenārija gadījumā vidēji un ne īpaši augstu atalgotā strādājošā ieguvuma starpība būtu pāris latu, kas nav būtiska motivācija nedz bērnu radīšanai, nedz viņu noturēšanai Latvijā līdz ar vecākiem. Centrālās statistikas pārvalde sarēķinājusi, ka šogad līdz septembrim Latvijā dzimuši par 150 bērniem mazāk nekā šajā laikā pērn. Iemesls ir izbraukšana, kas joprojām turpinās. Gan reproduktīvā vecuma cilvēku, gan bērnu. Kā panākumu pasniedzam valsts apmaksātās neauglības ārstēšanas programmā apmēram gada laikā piedzimušos 13 mazuļus. Jā, individuāli šīm ģimenēm tas ir nenovērtējams prieks un vērtība, bet uz zaudēto – aizbraukušo un Latvijā nedzimušo – bērnu skaita fona – piliens. Viens, bet tikai viens no rādītājiem, aisberga redzamās daļas, kas liecina par mūsu bērnu zaudēšanas tempiem, ir Uzturlīdzekļu garantiju fonda (UGF) dati. Šā gada augustā no 231 lēmuma par uzturlīdzekļu piedziņas izbeigšanu UGF 43 gadījumos iemesls bijis bērna izbraukšana uz ārzemēm uz pastāvīgu dzīvi, jūlijā šāda iemesla dēļ pārstāta uzturlīdzekļu izmaksa 33 bērniem, jūnijā – 28, maijā – 22 bērniem utt. Ik mēnesī mēs zaudējam 20–40 bērnu, kas pamet valsti! Tas liecina gan par joprojām esošajiem emigrācijas apjomiem, gan par to, ka daudzi iedzīvotāji valdības sludināto ekonomisko izaugsmi nejūt tik daudz, lai varētu atļauties dzīvot Latvijā, gan par to, ka valsts ir nevērīga pret ģimenēm, kur bērnu audzina viens vecāks, biežāk mamma, kurai vienai jāsedz pastāvīgi augošās dzīvesvietas un pārējās regulārās izmaksas, gan bērna uzturēšana, otram vecākam izvairoties no šā pienākuma pret bērnu. Ar pretenzijām kaut kad piedzīt parādus no vecāka, kas izvairās no uzturlīdzekļu maksāšanas (piedzīto līdzekļu īpatsvars no izmaksātajiem uzturlīdzekļiem ir padsmit procentu), UGF izmaksātie uzturlīdzekļi ir nelieli: līdz 7 gadu vecumam 50 latu (25% no minimālās mēnešalgas), no 7 līdz 18 gadiem – 60 latu (30%). Augstā emigrācija šo pabalstu saņēmēju vidū liecina, ka ar to nepietiek. Jā, ir progress māmiņalgu jomā vecumā līdz bērna gada vecumam, bet kaut kādā vietā acīmredzot sietā parādās lielāki caurumi, caur kuriem daudzi izkrīt. Vidēji pāri par 300 iesniegumiem ik mēnesi UGF saņem par uzturlīdzekļu piedziņu, kad vecāks izvairās to darīt, kopumā Latvijā šie trūcīgie uzturlīdzekļi tiek maksāti apmēram 24,6 tūkstošiem bērnu. Uzturlīdzekļu apjoms, piedziņas stingrāka kārtība no nemaksātājiem ir vēl viens plašs darbalauks plašajā demogrāfijas vecināšanas druvā. Turklāt tas būtu tikai humāni –vispirms parūpēties un pacīnīties par jau piedzimušajiem Latvijas bērniem!