25 gadi mūžības priekšā ir niecīgs ceļa gabaliņš, taču cilvēka dzīvē tas ir milzīgs laiks.
Tie, kas 1991. gadā bija veci, tagad jau ir aizsaulē, tie, kas tolaik bija labākajos gados, tagad ir nosirmojuši, tie, kas tolaik bija bērnu ratiņos, tagad ir spēka plaukumā. Šajā dienā pirms 25 gadiem latvieši modās ar neparastu sajūtu - ir izgāzies pučs Maskavā, Latvija ir ieguvusi valstisko neatkarību, ir piepildījušies paši neticamākie sapņi, ko ne iztēloties nevarēja, - melnā, derdzīgā okupācijas vara aizvāks savus zābakus no mūsu valsts.
Tas bija arī ilūziju laiks. Šķita, ka pietiks atgūt valstisko neatkarību un turība būs klāt - zemniekam pietiks nobarot cūku, sakult sviestu, un viņš to dziedādams eksportēs uz Dāniju mucās kā Ulmaņa laikā. Domājām, ka kolhozi pārvērtīsies par kapitālistiskām paju sabiedrībām, ka mūsu rūpnīcas - tādas kā VEF vai RAF - arī jaunajos laikos ražos radioaparātus un automašīnas. Taču izrādījās, ka nepietiek čakli urbt un slīpēt kaut kādus metāla klučus, vajag arī, lai kāds tos pirktu, ka vajag tirgu, mārketingu, modernizāciju, investīcijas, darba ražīgumu.
Domājām, ka esam ļoti viedi, ka mūsu izglītība kam der, ka mūsu zinātnieki būs vērtē dzimtajā zemē, ka mūsu inteliģence kļūs par 100 gudrākajām galvām un pratīs vadīt valsti.
Dikti jau gan naivi tā bija domāt - izrādījās, ka brīvais tirgus, demokrātija, tiesiskums un daudzas citas jaunās lietas realitātē ir stipri vien atšķirīgas no tā, kā to iedomājāmies.
25 gadu laikā Latvija ir maldījusies pa neskaitāmiem elles lokiem - bija privatizācijas un sākumkapitāla iegūšanas šausmas, ļaužu masveida muļķība, atdodot savas zārka naudas pirmamīdfirmām un blēžbankām, Krievijas krīžu virkne, nevaldāmais būvniecības un nekustamo īpašumu optimisms pēc iestāšanās ES, kas beidzās ar «septiņu trekno gadu» burbuļa pārplīšanu globālās krīzes toksiskajā skābē. Pēc tam fiskālās konsolidācijas sažņaugtā josta un «veiksmes stāsts», kura nelāgās sekas jūtam vēl pašlaik. Politikā ir bijuši grābekļi, uz kuriem elektorāts ir regulāri kāpis, lielā jūsmā ievēlot kārtējo mesiju, kas pēc tam izrādās nespējnieks vai blēdis. Joprojām pastāv hroniska neuzticības plaisa starp varu un sabiedrību. Nav izveidojusies iekšpolitikas spēle pēc skandināvu svārsta parauga, kur labējie un kreisie nāk pie varas un aiziet. Mums visi labējie.
Skaudra likteņa ironija, bet jo daudz ļaužu, kas 1991. gadā sita pie krūts «es, letiņš» un lamāja migrantus, tagad paši ir migranti britu zemē. Bet arī pārmēru vaimanām par latvju emigrēšanu nav jāļaujas - tā ir brīvība, kādas nebija okupācijas laikos, cilvēks pats var izvēlēties, ko darīt - palikt, aizbraukt, neko nedarīt vai mācīties kaut ko jaunu.
Pirms 25 gadiem vēl bija iedomas, ka brīvā Latvija būs kaut kāda etniski tīra Latvija latviešiem, kur visi krievvalodīgie aizbrauks projām vai pārlatviskosies. Taču izrādījās, ka šādos centienos «Eiropa mūs nesapratīs», ka brīvība ir cieši saistīta ar tādu jēdzienu kā atbildība, ka ar minoritātēm jāsadzīvo.
Traumatiskā vēstures uztvere kā vāts pēdā stipri traucē iet uz priekšu. Bet nākotnē ir izaicinājumi, uz kuriem pat acu pacelt negribas, jo tik biedējoši tie šķiet. Taču neizbēgami būs jārisina dilemma par iebraucējiem. Jo augstāks būs dzīves līmenis, jo vairāk būs ļaužu no citām zemēm, kas gribēs uz Latviju. Ja negribam, lai šurp brauc svešzemnieki, tad jāvelkas visai Eiropai astē, jātaisa sava tautsaimniecība nedinamiska un konkurētnespējīga. Tad neviens uz Latviju nerausies. Abi varianti ir bīstami tautas izdzīvošanai. Jo sevišķi tāpēc, ka tautas ataudzi raksturojošos datos tendence nav iepriecinoša.
25 gadi ir laiks, par kuru jau var mēģināt runāt tādās kā ilgtermiņa kategorijās. Jā, Latvija ir vēl tālu no ES vidējā dzīves līmeņa, jā, nav izveidojies stabils, trūkuma risku neapdraudēts vidusslānis, ir nedroša veselības un sociālās aizsardzības sistēma, minimālā un vidējā alga ir trīsreiz zemāka nekā Vakareiropā. Taču, ja paraugās uz makroekonomikas cipariem, aina nav nemaz tik drūma - visi svarīgākie rādītāji ar iekšzemes kopproduktu priekšgalā lēni, pamatīgi, nenovēršami un nesatricināmi ir auguši, un šīs augšanas līkne ir kā taisna līnija. To nav varējušas saliekt ne pārkaršanas, ne depresijas. Un tas laikam ir pat labi. Tracina tikai, ka nav pacietības gaidīt, ka kaut kad nākamībā būs labāk, - gribas, lai šī labā nākamība atnāk jau rīt ap brokastlaiku.
