Čaļi, neatkarība ir!

 
©F64

«Čaļi, vsjo, neatkarība ir!» – tā pēc nobalsošanas par Konstitucionālā likuma Par Latvijas Republikas valstisko statusu saviem kolēģiem Augstākās padomes deputātiem esot teicis Valdis Šteins.

Tā savā intervijā - atmiņās par 1991. gada 21. augusta notikumiem stāstīja nu jau aizsaulē aizgājušais advokāts un bijušais AP deputāts Andris Grūtups. Ar smaidu, pat mazliet manierīgi visi bijušie AP deputāti savās intervijās, ko apkopojusi Saeima pirms dažiem gadiem, stāsta par tiem notikumiem, kad pēc būtības izšķīrās būt vai nebūt Latvijas valstij. Viņi bija pieņēmuši pareizo lēmumu situācijā, kad viss bija atkarīgs tikai no gara spēka.

1991. gada 21. augusts, kad LR Augstākā padome pieņēma Konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu, bija pavērsiena punkts Latvijas neatkarības ceļā: AP ar šo likumu likvidēja pārejas posmu, ko iezīmēja 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācija, un pasludināja Latvijas Republiku par neatkarīgu valsti «de facto».

1991. gada 19. augusta rīts bija rudenīgi pelēks, taču ne tikai tāpēc cilvēku sejas Rīgas ielās bija drūmas apņēmības un nojausmu pilnas. Maskavā bija noticis militārs apvērsums, televīzija rādīja tikai Gulbju ezeru, savukārt Latvijā radio bija apklusis, himnas skaņām Dievs, svētī Latviju! izskanot. Vai tiešām pēdējo reizi? Tas bija jautājums, kas mēmi gruzdēja visu galvās. Un vēl - savdabīga bezcerības sajūta, kad zini, ka tavs liktenis netiek izšķirts šeit, tavās mājās, bet kaut kur ārpus. Postsovjetiskās militārās huntas uzvara Maskavā, vietējo komunistisko pakalpiņu Latvijā stutēta, varēja atgrūst valsti pakļautības bezdibenī. Taču progress un brīvības alkas nav apturamas - Maskavā pučisti cieta sakāvi, un Latvija varēja turpināt ceļu uz pilnīgu neatkarību. Taču trīs trauksmainās dienas, kad izšķīrās valsts liktenis, iezīmējās ar vienu sajūtu: «Atpakaļceļa nav». Katrs to saprata citādi - vieni apsvēra, kā rakt bunkurus mežā, citi apskatīja, vai no tēviem mantotie vai citādi iegūtie ieroči kārtībā, jo lielākajai daļai skaidrs bija viens - ja uzvarēs militāristi, nāksies pretoties režīmam, un diez vai dziesmu dziedāšana līdzēs.

Tā brīža faktiskais valsts galva Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs atceras, ka puča laikā panikas nebija, vienīgi nervozitāte. Vai AP deputātiem bija bailes no fiziskas iznīcības? Gorbunovs uz to tieši neatbild, vienīgi atteic - «mani palīgi redzēja manu revolveri zem papīriem uz rakstāmgalda». Bijušais AP deputāts, tagad diplomāts, Indulis Bērziņš formulē precīzāk - mums nebūtu dota iespēja emigrēt, jautājums bija - vai nošaus uz vietas, vai būs ilgs cietums. Šajos dzīvības draudu apstākļos tika pieņemts lēmums, kas noteica tālāko valsts attīstību. Demokrātisko spēku ar Borisu Jeļcinu priekšgalā uzvara pār pučistiem Maskavā ļāva saņemt Latvijai pilnīgu neatkarību, kas tika atzīta starptautiski.

Pēc 25 gadiem atmiņas par 1991. gada augusta beigu notikumiem kalpo kā mācība tam, kā jāuzvedas valsts apdraudējuma situācijā. Toreiz Latviju nesargāja ne NATO dalībvalsts statuss, ne paļāvība uz kādiem starptautiskiem spēkiem. Tad varēja paļauties tikai paši uz sevi, uz savu gara spēku un apņēmību neiegrimt atpakaļ padomju režīma tumsā. 1991. gadā tikai dažiem, diemžēl arī valsts darboņiem, emigrācija šķita pieņemama atbilde uz valsts apdraudējumu. Bet tad bēgšana tika novērtēta kā milzīgs apkaunojums bēglim pašam un viņa ģimenei. Pārsvarā iedzīvotāju noskaņojums bija līdzīgs tam, ko pauž AP deputāti savās atmiņās: «Ja Doma laukumā esošie bruņutransportieri dosies uzbrukumā, tie, kuri pēc kaujas paliks dzīvi, tiekas Ikšķiles baznīcā.» Kāpēc tieši tur, tagad grūti pateikt, bet tas arī nav tik svarīgi. Svarīgākais ir vienojošais noskaņojums, kas liktu pretoties ar visiem spēkiem svešai varai. Vai tagad valsts apdraudējuma situācijā lielākās daļas iedzīvotāju reakcija būtu tāda pati? Sāpīgi atzīt, ka ne. Sāpīgi atzīt, ka tagad pat tiek mēģināts veidot kampaņas bēgšanas un emigrācijas atbalstam. Sāpīgi atzīt, ka cīņa par savu valsti un vērtībām ir drīzāk izņēmums, par kuru vēl var saņemt ķengas, jo «tā valsts taču tāda un šitāda». Protams, demokrātijas apstākļos katram ir tiesības «tā un šitā» attiekties pret valsts varu, kura patiesi 25 gadu laikā ir bijusi pamatoti kritizējama. Taču viena lieta nav kritizējama un noliedzama - neatkarība un brīvība ir augstākās vērtības, kuras 1991. gada 21. augusts atstāja mums visiem. Jāpiekrīt toreizējam Latvijas Tautas frontes līderim Dainim Īvānam, kurš nule intervijā Dienā teica: «Brīvība paredz atbildību. Cilvēki brauc prom, jo viņiem vispār ir tāda iespēja, ko savukārt ir devusi neatkarība. Bet vai viņi apzinās savu brīvības uzlikto atbildību?» Ja novērtējam neatkarību un brīvību, novērtēsim un uzņemsimies arī atbildību par valsti, kuru veidojam.

 

Rīgas namu pārvaldnieks