Ja nu ir lieta, kas mani reizēm spēj nokaitināt, tad mūsu tautiešu gaudas par latviešu valodas nevarību un nespēju atspoguļot tās smalkās nianses, kas esot raksturīgas vien lielo un vareno tautu valodām. Šoreiz iemesls varbūt bija šķietami niecīgs mūsu globālās pasaules mērogiem, tomēr spriediet paši.
Pirmdienas vakarā raidījumā 100 g kultūras režisore Indra Roga, iemetot darvas karoti tajā labajā darbā, ko pati paveikusi, sūrojās, ka esot bijis tikpat kā neiespējami tulkot Mihaila Bulgakova lugas Zojas dzīvoklis tekstus, jo latviešu valodā neesot vārdu ar to trāpīgo jēgu, kas piemītot oriģinālam. Jau atkal ieskanas nebeidzamais gaudu meldiņš. Mūsu mazā valodiņa pretstatā lielajām un koptajām (krievu, angļu, vācu, franču) esot kusla, nevarīga, neprecīza utt. Nu, cik var! Vai tiešām cilvēkiem, kam valodas dzirdei acīmredzot zilonis uz ausīm uzkāpis un kam acīmredzot ir maza profesionālā sajēga par to, kas ir valoda, nav apnikusi šī maziskā paššaustīšanās. Ja reiz nepārvaldi dzimto valodu, tad varbūt nevajag ķerties pie Bulgakova tulkošanas, bet palūgt kādu, kas ir šā aroda meistars.
Tas taču ir tik elementāri un pašsaprotami, ka jebkura valoda – latviešu, bulgāru, inuītu, aramiešu – ir unikāla. Atveidot citā valodā tekstus tieši tā, kā ir oriģinālā, nav iespējams. Lielās valodas, un krievu valoda te ir vislabākais piemērs, savulaik pamatīgi aplauza zobus, pūloties atdzejot, piemēram, latvju dainas un eposu Lāčplēsis. Rezultāts bija nožēlojams. Mūsu tautasdziesmu krievu parindeņi vairākumā gadījumu izskatījās kā diletantiskas rīmes. It kā jau vārdi ir pareizi, bet jēga pazudusi. Vai tāpēc dainas nevar atdzejot krieviski vai angliski? Var! Tikai tulkotājam ir jābūt ar pietiekamu talantu apveltītam un jāpārvalda abu valodu krāčainās upes – protams, jāzina svešvaloda, bet daudz vairāk jājūt sava dzimtā valoda. Līdzīgs un ļoti aktuāls piemērs latviešu valodā ir Vecās derības Dziesmu dziesmas tulkojums latviešu valodā – pagāja vairāk nekā trīssimt gadu, līdz skaistā dzeja oriģinālā kļuva par skaistu dzeju arī tulkojumā.
Ja pievēršamies Mihailam Bulgakovam, arī te ir ļoti konkrēts piemērs. Ojāra Vācieša ģeniāli iztulkotais romāns Meistars un Margarita. Pēc tā lasīt citu tulkotāju latviskotos citus šā rakstnieka darbus ir diezgan lielas mocības. Kaut gan, lai cik tas būtu dīvaini, dažs no viņiem pie oriģināla pieturas krietni vien precīzāk par Ojāru Vācieti, kurš, pats būdams ģeniāls, respektējot valodas unikalitāti, netulko tieši, bet gan valodas loģikai atbilstoši. Visu cieņu tam, ko Valmierā uz skatuves Zojas dzīvokļa izrādē dara aktieru ansamblis – Imants Strads vien ir ko vērts! – ne jau velti izrādes pavada stāvovācijas. Tomēr atstāt izrādes nosaukumā krievisko Zojkina kvartira ir apmēram tas pats, kas latviešu burtiem rakstīt ZAPRIBA vai komsomols. Šis piemērs ir viens un ļoti konkrēts, bet tas nebūt nav vienīgais latviešu teātros, kur šad tad, īpaši jau tulkotu autoru iestudējumos, skan tādas valodas pērles un prātulas, ka reizēm elpa aizcērtas un piecas minūtes jādomā, vai tiešām tas tik brutāli tika pateikts.
To, cik latviešu valoda ir neiedomājami bagāta, mēs reizēm ikdienā pat nenojaušam, jo iztiekam katrs ar savu «valodas portfeli» – tā Eiropas ietekmē pēdējos gados dēvē valodas lietotāju biežāk lietojamo vārdu krājumu. Ikdienā mums pietiek ar mežu un krūmiem. Bet vai zināt kas ir brukstalas, vēris, gārša. Varbūt vien sils ir pazīstamāks un arī tāpēc, ka dzirdēts tāds uzvārds. Tomēr tas, ka mēs šos vārdus vai citus savas valodas instrumentus nepazīstam, nenozīmē to, ka mūsu valoda ir nabadzīga. Nabagi esam mēs.
Brukstalas – 1) biezi saauguši krūmi, krūmājs; 2) priežu un egļu jaunaudze, kas saaugusi skuju koku meža izcirtumā.
Vēris – 1) liels (lapu un jauktu koku) mežs; purvains mežs; retāk arī slapjš (purvains) egļu mežs; arī vecs, lēni audzis priežu mežs; 2) slapjas, purvainas pļavas.
Gārša – mežs, kurā aug egles, bērza, apses, oša un ozola mistrotas audzes; meža augšanas apstākļu tips, kam parasti raksturīgi pamatmorēnu līdzenumi.
Sils – priežu mežs smilšainās augsnēs, parasti bez pameža (zemsegā, piemēram, virši, ķērpji, brūklenes u. tml.), jūras piekrastes kāpu apvidos un iekšzemes smilšainajos līdzenumos; attiecīgais meža augšanas apstākļu tips.