Pasaulē notiek trakas lietas. Reizēm pat elpa aizraujas! Iedomājieties vien – līdz sen solītajam pasaules galam palikušas nu jau mazāk nekā četras nedēļas, bet tālajā Austrālijā sakaujas divi astoņdesmitgadīgi večuki, kas nespēj sadalīt vietu autostāvvietā.
Rezultātā viens nokož otram ausi, turklāt, izrādās, abi brašie onkas ir pensionēti katoļu priesteri! Bez komentāriem! Turpat Austrālijā, Pērtā, sākušās varenas debates, ka slimnīcās no ēdienkartes vajadzētu aizvākt vīnu un alu. Vismaz dzemdību nodaļās, jo austrāliešu grūtniecēm esot mode pamatīgi piesviķoties pirms dzemdībām. Nu jā, viņiem tur lielā ekonomiskā krīze, ziniet. Grūti laiki – pensionāriem vairs nav kur savus auto noparkot, bet slimnīcās pat vīnu vairs negrib dot.
Savukārt pie mums krīze galā un problēmas citas. Rīgas ielās šomēnes valda pamatīga putra. Kvartālā ap cirku pastaigājas ziloņi un citi zīdītāji, bet galvaspilsēta periodiski staro un rīko parādes, apturot satiksmi. Turpretī Ogrē, kas, kā vēsta teikas, pirms Rīgas uzcelšanas esot bijusi Rīga, gluži otrādi, satiksme jūtami uzlabojusies. Tas ir gadsimta notikums – atviegloti var uzelpot visi tie Zaķu, Sūnu un Turkalnes ielu namu iemītnieki, kuriem gandrīz pusgadu pilsētas centrālā transporta maģistrāle veda cauri pagalmam, jo pilsētas galvenā iela «atradās» ilgstošā remontā. Nu pēkšņi – žvīkst! Uz 18. novembra svētkiem labāko padomju tradīciju garā notika tas, kas nespēja notikt visu vasaru – ceļinieki kaut ko pāris dienās noasfaltēja, un ir – piecgades plāns trijos gados! Dajoš pjaķiļetku!
Uz visa šī raibā fona Centrālās statistikas pārvaldes dati, ka oktobrī, salīdzinot ar septembri, iztikas minimums pieaudzis par 0,87 latiem līdz Ls 176,75, šķiet sīka vienība. Tāpat skaidrs, ka statistika sprauž mums batonus. Nezin vai ir dikten daudz valsts iedzīvotāju, kas uz rokas saņem šos minimālos 176,75 latus, bet Latvija jau tāpēc nepadodas. Tā grauž marinētas sēnes, dzied korī, dedzina svecītes un pamanās izdzīvot ar trīsreiz mazāku summu. Tādi paši makaroni ir statistikas vēsts, ka bezdarbnieku skaits Latvijā oktobrī esot samazinājies līdz 10,7 procentiem. NVA uzskaitē oktobra sākumā esot bijuši 108 322, bet mēneša beigās vien 105 670 bezdarbnieku. Interesanti, kāpēc nekad blakus netiek publicēta informācija, cik Latvijas Republikas iedzīvotāju pēdējā mēneša laikā atstājuši valsti, lai meklētu darbu tur, kur par to kaut ko maksā, nevis tikai ļauj strādāt. Cik ir tādu, kas darbu neatrod ilgstoši un pēc tam, kad pagājis likumā noteiktais bezdarbnieka pabalsta termiņš, vienkārši pazūd no izdevīgi sakārtotās bezdarbnieku sistēmas uzskaites aprites, lai nebojātu statistiku?
Šī ir monētas otrā puse svinīgajām svētku runām. Tā bija pietiekami aktuāla ne vienā vien svētku sarunā neformālā gaisotnē, un saldo runu autoriem nudien kādreiz derētu tās paklausīties. Man, dzirdot dienišķās virtuves debates, ienāca prātā kas cits. Iedomājieties masu medijos nu jau gadu solīto murgu! Ja nu tomēr notiek neticamais un pēc divdesmit septiņām dienām tomēr iestājas pasaules gals. Tad iznāk, ka mēs savas pēdējās četras dzīves nedēļas pavadām melos, turklāt melojam paši sev. It kā jau vienalga – ja pienāks pasaules gals, kāda tam vairs nozīme. Tomēr kā tad paliek ar krietno kristiešu mācību par aizkapa dzīvi, kuru katrs no mums cītīgi pelna šajā dzīvē? Melošana taču ir viens no septiņiem lielajiem grēkiem. Bet kuru tas uztrauc?
Ja nopietni, nezinu, kāpēc, bet, jau 20 gadu dzīvojot brīvā Latvijā, nereti rodas sajūta, ka gandrīz visi tie neglaimojošie epiteti, kas savulaik tika veltīti komunistiem, varētu tikt pāradresēti arī tagadējai valsts vadībai. Skaidrs, ka Latvijai ir vajadzīgs optimisms, tomēr ne jau padomju darbaļaudīm adresētais idiotiskais kroņa optimisms.