Nu jau apmēram divas nedēļas Latvija dzīvo ar jaunu Bībeles tulkojumu, ko Latvijas Bībeles biedrības uzdevumā radījusi teologu, tulkotāju, atdzejotāju un valodnieku grupa Tulkošanas komisijas koordinatora Jura Cālīša vadībā.
Ir vērts pieminēt visus tulkotājus. Vecās Derības latviskojumu radījuši Uldis Bērziņš, Laila Čakare, Enoks Neilands, Knuts Skujenieks un Ilmārs Zvirgzds. Jauno derību tulkojuši Aleksandrs Bite un Dainis Zeps. Deiterokanoniskos tekstus latviskojuši Aleksandrs Bite, Jānis Priede, Ināra Ķemere, Māra Poļakova, Ilze Rūmniece un Dainis Zeps. Valodu konsultantes jaunajam Bībeles izdevumam ir Maija Baltiņa un Ināra Ķemere, Bībeles redaktore – Milda Klampe. Kā raidījumā 100 g kultūras pagājušajā nedēļā teica teologs Juris Cālītis – komisija daudz un rūpīgi strādājusi, analizējot jauno tulkojumu, meklējot labskanīgāko un precīzāko Svēto Rakstu formu.
Pazīstami kristiešu konfesiju pārstāvji jau paguvuši izteikt atzinīgus vārdus par jauno tulkojumu, tomēr līdz brīdim, kad to oficiāli varēs izmantot dievkalpojumos, kādu laiku vēl būs jāpagaida. Lai tas notiktu, gan katoļu, gan luterāņu baznīcai ir jāpieņem attiecīgs oficiāls lēmums, kas nenotiek ātri. Lasītāji tikmēr savu attieksmi ir izrādījuši. Pirmā jaunā Bībeles tulkojuma tirāža jau ir pilnībā izpirkta, turklāt jāpiebilst, ka tai ir divas versijas. Plānākā satur tradicionālos kanoniskos Svēto Rakstu tekstus, biezākajai pievienoti teksti, ko senākos izdevumos dēvēja par apokrifiem (t. s. Glika Bībeles izdevumā «Apocrypha jeb Grahmatas, kas teem swehteem Deewa Rakksteem lihdzi ne turamas, un tomehr derrigas un labbi lassamas irraid»). Tagad šie teksti nosaukti par deiterokanoniskām grāmatām.
Skolā daudzināta patiesība ir tā, ka pirmo Bībeles tulkojumu latviešu valodā veicis Marienburgas cietokšņa (tagadējā Alūksne) un Kokneses mācītājs vācietis Ernsts Gliks. Kā viņa palīgs šajā darbā avotos tiek minēts Lielvārdes mācītājs Kristiāns Vitens, bet pieļāvuma formā iespējams, ka Gliks izmantojis ap 1685. gadu mirušā Kristofora Fīrekera veikto tulkojumu vai tā daļas, arī Georga Manceļa tulkojumus, tāpat citu nekad nepublicētu un mūsdienās nezināmu tulkotāju veikumu. Protams, ka palīgu esamība nemazina Glika lomu latviskās Bībeles versijas tapšanā. Viņš bija vīrs, kas smago un nepateicīgo darbu godam novadīja līdz galam. Bez pārspīlējuma var teikt – Ernsta Glika tulkotā Bībele radīja mūsdienu latviešu valodu un mūsdienu latviešu kultūru.
Lai gan nopelni ir tiešām unikāli, diezgan liela putra valda norādēs par to, kad Glika tulkotā Bībele ir nodrukāta. Enciklopēdija Latviešu rakstniecība biogrāfijās vairākos šķirkļos apgalvo, ka «1. Izdevuma atsevišķo daļu iespiešana ilga 9 gadus (1685–1694)». Tas gan netraucē citiem norādīt gadskaitļus 1685, 1689 u. tml. Tāpēc, palasot dažādas versijas, dažkārt gandrīz vai iznāk tā, ka Glika tulkotā Bībele vispirms ir tapusi nodrukāta, bet tikai pēc tam iztulkota. Lai nu kā – Bībeli Johana Georga Vilkena izdevniecībā Rīgā drukā ilgi, līdz nodrukā visus tekstus. Tās pirmizdevumā ir vairākas titullapas ar dažādiem gadskaitļiem, turklāt vietās, kur Bībelē titullapas nemēdz būt. No tā izriet, ka datējuma atšķirības nav nepareizas un prātīgāk būtu ievērot enciklopēdisko Sālamana spriedumu, kas ietver sevī gan dažādo Bībeles grāmatu drukāšanas sākumu, gan beigas.
Tiem, kas skolā gāja laikos, kad vācu mācītāju latviešu valodas prasmi pasniedza kā « nebaudāmu», gribu iebilst, ka Glika valoda ir skaista. Pirmais Bībeles tulkotājs bija izcils lingvists, turklāt radīja tukšā vietā – valodā, kuras rakstu forma vēl nepastāvēja. Pēc Glika parauga 18. un 19. gadsimtā, tāpat 20. gadsimta sākumā tapa neskaitāmi Bībeles izdevumi. Laiku pa laikam tie tika pārskatīti, piedzīvojot kosmētiskus uzlabojumus un savā ziņā iekonservējot attiecīgā laika normas par to, kādai tad jābūt pareizai Svēto Rakstu valodai. No valodnieku viedokļa izpētes vērts ir ik teikums Glika tulkojumā. Tomēr no lasītāja viedokļa īpašu starpību reizumis saskatīt grūti. Piemēram, ja Bībeles pirmizdevuma ar 1689. gadu datētās Praviešu grāmatas titullapas otrajā pusē lasām «Tee diwipadesmits mazee Praweeschi», tad 1739. gada 3. Glika Bībeles Kēnigsbergas izdevumā (driķķehts pee Jahna Inrika Artunga) varam redzēt, kā «mazee» pravieši kļuvuši par «mazi» pravieši. (Pievērsiet uzmanību arī īpatnajai skaitļa vārda divpadsmit (divipadesmits) formai!) Salīdzinājumā vēl pēc nepilniem simt gadiem (1825) Pēterburgā izdotā Bībele ir zaudējusi Praviešu grāmatas titullapu un līdz ar to arī «leelus» un «mazus» praviešus. Būtiska atšķirība speciālistam, bet ne lasītājam.
Glika tulkojuma pirmizdevuma īpatnība ir arī tā, ka viņš sniedz virkni skaidrojumu, ko mūsdienās apzīmētu kā zemsvītras piezīmes. Citviet tās atrodamas pie attiecīgās teksta vietas, piemēram, Jāņa evaņģēlija ievadā, citviet attiecīgo nodaļu sākumā, piemēram, Jesajas grāmatā. Šo īpatnību izdevēji pamazām iznīcina jau nākamajos Bībeles latviešu izdevumos.
«Kosmētiski uzlabota» Glika valoda Bībelē tika izmantota līdz pat 1965. gadam, kad trimdā dzīvojošie latviešu valodnieki Latvijas sūtņa Londonā Kārļa Zariņa, kurš bija Britu Bībeles savienības loceklis, vadībā izveidoja jaunu Bībeles revīziju. Tajā galavārdu esot teicis pazīstamais valodnieks, tolaik Maincas universitātes mācībspēks Ernests Blese. Tomēr jāņem vērā, ka mūsu valodnieki trimdā dzīvoja dažādās pasaules valstīs, rakstīja, klabinot rakstāmmašīnas taustiņus, un sazinājās ar vēstuļu starpniecību. Šī Bībeles revīzija bija tik laba, cik tas trimdas apstākļos bija iespējams, un tā lielā mērā tomēr respektēja Glika tradīciju, cik tā atbilda valodas normām. Padomju Latvijā 1965. gadā uz plāna zīdpapīra izdotā kabatas formāta Bībele tika ievesta kontrabandas ceļā.
Jaunais Bībeles tulkojums pārcērt nabassaiti, kas Svētajos Rakstos izmantoto latviešu valodu saista ar 17. gadsimta latviešu valodas vācisko tradīciju. Lai arī jau 1965. gada revīzija daudzviet atbrīvojās no nevajadzīgā vietniekvārdu tas/tā lietojuma artikula nozīmē, sal., Gliks: «Iesahkumâ raddija Deews to debbesi un to zemmi» un «Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi» (1965), tā palika Glika iespaidā, piemēram, dažādu nevajadzīgu un sarežģītu darbības vārdu konstrukciju izmantojumā. Jaunais Bībeles tulkojums ir daudz latviskāks. Sal., «Nelieto Kunga, sava Dieva, vārdu velti, jo Kungs neatstās nesodītu to, kurš velti lieto viņa vārdu.» (2012). «Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.» (1965) . «Tew ne buhs ta Kunga, tava Deewa wahrdu welti walkaht, jo tas Kungs to nesohditu ne pamettihs, kas wiņņa wahrdu welti walka» (Gliks). Īpaši labi jaunā tulkojuma atšķirības vērojamas 2. Mozus grāmatā, nodaļā par 10 baušļiem, kur tās ir tik acīm redzamas, ka, iespējams, kādam tas var radīt pat pārsteigumu.
Jaunajā tulkojumā beidzot arī latviešu lasītājs var iepazīt to, ko viņš zināja tikai teorētiski – daudzinātos klasiskos Bībeles dzejas paraugus, kas latviešu tulkojumā līdz šim nekad nebija dzeja. «Abas tavas krūtis/ kā divi stirnēni,/ kā gazeļu dvīņi,/ kas lilijās ganās» (2012). «Abējas tavas krūtis ir kā jauni stirnas dvīņi, kas ganās zem lilijām» (1965). «Tawas diwi kruhtis ir kâ diwi stirnas=behrni, kas starp liljehm ganna» (Gliks).
Ir vietas, kas lasītājam bez zinoša teologa padoma nešķitīs skaidras arī jaunajā tulkojumā. Piemēram, 84. psalms: «7. Kad tie nāk cauri balzāmkoku ielejai,/ Tā izverd avotus,/ To svētībā ietin lītavas.» Sal., «Kas, caur raudu ieleju staigādami, to dara par avoksnainu zemi, un jau agrais lietus to pušķo ar svētību» (1965). «Kas caur to rauda=eeleiju staiga, un turr to pašchu par* awokšnaiņu zemmi, ir tee mahzitaji tohp ar swehtischanahm isgehrbti. *Wiņņeem irr tahds preeks caur behdahm debbešu walstibâ ee=eet, itt kâ tee uz jaukahm pļawahm staigahtu» (Gliks). Kā redzams, teksts nav īpaši saprotams nedz jaunākajā versijā, nedz Glika pirmtulkojumā, kaut gan tā autors sniedzis šīm rindām attiecīgu skaidrojumu, kas gan mūsdienās arī nešķiet īpaši saprotams.
Kopumā vērtējot, jaunais Bībeles tulkojums ir liels notikums mūsu kultūrā. Tā sekas ir tālejošas, un diezin vai tās ir apjaušamas tagad, pāris nedēļas pēc Bībeles jaunā izdevuma atvēršanas svētkiem. Nedomāju, ka arī Ernsts Gliks savulaik varēja paredzēt, kā izvērtīsies viņa veikums, tulkojot Svētos Rakstus mazai zemnieku tautai. Glika Bībele tomēr ir radījusi mūsdienu latviešu valodu un kultūru, tā pārdzīvojusi epidēmijas, divus pasaules karus, neskaitāmas varu un valdnieku maiņas. Atliek vien novēlēt, lai jaunajam tulkojumam tik traģiski tautas pārdzīvojumi nekad nebūtu jāpieredz un lai tas spētu nosargāt un vairot tās gara bagātības, ko latviešiem līdz ar Dieva vārdu atnesa Ernsts Gliks.