Multikulturālisms esot uz palikšanu – tā šonedēļ apgalvojis ANO augstā pārstāvja bēgļu jautājumos Reģionālā biroja Baltijā un Ziemeļvalstīs vadītājs Hanss ten Felds. Var jau šo kungu saprast. Pēdējo mēnešu tā sauktās revolūcijas arābu pasaulē un notikumi Āfrikā, par kuriem gan nekrietnas sazvērestības teorijas apgalvo, ka tie visi pamatā esot lielo korporāciju izprovocēti, ANO funkcionāriem likuši sarosīties – galu galā kaut kā taču jāattaisno savas eksistences apšaubāmā lietderība un arī bēgļu bari kaut kur jānogrūž.
Tomēr ten Felda kungam pirms šādu paziņojumu paušanas derēja apgūt divas lietas. Tā pirmā – neviens normāls politisks vai ekonomisks bēglis nebēgs no lāča pie vilka. Jābūt vai nu patiesi ļoti vajātam, vai tikpat slimam ar galvu, lai apmestos uz dzīvi Latvijā, ja tepat blakus ir daudz pievilcīgākā Skandināvija un Nīderlande, kur dzīves līmenis ir nesalīdzināmi augstāks. ANO varētu Latvijai piemaksāt, bet bēgļi te nenāks. Tāpat jau ten Feldam derētu palasīties, ko pavisam nesenā pagātnē cits pēc cita pauda Rietumeiropas valstu līderi, kas, pasaulei diezgan negaidot, atzina, ka pa visiem gaņģiem apvazātais multikulturālisms nebūt nestrādājot tik labi, kā to apgalvo daži cilvēkmīlestības pārņemti teorētiķi. Nevajag jau arī latviešus par pilnīgiem idiotiem turēt – tagadējai četrdesmitgadnieku paaudzei spilgtā atmiņā vēl ir ar kastroļu kalniem apkrāvušies ņamņami – tā savulaik Ogrē dēvēja vietējā trikotāžas kombinātā importētos vjetnamiešu viesstrādniekus. Nekāda tautu draudzība tur nesanāca, pat par spīti tam, ka padomju ideoloģiskās frontes darbinieki, kam par tautu draudzību algu maksāja, tika sagatavoti krietni labāk nekā tagadējie ANO klerki.
Cita nedēļas interesantība, kurai, lai arī bez priedēkļa multi-, vistiešākās saistība ar kultūru, ir Dailes teātra pastiprinātā interese par dižu mākslinieku dzīves kolīzijām. Kamerzālē plosījās ekscentriskā meksikāņu ikona Frīda Kālo, uz lielās skatuves – inteliģentais Saljēri pret prasto un no īsajām bikšelēm izaugušo pastulbo indigo bērnu, ģēniju Mocartu. Tad nu atkal ir iemesls paņemties par to, kā šie diženie, izrādās, ir dzīvojuši. Aiz šīs omulīgās papļāpāšanas kaut kur pazūd tas, ka dziesma jau nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņu, kas Mocarta un Saljēri gadījumā kļūst par galveno katalizatoru cilvēciskuma mērauklai. Te nu vajadzētu saprast to, ka visa izrādes sāls slēpjas ne jau divu mākslinieku radošajā greizsirdībā un intelektuālajā duelī, bet gan tajā, ka uz skatuves notiekošais atgādina – sirdsapziņa piemīt katram no mums un agri vai vēlu tās priekšā nāksies atbildēt. Šajā jomā viss ir tieši tā, kā pirms 4. maija svētkiem Neatkarīgajā teica Knuts Skujenieks: «Ar sirdsapziņu ir tā. Tā ir katra privāta lieta. Ja cilvēkam ir konflikts ar savu sirdsapziņu, es to novēlu viņam klusībā ciest pašam. Man nevajag to ne atmaskot, ne tiesāt. Tas lai paliek viņam pašam. Varbūt tas ir vissmagākais, ko var cilvēkam atstāt.»
Vēl viena kultūras kaislība mūs sagaida šo sestdien un tai vārdā gadskārtējā Muzeju nakts. Pasākums jau ierasti pulcē simtiem tūkstošu apmeklētāju. Tautai tas patīk! Tomēr gribētu atgādināt divas lietas, ko muzeju dzīves praktiķi ar bažām pauduši jau pirms pāris gadiem. Pirmā saistīta ar muzeju nepārliecinošo tehnisko stāvokli un ierobežotajām apmeklētāju caurlaides iespējām. Otra ir nepatīkamais vērojums, ka dažs Muzeju nakts akcijas dalībnieks muzeju apceļojuma laikā mēdz nonākt tādā nefokusā, ka diezin vai otrā rītā bez simt gramiem būs pie sajēgas dabūjams. Nav tomēr muzejs īstā vieta, kur demonstrēt savas atkarības! Tur, kur pulcējas lielas ļaužu masas, vienmēr ir jāņem saprāts līdzi, tāpēc vienkārši nedariet neko tādu, kas citos apstākļos, iespējams, nepatiktu jums pašiem. Lai jums patīkama muzeju baudīšana!