Viena taisnība dažiem
Šonedēļ kolēģis Jānis Lasmanis Neatkarīgajā publicēja lielisku rakstu – Ministram augstākā izglītība nav obligāta, kārtējo reizi akcentējot Latvijas greizās politiskās sistēmas gluži vai akmenī kalto dīvainību, kas dažādos līmeņos, no sīkumiem līdz lielām lietām, burtiski piesmej lētticīgo saukli: viens likums – viena taisnība visiem. Te jau orveliskais mājiens par to, ka dažas cūkas ir vienlīdzīgākas, būtu vairāk vietā. Lietas būtība ir pavisam vienkārša. Saeima noraidīja opozīcijas ierosinājumu noteikt minimālās prasības, kas nepieciešamas, lai varētu kļūt par ministru.
Nevienam nenovēlu, bet droši vien katrs, kam pašam nācies meklēt darbu, reižu pa reizei ir saskāries ar situāciju, kad, piesakoties uz slikti apmaksātu amatu, prasības pretendentam ir gluži kā Microsoft direktoru padomes loceklim: datorprasmes, perfekta vairāku svešvalodu (arī rakstu) pārzināšana, vismaz maģistra grāds un sazin vēl kāda pieredze. Tas ļoti konkrēti attiecas uz visām bēdīgi slavenajām Latvijas nabagmājām: izglītības jomu, kultūras jomu, sociālo jomu, dažādām neprestižām pašvaldību struktūrām. Liktos, tādam prasīgumam būtu jācaurauž visu valsti, tomēr – jo augstāk un algas iekārojamākas, jo dažādiem šofera dēliem ir lielākas iespējas ieņemt amatus, kuros galvenā prasība ir tā, lai pretendents būtu pareizais cilvēks. Izrādās, arī ministrs, vismaz teorētiski, mūsu valstī var būt kāda pareiza tantiņa vai onkuliņš bez stipriem izglītības papīriem, un, ja tā padomā, nesenā vēsturē šādi nekam nederīgi ministri mums ir bijuši.
Šonedēļ pamazām pienācis arī tas brīdis, par ko cilvēki sašutuši runāja jau pavasara pusē, kad tā vēl bija tikai teorija. Proti, tas, ka bēgļus apkalpojošie mentori un sociālie darbinieki būs krietni vien labāk atalgoti nekā parastie sociālie darbinieki. Jau atkal taisnība Orvelam – dažu sugu dzīvnieciņi mums mēdz būt vienlīdzīgāki. Tas, ka šī «viena taisnība visiem» nāk no Eiropas gaiteņiem, maz kuru interesē. Galu galā diskriminējošā situācija jau ir te – Latvijā, nevis tur – gaiteņos. Pavasarī prognozētā valdības bezzobainība bēgļu jautājumā ir acīm redzama. Ko Brisele liks, to mīļā miera dēļ arī darīsim un par sekām nedomāsim. Tās jau strēbs cita, vakar apstiprinātā, valdība.
Tas, ko atkal gribas piesaukt, vērojot mūsu ķibeles lokālā un arī globālā mērogā, ir filozofa Aleksandra Pjatigorska eseja par viņa nikni kritizēto mūslaiku divkosīgo ekspertu institūciju, kas ir cauraudusi globālās struktūras un dod politiķiem nekrietnus padomus. Nevis kā pareizi būtu rīkoties, bet gan sakot to, ko politiķi gribētu dzirdēt. Turklāt tad, kad pienāk laiks atbildēt, politiķi parasti lauž kaklu, bet eksperti turpina konsultēt nākamo politiķu paaudzi. Tieši tādā pašā stilā kā iepriekšējo: paliekot ēnā, neatbildot par sekām.
Ja runājam par šo absolūto atbildības trūkumu, tad te jāpiemin teju vai visi lielākie pēdējo gadu Eiropas satricinājumi, sākot ar Grieķijas krīzi, beidzot ar haosu un paniku, ko šobrīd sēj tā sauktie kara bēgļi, kas radušās anonīmu un divkosīgu ekspertu dēļ. Kur tagad ir pēc darbaspēka bļaujošie ekonomikas ģēniji, kas, visticamāk, ir īstie vainīgie nesaprātīgai un nekontrolētai durvju atvēršanai, nešķirojot patiesus upurus no dažādu rangu teroristiem un seksuāli hiperaktīviem indivīdiem. Arī mūsu pašu sabiedrība ir dīvaina, slima un nespējīga draudzēties ar savām smadzenēm. Tie paši cilvēki, kas vēl nesen sociālajos tīklos un internetā prasīja ķīmisko kastrāciju pedofiliem un seksuāliem varmākām, tagad runā par izvarošanu kā austrumnieku tradīciju rotaļu. Brīdī, kad ar ekonomiskajiem bēgļiem saistītā potenciālā vardarbība var sākt klauvēt pie Latvijas durvīm, daži nevalstiskā sektora aktīvisti, lai atstrādātu grantus, izspēlē vardarbības kārti ģimenē, pasludinot Latviju par vardarbīgu ģimeņu zemi.
Mēs ļoti mīlam rūpēties par zvēriņiem cirkā, par miskastes kaķiem, par maziem smukiem sīriešu puisīšiem. Bet kad mēs sāksim rūpēties paši par sevi, par saviem bērniem, kuriem jau atkal mēs paši brīvajā Latvijā slēgsim kādu kaudzīti skolu? Mēs taču paši sevi iznīcinām! Kas paliks un kurš gribēs dzīvot vietās, kur divdesmit gadu lejupslīdošā progresijā ir likvidēts viss: kolhozs, krājkase, pasts, ciema padome, aptieka, sagādes kantoris, klubs, skola, bērnudārzs? Ja jau pat bēgļi negrib braukt uz Latviju, varbūt ir vērts padomāt, kāpēc?