Nu jau gan šis skaistais fakts daudziem ir piemirsies, bet reiz no Lielā Aizdīķa uz Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku visnotaļ nelegālā veidā atceļoja sirsnīga dziesmiņa ar lieliskiem vārdiem – «kā pa miglu mana dzīve iet...» Toreiz daudziem tā vien šķita: nu gluži kā par mums šeit, Latvijā.
Laiks rit, dziesmiņa piemirsusies, bet vārdi joprojām aktuāli. Pirms pusotras nedēļas Jaunā Rīgas teātra līderis Alvis Hermanis paziņoja raidījumā 100 g kultūras, ka latviešiem savas nokijas tuvākajos piecdesmit gados neredzēt kā savas ausis. Pagāja vēl dažas dienas, un jau šonedēļ kultūras ministrs Ints Dālderis nāca klajā ar ideju, ka Latvijas nokija esot tās augstā kultūra un kultūras darbinieki, kā paraugu piesaucot mūsu izcilos operdziedātāju panākumus uz dažādām pasaules skatuvēm. Negribu tomēr piekrist nevienam no kungiem, jo paziņot, ka nokijas mums pārredzamā nākotnē nebūs, manuprāt, nozīmē norakt visus tos, kas kaut ko savos prātos perina un gan jau arī izperinās, kamēr pasludināt par nokiju kultūru un tās darbiniekus nudien ir krietni vien pārspīlēti, jo, piedodiet, pārdot mobilos telefonus vienmēr būs krietni vien izdevīgāk nekā kultūru.
Manuprāt, ja sapņojam par nokijām, kas gluži kā brīnumu lādīte atrisinās visas mūsu problēmas, tad jāapzinās kāda neglaimojoša patiesība. Visi tie Neatkarīgās lasītāji, kas vēl paguva izbaudīt padomju izglītības labumus, droši vien atceras vēstures stundas, kuru laikā katrs varēja uzzināt, ka Krievzemē savulaik ir tikušas atklātas visas pasaulē nozīmīgākās lietas, tikai, saprotams, ļaunie muižnieki nav pratuši to novērtēt. Manuprāt, ekselentākais no šiem pastāstiem bija teksts par zemnieka Kuļibina tvaikamašīnu, kuru šis zellis esot izgudrojis, šķiet, pusgadsimtu pirms leģendārā Džeimsa Vata izgudrojuma, kas savukārt pavēra ceļu Eiropas rūpnieciskajam apvērsumam. Toreiz, pēdējā solā sēdēdami, mēs ar draugiem irgojām – kāda velna pēc krieviem tā patīk lielīties ar šādiem būtībā viņu vēsturi apkaunojošiem faktiem, ja paši bijuši tik aprobežoti, ka nav spējuši nedz atbalstīt, nedz novērtēt atklājumu, kas britu impēriju padarīja par pasaules vadošo lielvalsti.
21. gadsimts, protams, nav 18. gadsimts, to mūsdienās vajadzētu ņemt vērā, bet Kuļibina efekts Latvijas mērogā šodien ir tikpat aktuāls kā cara laikos. Kāpēc vajadzētu lolot cerības, ka iespējamais Latvijas nokijas ģeniālais izgudrotājs būs tik apdauzīts, lai mēģinātu savu ideju realizēt valstī, kurā valda tik sviestaina un neprognozējama atmosfēra, kurā politiskās partijas ir vistīrākā partiju parodija, bet ekonomiskie apstākļi un nodokļu sistēma tāda, ka to labāk nemaz nekomentēt. Galu galā, ne jau velti šobrīd tie paši latviešu nokijas – mākslinieki, kas spēj ar savu talantu reāli konkurēt, pārceļas uz dzīvi ārpus Latvijas, un te nebūt nav runa par pieciem vai desmit pasaulslaveniem operas solistiem, bet gan gleznotājiem, dizaineriem, modes māksliniekiem, filmu veidotājiem, reklāmas speciālistiem. Lai man piedod latgalieši, bet tas, ko mēs tagad Eiropas mērogā darām ar Latviju, ir tas pats, ko Latvija dara ar vienu puspamestu ciematu kaut kur Latgalē. Nu, sakiet, kurš idiots gribēs dzīvot vietā, ja tajā nekā nav, bet tepat, stundas lidojuma attālumā, ir viss, ko sirds vēlas. Mūsu nokijas vienkārši pārcelsies uz turieni.
Ja runājam par nokijām, pasapņot nav nekāds grēks. Bīstami ir dzīvot ilūzijās. Gan tajās, kas rožainu nākotni saista ar kāda brīnumlīdzekļa radīšanu, gan tajās, kas dzīvi aizstāj ar gremdēšanos pagātnē. Šodien, dienu pirms gadskārtējā Baltijas ceļa pieminēšanas un kārtējās bēdīgi slavenā Ribentropa– Molotova pakta parakstīšanas jubilejas, vismazāk jau vajadzētu producēt saldsērīgas veco frontinieku atmiņas par to, kā brašais kaimiņu Janka ar korķu viļķi omonu uzveica. Ja reiz kaut kur skriet vai atkal sadoties rokās, tad tikai un vienīgi tāpēc, lai koncentrētos un atbrīvotos no tiem apziņas parazītiem, kas grauj mūsu pastāvēšanu šodien, jo smalstīšanās pa divdesmit gadu vai septiņdesmit gadu senu vēstures kastroli nevar aizstāt ne mirkli tās dzīves, kas norit šajā brīdī.