Katrai valstij konkrētā attīstības posmā ir savi audzināšanas ideāli. Latvijā padomju varas gados piecas komunistiskās audzināšanas sastāvdaļas – tikumiskā, intelektuālā, darba, estētiskā, fiziskā – bija politiski orientētas. Tikumiskās audzināšanas saturs bija virzīts uz skolēnu iemācīšanu runāt un uzvesties “kā vajag”. Padomju tikumiskās audzināšanas būtība izteikta grāmatā “Tikumiskās audzināšanas ābece”:
«Bērna personības tikumiskā audzināšana ir viens no padomju skolas svarīgākajiem uzdevumiem. Tas ir likumsakarīgi, tāpēc kā mūsu sabiedriskā dzīvē arvien vairāk pieaug tikumisko pamatu loma, paplašinās morālā faktora iedarbības sfēra.
Izstrādājot jaunākā vecuma skolēnu tikumiskās audzināšanas sistēmu, “Tikumiskās audzināšanas ābeces” autori ir pamatojušies uz marksistiski ļeņinisko mācību par komunistisko morāli, uz tiem atzinumiem, ko V.I. Ļeņins izteicis savā vēsturiskajā runā Komjaunatnes III kongresā, uz Komunisma cēlāju morāles kodeksa pamatlikumiem, uz padomju pedagoģijas un psiholoģijas radošajām idejām un padomju skolas sasniegumiem.
V.I. Ļeņins piešķīra milzīgu nozīmi tikumisko normu apgūšanai, to izveidošanos par paradumu viņš saistīja ar pāreju no pirmās komunistiskās sabiedrības fāzes uz tās augstāko fāzi. “Tikumība”, teica Ļeņins, “kalpo tam, lai cilvēku sabiedrība paceltos augstāk, atbrīvotos no darba ekspluatācijas… Komunistiskās tikumības pamatā ir cīņa par komunisma nostiprināšanu un tā galīgu izveidošanu”»(“Tikumiskās audzināšanas ābece”. Rīga: Zvaigzne. 1978, 320 lpp., tulkojums no krievu valodas).
Pēc papildinājumiem Izglītības likumā mums, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas mācībspēkiem un studentiem, ir radušās reālas grūtības audzināšanas teorijas un prakses sistēmasapguvē. Vai tiešām mēs atgriežamies pie komunistiskās audzināšanas satura?
Mums veidojas pārliecība, ka tikumiskās audzināšanas ierakstīšana Izglītības likumā ir politiska provokācija.
Audzināšana katrā valstī ir viena no vissvarīgākajām funkcijām. Jau 1990. g. pēc neatkarības pasludināšanas LR IZM pirmajos dokumentos ierakstīja trīs svarīgus mācību satura jēdzienus: zināšanas, prasmes un attieksmes. Valstī sākās jaunās izglītības sistēmas satura veidošana, sadarbojoties ar Eiropas valstīm, īpaši Vāciju, Dāniju, Zviedriju, Somiju, Norvēģiju u.c. Jau pirmajos valsts izglītības standartos attieksmes audzināšana pret sevi, citiem cilvēkiemun sabiedrību, darbu (arī mācībām), kultūru, dabu ieguva konkrētu saturu.
Viens no visgrūtākajiem audzināšanas satura komponentiem līdz šai dienai ir attieksmes ieaudzināšana pret sevi. Audzināšanā ir jomas, kuras sabiedrību neapmierina. Audzināšana ar to ir sarežģīta, ka viens no ietekmīgākajiem audzināšanas līdzekļiem ir pieaugušo paraugs, viņu aktīva sadarbība ar bērniem, pusaudžiem, jauniešiem. XXI gadsimtā audzināšanas ideāls ir virzīts uz brīvas, patstāvīgas, atbildīgashumānās personības veidošanos sadarbībā skolēns ↔ skolēns, skolēns ↔ pieaugušais sociālajā vidē.Nevienam cilvēkam šajā civilizācijas attīstības posmā nevar neko ieaudzināt, ja viņš to nevēlas. Audzināšana/pašaudzināšana ir vienots process: skolēnam kā savas attīstības vadība un pieaugušiem kā atbalsts un mērķtiecīga palīdzība šajā procesā.
Mūsdienu audzināšana ir īpaši radošs process gan ģimenē, gan skolā, gan sabiedrībā.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, aicinām Saeimu pārskatīt pieņemtos grozījumus Izglītības likumā par tikumisko audzināšanu.
RPIVA profesore, Dr.habil.paed. Ausma Špona