Ja pavēro mūsu politiķu, intelektuāļu un autoritatīvu baznīcas pārstāvju publiskos paziņojumus pēdējo gadu laikā, tad starp citiem visnotaļ pozitīviem aicinājumiem uz kaut ko labu, var pamanīt kādu neuzkrītošu tendenci. Un, proti, laiku pa laikam tribīnē kāpj kāds, kurš teic – mums jāievieš skolā tāda vai šitāda mācīšana.
Zinu, ka sacīsiet, nu kā gan var atcerēties visus šos aicinājumus pēdējo sazin cik gadu garumā! Protams, ka nē, turklāt visi šie saukļi savulaik izrādījās tukša salmu kulšana. Un tomēr varu atgādināt... Sporta dzīves aktīvistu un militāristu aicinājumus pastiprināt skolās sporta nodarbības, jo nācijas jaunā paaudze augot slimīga un neveikla. Patriotu tekstus par Latvijas vēstures mācīšanas vajadzību, jo jaunieši to galīgi nezinot. Matemātikas, fizikas un bioloģijas aizstāvju šausminošās prognozes par to, kas notiks ar Latviju starptautiskajos darba tirgos, ja visi tikai mācīsies humanitāros priekšmetus. Krāšņos aicinājumus no Dziesmusvētku tribīnes jau ar «nākamo gadu» pastiprināti mācīt skolās dziedāšanu. Un vēl jau ir bijuši kultūras vēstures, mākslas vēstures, veselības mācības aizstāvju manifesti.
Ja pēc gadiem simt, kāds pētnieks lasīs mūsu laiku avīzes, saliekot kopā šos aicinājumus, viņš gluži loģiski secinās – tīrais ārprāts, izglītības sistēma Latvijā bijusi katastrofāla. Gandrīz neviens priekšmets skolās nav mācīts pietiekamā daudzumā un dziļumā!
Tajā pašā laikā, paraugoties uz situāciju no šodienas skatu punkta, acīs krīt cita nianse. Aicinājumi ir, bet padziļināta un argumentēta dialoga starp nozaru pārstāvjiem, politiķiem un izglītības profesionāļiem nav. Ir tikai šie, no kopējās izglītības sistēmas konteksta izrautie saukļi – jāpalielina, piemēram, vizuālās mākslas stundu skaits, apgalvojot, ja tā izdarīsim, tad lietas pašas kāps kalnā. Tomēr tie ir tikai demagoģiski pieņēmumi. Vai būs labi, to garantēt nevar neviens, bet izglītības sistēmas profesionāļiem tas vispār netiek vaicāts. Jo elementāri, ja kaut ko pastiprina, kaut kas ir jāatslābina. Arī es vispārējās nākotnes laimības vārdā tagad varētu nākt klajā ar aicinājumu – ieviesīsim skolās, piemēram, ķīniešu valodas mācību. Ķīnas ekonomika šajā gadsimtā noteikti kļūs par vienu no vadošajām dominantēm pasaulē. Ja pratīsim ķīniešu valodu, latviešiem pavērsies milzīgas iespējas pasaules darba tirgū. Gribat teikt, ka šāds aicinājums ir neloģisks vai nepareizs? Jautājums ir tikai, uz kā rēķina tas viss tiks nodrošināts. Varbūt nemācīt latviešu valodu?
Pirmsvēlēšanu debates par Bībeles mācīšanu skolās, protams, ir kārtējā tukšā parunāšana, kas nolaidīs tvaiku uzkarsušos un debatēt gribošos prātos, bet nenesīs augļus. Tagad pat – vai esat redzējuši argumentētu aplēsi par to, cik miljonus izmaksātu šī priekšmeta vadlīniju un mācību programmas izstrāde un pedagogu sagatavošana, reliģisko terminu vārdnīcu, uzdevumu burtnīcu izveide, cik maksās iespējamie kašķi, ja stundas vadīs vienas kristiešu konfesijas pārstāvis, bet solos sēdēs bērni, kas pieder pie citas konfesijas vai vispār, nedod dievs, ateistu atvases. Jēzus Kristus ir viens, tomēr cilvēka tiesību un demokrātijas brīvību daudz – pārāk nebrīnītos, ja šādā gadījumā mēs ātri nonāktu līdz Eiropas mēroga tiesu darbiem.
Pavisam jocīgi, ja aicinājumi par Bībeles mācīšanu nāk vienlaikus ar tekstiem, ka luterāņu mācītājiem esot pārāk mazas algas. Patiesībā tas ir vienkārši šokējoši! Te nu bija dieva kalpi, kas nestrādāšot un iešot projām no darba, ja tiem nemaksāšot. Kur nu vēl tālāk šajā reliģiskajā biznesā? Kāda vēl Bībeles mācība?
Labi atceros savu vectēvu, to kā viņš uz Sibīrijā samocīto kāju pārplīsušajām vēnām zieda atbaidoši smirdošas, pašvārītas ziedes un tina ap tām saites, jo bija jādodas pie kādas no draudzēm. Lauku ceļi, rudens, ziema vai pavasaris. Reizēm pat trīs autobusi ar pārsēšanos un stundām ilgu nīkšanu pieturā. Kāda tur alga, par to varēja pat nesapņot! Arī padomju vara kulta kalpotājus darbā neņēma kā šķiru. Gribi strādāt, ej projām no baznīcas! Milzu sasniegums luterāņu baznīcas vadībai bija tas, ka izdevās izkarot pavisam minimālas vecuma pensijas. Vecie mācītāji to zinās izstāstīt precīzāk par mani. Tomēr toreiz tādi sirmi, Sibīriju izgājuši, vīri noturēja baznīcu, neraugoties uz ārkārtēju sabiedrības negatīvismu un spiedienu. Nu ja, bet tagad ir citi laiki, cits dievs un cita ticība...