Jo karstāk mīl, jo vairāk sit

Pavasara pirmā mēneša marta iestāšanos šonedēļ iezīmēja vairāki kultūrpolitiski fakti, kuri apliecināja – 18. februāra referenduma mācība mūsu politiķiem ir… nekāda.

Vispirms angļu lordiem raksturīgā nesatricināmā mierā mūsu brašie Saeimas deputāti jauno brīvdienu jautājumā sastrīdējās tik tālu, ka neko tā arī neizlēma – visticamāk, cerētās brīvdienas Latvija neredzēs kā savas ausis. Toties, tautu mīlot, turpinājās muldēšana par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu – mūsu finansisti un ekonomisti šajā ziņā ir izstrādājuši absolūtās idilles formulu – proporcija esot tieša – jo tauta mīļāka, jo pensionēšanās vecums augstāks. Patiesībā tas gan laikam nozīmē vien to – maksā sociālo nodokli vai nemaksā – valsts to tāpat notrallina gluži kā tāds dzērājdēls no klasiskās reālisma literatūras labākajiem paraugiem, atstājot sirmo māti bez dienišķā maizes rieciena. Tad kāda suņa dēļ maksāt? Daudz nebrīnīšos, ja šajā jautājumā piedzīvosim vēl vienu referendumu, jo tā vien reizēm šķiet, ka mūsu liberālie ekonomikas adepti patiesībā ir kādas slepenas kominternes aģenti, kuri Latvijā iesūtīti nevis vairot valsts labklājību un ekonomisko augšupeju, bet gan ar mērķi sarīkot sociālus nemierus. Ja jau sazvērestības teorija, tad vietā jautājums, vai viņu saimnieki un skolotāji nāk no Rietumiem vai Austrumiem?

Labu veidu, kā risināt vēsturiskas problēmas, šonedēļ izdomāja Rīgas domnieki. Rātskungi un citi runasvīri lēma – mēs esam valsts valstī, nekādu tur leģiona pieminēšanu 16. martā! Tagad visi ziedu licēji un kontrpiketos gājēji varēs sūdzēt šo lēmumu tiesā, kas savukārt nozīmē tikai un vienīgi pozitīvas lietas. Būs darbs tieslietu sistēmai un līdz ar to IKP pieaugums! Interesanti gan, ja aizliegums tomēr paliks spēkā, kur kaimiņvalsts televīziju kanāli filmēs kulturālus un objektīvus sižetus par latviešu neonacistiem ar plakātiem fašizm ņe projģot! fonā? Kaut kā nav labi – vispirms Jaunais vilnis nogrimst pussapuvušās Dzintaru estrādes vienīgajā tualetē, tad vēl šī nekrietnība. Ka tik neiznāk starptautiska šmuce!

Ja runā par lokālākām parādībām, šonedēļ no maisa izlīda acīmredzamais nepietiekamā kultūras budžeta rūpīgi slēptais īlens. Toreiz septembrī, pirms Saeimas ārkārtas vēlēšanām, draudzīgā korī solot mīlēt kultūru, apmelojās visas partijas – gan pozīcija, gan opozīcija. Budžets tika nevis pielikts, bet samazināts, bet, lai nomierinātu kultūras prātus, tika demonstratīvi plivināts Latvijas Valsts mežu ziedojuma ielāps. Tomēr stumdi šos saskaitāmos kā gribi – summa nemainās, un visiem naudas nepietiek. Var jau būt, ka tā ir mīlestība klasiskajā literatūrā aprakstītajā krievu stilā – jo karstāk mīl, jo vairāk sit? Interesanti, ka arī šoreiz, tāpat kā pēdējā laikā jau ierasts, interneta vidē nobira ļoti vienveidīga agresīva komentāru virtene – nav ko žēlot tos kultūrparazītus, kas dzer nodokļu maksātāju asinis. Nu apmēram tādā garā. Tomēr būtu traki amizanti uzzināt, cik lielus nodokļus valstij maksā šie konkrētie anonīmie interneta eksemplāri, jo, spriežot pēc daudzajām gramatiskajām kļūdām komentāros, viņi droši vien ir vismaz plaukstošu komercfirmu prezidenti. Ja vien visu šo caureju neražo kādas domubiedru grupas datoros uzstādītas komentāru programmas. Starp citu, ļoti progresīva lieta, iesaku pamēģināt! Ar tādas programmas palīdzību, izmantojot vēl vienu programmiņu, kas bloķē esošo IP adresi vai ik pa brīdim ģenerē citu, ir iespējams dažās minūtēs radīt kaudzi sev vēlamu komentāru. Un tas nebūt nav tik naivi un nekaitīgi, kā varētu šķist, jo, mērķtiecīgi strādājot, ar šiem komentāriem iespējams kompostrēt smadzenes visiem, kas tos lasa. Bet mums jau internets ir anonīms un kur nu šo svēto govi pakustināt – smirdēs tā, ka elpu cirtīs ciet.

Katrā ziņā par vienu esmu drošs – 2012. gada martā notiekošie procesi dos augsni nākotnes rakstniekiem, vēsturniekiem un sabiedrības pētniekiem. Gribētos gan cerēt, ka mūsu rīcība netiks analizēta kā klasiska un nepārejoša stulbuma paraugs, bet, piedodiet, šajā jautājumā es tomēr neesmu optimists.

Viedokļi

Pēcpusdienās mašīnā pie stūres sēžos tad, kad Latvijas radio 1 ir "starpbrīdis", un es vairākas reizes nedēļā sastrēgumā vai mājupceļā klausos Tomu Grēviņu vai Elvi Jansonu. Elvi es itin labi pazīstu, mēs mēdzam runāties "Tu" formā, un šis pastāsts ir veltīts tieši viņa izteikumam "starpbrīdī". Brīdī, kad viņš savu repliku pauda, es jau gribēju ķerties pie telefona, lai radio skaļi iebilstu par Elvja izteikumu; Elvja personīgais telefona numurs man ir, bet diezin vai viņš ētera laikā telefona klausuli celtu. Nolēmu uzrakstīt šo pastātu; pirmdienas rītā publicēt, zinot, ka Elvim pirmdien nāksies meklēt interesantas ziņas interneta dzīlēs, tad nu es viņam un radioklausītājiem uzreiz varu piedāvāt lasāmvielu.

Svarīgākais