Ziemassvētku priekšvakarā

Lai neaizmirstu, kādā valstī mēs dzīvojam, šonedēļ pirms Ziemassvētkiem Valsts Tiesu medicīnas centrs (VTMC) pieticīgi atgādināja nepatīkamu faktu. Neraugoties uz decembra siltuma rekordiem, VTMC nogādāti jau desmit salā miruši vīrieši un viena sieviete. Optimisti varbūt norādīs, ka šoreiz esam pat nosacīti veiksmīgi. Salīdzinot ar pērno gadu, šī baisā statistika ir pat krietni mazāka, jo pagājušajā decembrī ekspertiem nācās strādāt ar 39 sala upuriem.

Var jau, protams, gudri teikt, ka tā bijis vienmēr. Latviešu Avīzes, pirmais laikraksts latviešu valodā, par nosalušajiem tautiešiem ziņoja jau savos pirmajos numuros tālajā 1822. gadā. Toreiz, tāpat kā mūsu dienās, viens no nosalšanas iemesliem joprojām ir tāds pats kā Jānītim no gandrīz 200 gadu vecām avīžu slejām – «krogā pakavējies un savas miesas vairāk mielojis nekā galviņa panese». Tomēr pats fakts ir baiss – kā 1822. gadā, tā 2015. gadā. Cilvēki nosalst gluži kā Poruka klasiskajā stāstā, bet mēs ik Ziemassvētkus maļam nebeidzamo cilvēkmīlestības un piedošanas tēmu.

Lai neaizmirstu, kādā valstī dzīvojam, arī šonedēļ Ziemassvētku gaisotnē turpinājās teātris ar valdības maiņu. Cik sirsnīgi gan ir šie nākamā premjera kandidatūras minējumi un it īpaši nenozīmīgu sīkmaņpartiju vēlme būt pamanītām! Tas, ka Latvija šobrīd ir kuģis, kas dreifē pēc inerces, nevienu politiķi neinteresē. Vieni sevi mierina ar domu, ka vecā valdība kaut ko jau vēl laikam dara. Otri cer, ka jaunā valdība ar viņu līdzdalību būs daudz, daudz veiksmīgāka par iepriekšējo. Tikmēr bēgļi nāk, dolārs kļuvis gandrīz tikpat vērtīgs kā eiro, vai gluži otrādi – eiro nokrities gandrīz līdz dolāra vērtībai, savukārt jaunā gada līdzsvarotais budžets sola visādus brīnumus, kas cirtīs mūsu maciņos. Un trakākais – nevar pat Vinstonu Čerčilu pacitēt, kurš reiz esot teicis, ka īsts valstsvīrs domājot par valsts nākotni, bet politiķis – par nākamajām vēlēšanām. Nu neizskatās, ka te kāds tagad par nākamajām vēlēšanām domātu. Kaut gan tas varbūt būtu itin noderīgi – padomāt, kā neaizbraukt vēstures mēslainē jau nākamajās vēlēšanās. Bet nē – ka tik sakampt varas pīrāgu tūlīt un tagad, pēc tam lai nāk kaut ūdens plūdi. Gandrīz kā stāstā par Bībeles Hizkiju, kuru pravietis Jesaja brīdina, ka viss, kas ir viņa namā, tikšot pakļauts iznīcībai, jo tāds esot Dieva plāns. Uz to Hizkija atbildējis – kāpēc ne? Kaut tik manā laikā būtu miers un drošība! Tā vien šķiet, ka senie romieši savu leģendāro izteikumu par ūdens plūdiem īsti postmodernā stilā ir nospēruši no Vecās Derības 2. Ķēniņu grāmatas.

Uz šāda visnotaļ sirsnīgi daudzveidīga fona dzīve mums piedāvā nosvinēt Ziemassvētkus. Reklāmas šogad kļuvušas mazāk uzmācīgas, par sniegiem un puteņiem tikpat kā nemuld. Vien to, ka «nav ko dāvināt», mums ik pa brīdim gaumīgi pamanās atgādināt kāds telekomunikāciju biznesa milzis, norādot, ka tas ir tikai normāli paņemt dāvanu uz kredīta. Tomēr cilvēki jau protas paši bez reklāmu paskubinājuma. Jau pagājušajās brīvdienās lielveikalus un iepirkumu centrus raksturoja frāze «milzu pūlis un lielas rindas». Šajā patērētāju laikmetā katrs sabiedrības loceklis arī bez atgādināšanas zina, kas viņam jādara X stundā, Ziemassvētkiem tuvojoties. Skaidrs, ka jāiepērkas!

Cik tonnu atkritumu, kurus veidos skaistie ietinamie papīri, lentes un dāvanu maisiņi, Ziemassvētku kartītes, eglīšu mantiņas un pašas eglītes, mēs izmetīsim atkritumu konteineros šogad? Droši vien pietiekami, lai pēc tam lielā nopietnībā skatītos dokumentālās filmas televīzijā par mūsu dzimtās planētas katastrofālo piesārņojumu. Igaunijas prezidents Lenarts Meri reiz nošokēja žurnālistus, sarīkojot preses konferenci Tallinas lidostas tualetē, sakot mediju pārstāvjiem, ka valsts sākas no turienes, jo tā ir pirmā vieta, ko redz atbraucējs. Patiesībā valsts sākas no izgāztuves, jo tur vislabāk redzams, kādi mēs esam.

Bet, kamēr es to visu rakstu, izrādās, ka lielais pagrieziens pret gaismu jau ir noticis. Ziemas saulgriežu brīdis aizvadīts šo pirmdien, kas nudien bija necila, tumša, nepatīkama un apmākusies diena. Tagad atliek tik vien kā pašiem pagriezties pretī gaismai, bet tas, neraugoties uz mūžīgo apņēmību ar katru jaunu gadu sākt jaunu dzīvi, ir visgrūtāk izdarāms. Nekas jau tomēr nemainīsies šajā dzīvē, ja mēs nemainīsimies paši. Skandē to šogad visiem apnikušo klasiķa prātulu par to, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies, vai neskandē. Bieži vien citēt Raini tomēr ir daudz vienkāršāk nekā reāli mainīties. Tomēr, ja gribam dzīvot kaut nedaudz labāk, ir jāmainās. Cita ceļa nav. To arī novēlu: sev, jums, visiem.