Aizejošā nedēļa kultūrā aizvadīta nepārprotamā priekšvēlēšanu tvaikā. Atšķirībā no mainīgajām atmosfēras frontēm, kas lēkā augšā un lejā, šajā nozarē temperatūra turpina vienmērīgi celties.
Pēc tam, kad biedrības Laiks kultūrai pārstāvjiem izdevās tikties ar Starptautiskā Valūtas fonda pārstāvjiem un uzzināt, ka SVF tomēr neliekot likvidēt, piemēram, Daugavpils teātri vai Rakstniecības muzeju, bet viss šis blurkšķis tomēr dzimis pašmāju bāleliņu sakaisušajos prātos, premjers Dombrovskis nāca klajā ar mierinošiem paziņojumiem par to, ka budžets kultūras jomā 2011. gadā sliktāks nekļūšot. Jautājums par aizkulisēs minēto apmēram 20 miljonu samazinājumu kultūras vajadzībām tomēr paliek atklāts. Gribētu atgādināt mūsu politiķiem, ka uz to iespējamas divas atbildes, no kurām pareiza ir viena – gluži kā skolēniem domātā testā: jā, samazinājums būs; nē, samazinājuma nebūs. Teksti par kultūras saglabāšanas nepieciešamību un pārējais blabla šajā gadījumā var tikt kvalificēti vienīgi kā meli, izvairīšanās un pirmsvēlēšanu laipošana.
To, ka valdība kultūru tik ļoti mīl, gan ir grūti noticēt. Īpaši jau vērojot tās plānus klusām ķerties pie grāmatniecības nozares tālākas iznīcināšanas, atkārtoti ceļot pievienotās vērtības nodokli. Vairāki bankrotējuši grāmatu tīkli, tipogrāfijas, izputējušas vai darbību pārtraukušas izdevniecības – tā ir realitāte un sekas patreizējai ekonomiskajai politikai. Kur nu vēl lielāka mīlestība? Ļaunas mēles gan melš (jau atkal tās nekrietnās baumas!), ka pvn tiekot uzskrūvēts apzināti, lai daži «stratēģiski investori» par sviestmaizi varētu nopirkt visu, kas palikšot pāri no grāmatniecības, grāmatu tīkliem un poligrāfijas nozares Latvijā. Bet kur nu, mēs baumām neticam!
Liela viļņošanās Neatkarīgās lasītāju vidū šonedēļ radās par režisora Alvja Hermaņa izteikumiem. Nezin kāpēc neviens neuztraucas par citu populāru organizāciju Eiropā krietni vien mazāk pazīstamu vadītāju daudz apšaubāmākiem uzsaukumiem, kas pēdējā laikā birst kā no pārpilnības raga. Vēl Saskaņas centra izvirzītais kultūras ministra kandidāts Jānis Matuļa kungs nāca klajā ar ģeniālu ideju apvienot Kultūras ministriju ar Vides ministriju. Nē, savā ziņā tur loģika ir! To paturpinot, varētu, piemēram, apvienot ēdamistabu ar tualeti – galu galā arī šajos procesos pamatoti var saskatīt ļoti loģisku saistību. Nedēļas lielākais prieks un laimīgi smiekli līdz asarām tomēr bija tas skaistais fakts, ka beidzot uzzinājām, kas ir visu latviešu mamma un pirmmāte. Latvijas Folkloras krātuves speciālisti savos pētījumus par vēja mātēm, zemes mātēm un citām mātēm beidzot varēs pielikt treknu punktu un ķerties pie pirmtēvu meklējumiem. Pretendenti te varētu būt vairāki un precedents jau ir bijis.
Ja palūkojamies vēsturiskā griezumā, šajā nedēļā pirms 160 gadiem mūžībā aizgāja franču rakstnieks Onorē de Balzaks. Starp citu, viens no retajiem, kuru tiešām var saukt par reālisma virziena pārstāvi literatūrā. Šī literatūras klasiķa plāni un apņemšanās bija tik grandiozi, ka viņš burtiski sadega darbā, cenšoties radīt Cilvēcisko komēdiju. Lai gan runa ir par Franciju, savā ziņā šim stāstam ir tipiski latviska diagnoze – pārspīlēts darbaholisms par mazu naudiņu. Ja The Beatles būtu letiņi, viņi droši vien žēli vilktu – viss, kas tev vajadzīgs ir darbs, darbs, darbs. Darbs ir viss, kas vajadzīgs... Kāda nu tur vēl latviešiem mīla? Interesanti, ka simt gadus pirms Balzaka nāves tajā pašā dienā, 18. augustā, piedzima Antonio Saljēri – itāliešu komponists, kura dzīve un darbi arī skatāmi tipiski latviskā interpretācijā. Tā teikt, kāda mums daļa, esi vai neesi indējis Mocartu, mēs nemaz nezinām, kas viņš tāds bija! Toties mums ir viedoklis un ar to pietiek. Tāda, lūk, aizvadītā nedēļa. Ja jums kaut kas nepatīk, mēģiniet jaunnedēļ dzīvot labāk.