Pēc Vienotības pašpietiekamā triumfa ar paziņojumu par eiro ieviešanas neizbēgamību ūdens politiskajā dīķī būtu sācis sasmakt.
Taču par to, lai tā nenotiktu, parūpējusies ir Eināra Repšes vadītā biedrība Latvijas attīstībai, kuras trīs vīru – Repšes, Ulda Oša un Mārtiņa Bondara –balsis nu jau dzirdējis, šķiet, katrs, kurš pēdējā laikā pamanījies ieslēgt radio vai televizoru. Reklāmās izskan labējas politiskas idejas par zemiem nodokļiem un uzņēmējdarbības attīstību, taču kopiespaids ir tāds, ka jauneklīgākais Mārtiņš Bondars nolēmis sākt bīdīt antikvārās politiskās mēbeles – Repši un Osi. Bet bez ironijas – tas ir pieteikums jaunam politiskam spēkam, kuram būtu jāiekāpj Vienotības novalkātajās varas partijas kurpēs. Eināra Repšes nule realizētā aktivitāte, tiekoties ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, nostiprina pārliecību, ka viņš savu nākotni varas laukā ir paredzējis bīdīt ar lielu sparu.
Apsveicams šajā sakarībā būtu fakts, ka jauns politisks pieteikums nāk klajā nevis trīs mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām, kā tas bija ar Valda Zatlera neseno projektu vai vēl pāris avantūristiskiem politprojektiem pirms tam, bet gan teju pusotru gadu pirms Saeimas vēlēšanām. Tas dod iespēju novērtēt politiskā spēka līderus, idejas un atbalstu tām sabiedrībā. Kas attiecas uz idejām – šķiet, kungi nespēj pārkāpt paši sev pāri un paskatīties apkārt bez limuzīna aptumšotā stikla acu priekšā. Ultralabējas idejas nav ļoti populāras Latvijas sabiedrībā. Singapūrā, pieļauju, ir bijuši kādi 0,01% Latvijas iedzīvotāju, savukārt pārējiem stāsti par citzemju ekonomiskajiem brīnumiem ir tikpat tāli kā iespēja katru gadu šādos eksotiskos ceļojumos doties. Saskaņas centra panākumiem pašvaldību vēlēšanās, kas lielā mērā balstījās nevis uz uzņēmēju atbalsta piesaukšanas, bet gan dāvaniņām mazajam cilvēkam, Repšes biedrības ideologiem būtu jābūt pamācošam piemēram.
Eināram Repšem ar domubiedriem vajadzētu ņemt vērā kaut vai neseno pieredzi ar Par labu Latviju uzkāpšanu uz politiskās skatuves un nožēlojamo nobiršanu no tās. Tur arī bija līdzīgas idejas un mēģinājums tās ielikt rūdītu politisko līderu mutēs, mēģinot panākt ierūsējušu politisko raķešu restartu.
Taču, kā izrādās, vai nu stāsts par mācīšanos no citu kļūdām nav aktuāls, vai arī acīmredzot Latvijas sabiedrisko attiecību speciālistiem un polittehnologiem tomēr vēl piemīt spēja pārliecināt politiskos dinozaurus, ka viņus var atrakt, nomazgāt, uzspodrināt, nolakot un... būs kā jauni. Vai būs? Pagaidām nav socioloģiski nopietna pamatojuma, ka tā būs. Pašu Latvijas attīstībai apgalvojums, ka nu jau esot 10% atbalsts, šķiet vairāk kā vēlamā uzdošana par esošo.
Tomēr būtiskāka ir polittehnologu un piāristu spēja pārliecināt par politikas dinozauru pievilcību nevis viņus pašus, bet gan sponsorus. Spriežot pēc reklāmu biežuma, tas pagaidām ir izdevies. Tas nozīmē, ka Latvijā pastāv ar Vienotības politiku neapmierināto uzņēmēju, ja gribat – jauno oligarhu – slānis, kuri saredz varas partijas nomaiņas nepieciešamību. Taču – neviens nav teicis, ka Vienotība taisās kādam, kā savulaik runāja Valdis Dombrovskis par Tautas partiju, «nolikt varu pie kājām». Šobrīd tās kā varas partijas rokās ir milzīgi resursi, arī represīvie, un nesen notikušās kratīšanas dažos zīmīgos uzņēmēju birojos Rīgā liecina arī par to, ka notikumi ap potenciālajiem un esošajiem Repšes biedrības finansiālajiem labvēļiem var pavērsties pilnīgi citādi, nekā tie būtu gribējuši.
Vēl vairāk – arī pašiem biedrības līderiem būtu jāizrevidē skeleti savos skapjos un jāsaprot, vai varas nišā varēs iešļukt ar tādu bagāžu. Vēl nav zināms, kā beigsies Liepājas metalurga sāga ar milzīgo valsts garantiju paketi – ja tagadējās varas partijas spēs pietiekami skaidri atgādināt, kad (Repšes laikos) šīs garantijas dotas, un ja vēl tāpēc spēs spekulatīvi ieskaidrot, ka tāpēc nav naudas skolotāju algām un pensiju indeksācijai... Protams, valdošajiem esošajā sistēmā, arī priekšvēlēšanu aģitācijā, ir lielas iespējas nokaut jebkuru politisko spēku. Ja vien pašu varas partiju lēmumi nenospēlēs pret tām – eiro ieviešana ir ne tikai liels ekonomisks risks valstij. Eiro ieviešana var izrādīties augsts politisks risks varas partijām – nu ja ne Saeimas, tad Eiropas Parlamenta vēlēšanās noteikti.
Taču – pagaidām vēl pa politiskā dīķa ūdens virsmu viļņo tikai sīki vilnīši. Duļķes celsies vēlāk.