Kam ticēt, kam neticēt

© F64

Pagājušās nedēļas nogalē masu medijos parādījās ziņa, kuras virsraksts nudien neglaimo mūsu valsts iedzīvotājiem – Pārskats: Liela daļa Latvijas iedzīvotāju neiesaistās kultūras norisēs. Šoreiz runa nav par kādu kultūras institūcijas apmaksātu pētījumu, bet ikgadējo ziņojumu, kura pilnais nosaukums ir Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2015./2016. Dzīves meistarība un informācijpratība. Tas ir Latvijas Universitātes (LU) izdevums, kuru beidzamajos gados pārrauga LU Sociālo un politisko pētījumu institūts (SPPI).

Patiesībā tas nav nekāds nieka pārskats. Lasītāju vērtējumam nodots 153 lappušu biezs izdevums, kurā aplūkotas dažādas jomas: veselībpratība, medijpratība, finanšpratība, ģimeņpratība, informācijpratība u.tml. Pētījuma piektajā nodaļā aplūkota kultūrpratība: tās autori ir Jānis Daugavietis, Anna Leiškalne. Pētījums ir pietiekami plašs, šā komentāra lejasdaļā norādīta tīmekļa adrese*, kur ar to var iepazīties - lasiet, studējiet! Kultūrpratības esence formulēta 72. lappusē nodrukātajā logā 5.3. Iedzīvotāju kultūras nelīdzdalība: kultūras pasākumu neapmeklēšana un grāmatu nelasīšana, kurā detalizēti aplūkojams, kādas iedzīvotāju grupas un kādā vecumā grāmatas nelasa un kultūras pasākumus neapmeklē.

No sarežģītās tabulas secināms: nelasītāji un neapmeklētāji (dažos rādījumos pat vairāk nekā 50% respondentu) nāk no sliktu izglītību guvušiem sabiedrības slāņiem, dzīvo nabadzībā un nereti ir dažādu veselības problēmu mākti. Lielākās problēmas ir tieši ar grāmatu nelasīšanu. Tās nelasa ap 30% visu vecumu grupu respondentu. Savukārt kultūras pasākumu neapmeklēšana ir raksturīga vecuma grupai no 65 gadiem, bet pamatā nelasītāji un kultūras pasākumu neapmeklētāji ir vīrieši (īpaši jau nelasītāji - ap 45%).

«Pētījuma aptaujas dati rāda, ka grāmatu lasīšanā un kultūras pasākumu apmeklēšanā vīrieši ir krietni pasīvāki nekā sievietes, un vienīgie žanri, kuru patēriņā nav atšķirību, ir kino un mūzika. Visdrīzāk, atbildot uz jautājumiem par filmām un mūzikas ierakstiem, vairākums respondentu atbildējuši par savu gaumi, kurā dominē masu kultūras populārākie grāvēji,» teikts pētījuma 76. lappusē. Ja pētījuma metodika ir pareiza, tad jāsecina, ka ir tieši tā, kā ziņo masu mediji - liela daļa Latvijas iedzīvotāju tiešām kultūras norisēs neiesaistās vispār.

Erudītākie Neatkarīgās lasītāji noteikti būs pamanījuši arī ļoti optimistiskus pētījumus, kurus no apmēram 2008. gada regulāri veikušas dažādas institūcijas. Nesenā pagātnē daļa no tiem bija viegli pieejami Valsts kultūrkapitāla fonda mājaslapā, diemžēl tās jaunajā versijā to sadaļu neizdevās atrast. Šādus pētījumus veica, piemēram, biedrība Culturelab, arī sociologs Roberts Ķīlis ar kolēģiem. Pētījumos tika iesaistītas Latvijas augstskolas, piemēram, Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieki un tamlīdzīgi. Interesanti, ka dati šajos pētījumos parasti bija ārkārtīgi pozitīvi. Teju vai visa Latvija aizgūtnēm lasīja grāmatas, mīlēja teātri, apmeklēja koncertus, pirka dažādus datu nesējus ar filmu un mūzikas ierakstiem.

Arī tagad šādu pētījumu netrūkst. «Kopumā Latvijas iedzīvotāji ir aktīvi kultūras patērētāji - 2016. gadā tikai 5% iedzīvotāju nebija piedalījušies nekādās kultūras aktivitātēs. Kultūrā neaktīvo iedzīvotāju īpatsvars beidzamo desmit gadu laikā ir bijis konstanti neliels - 4% 2007. gadā, 7% 2014. gadā. Arī citu Eiropas Savienības (ES) valstu kontekstā Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņš ir aktīvs - lielākajā daļā mērīto aspektu Latvijas rādītāji ir virs ES vidējiem,» - šādu apgalvojumu atradu Latvijas Kultūras akadēmijas mājaslapā** par Culturelab un Latvijas Kultūras akadēmijas jaunāko pētījumu Kultūras auditorija Latvijā: situācija, procesi, tendences. «Pozitīvi vērtējams fakts, ka Latvijas iedzīvotāji ir salīdzinoši aktīvi kultūras mobilitātē - 64% pasākumus apmeklē gan savā dzīvesvietā, gan arī citur, un tikai 15% ir tādi, kas pasākumus apmeklē tikai savā pilsētā vai pagastā,» apgalvots tā aprakstā.

Te nu rodas jautājums, kuram no šiem pētījumiem var uzticēties? Tam, kas sit trauksmes zvanus, vai tam, kas apgalvo, ka esam teju vai labākie visā Eiropas Savienībā?

*(https://www.szf.lu.lv/fileadmin/user_upload/szf_faili/Petnieciba/sppi/tautas/original/TAP_2015-2016.pdf).

**https://lka.edu.lv/lv/aktuali/jaunumi/petijums-latvijas-iedzivotaju-kulturas-paterins/



Viedokļi

Helsinku deklarācija ir pazīstamākais uun nozīmīgākais globālais medicīnas dokuments, kas definē visas darbības un ētikas aspektus par medicīnas pētījumiem, kuros ir iesaistīti cilvēki. Mūsdienu medicīnas zinātne ir sarežģīts mehānisms, kas balstās uz ļoti augstiem medicīnas ētika standartiem. Šo pētījumu līmeni un prasības nosaka Helsinku deklarācija, ko Pasaules Medicīnas asociācija (WMA) pieņēma 1964. gadā. Kopš tā laika daudz kas mainījies medicīnas zinātnē, mainījušies arī pētniecības standarti. Šogad mēs atzīmējām šī unikālā dokumenta 60 gadskārtu, taču astoto reizi mainījām un uzlabojām to. 19. oktobrī Helsinku deklarācijai Pasaules Medicīnas asociācijas (turpmāk tekstā – WMA) ģenerālajā asamblejā tika veikti astotie labojumi, un tie atkal tika veikti Helsinkos. Jaunākā – dažas dienas vecā versija tagad ir kļuvusi par vienīgo oficiālo versiju; visas iepriekšējās versijas ir aizstātas, un tās nevajadzētu izmantot vai citēt, izņemot vēsturiskos nolūkos. Iepriekšējā – 2013. gada versiju latviešu valodā tulkoja profesori Dzintars Mozgis un Māris Baltiņš, un šā raksta autors izsaka cerību, ka pašreizējā Latvijas Ārstu biedrības valde atradīs resursus, lai tikpat kvalitatīvi un precīzi, iespējami ātri tulkotu jauno Helsinku deklarācijas redakciju.

Svarīgākais