Tiesības uz taisnīgu tiesu un operatīvās lietas, kuru saturs zināms tikai vienai pusei

It kā ir pašsaprotams, ka tiesību uz taisnīgu tiesu garantēšanā abām pusēm - apsūdzētajam un viņa aizstāvim no vienas un apsūdzības uzturētājam no otras puses - ir jābūt vienādām iespējam savu pozīciju aizstāvēšanā, ir jābūt zināmiem tiem pierādījumiem, ar kuriem attiecīgā puse operē, ir jābūt iespējai tos pārbaudīt un nepieciešamības gadījumā atspēkot.

Taču praksē tas tā vienmēr nebūt nav. Ir pierādījumu kategorija, piekļuvē kuriem puses ir nostādītas visai atšķirīgās pozīcijās. Runa ir par tiem pierādījumiem, kuri atrodas operatīvajās lietās un kuri bieži vien izšķir cilvēka likteni, bet tajā pašā laikā aizstāvībai nav pieejami. Turklāt nereti rodas pamats arī šaubām ne tikai par to, cik šie pierādījumi ir nopietni, bet arī - vai tie vienmēr iegūti ar likumīgām metodēm un likumīgā veidā.

Piemēram, kādā lietā kā apsūdzību pamatojošs pierādījums tiek izmantoti videoieraksti par personu darbībām. Bet, lai veiktu videofilmēšanu publiski nepieejamā vietā, ir nepieciešams tiesneša akcepts. Lai filmētu publiski pieejamā, tādu nevajag. Šajā lietā filmēšanu varēja veikt gan no publiskas, gan nepubliskas vietas. Jautājumu par to, vai ieraksts būs likumīgi iegūts, izšķirs apstāklis - kurā konkrētā vietā videokamera bija novietota. Bet... šajā lietā attiecīgie darbinieki konkrētu vietu atklāt izvairās, aizbildinoties, ka tas esot "valsts noslēpums".

Kādā citā pietiekami skaļā lietā aizstāvībai radās šaubas par to, vai iekļūšana aizdomās turētā, vēlākā apsūdzētā, dzīvesvietā un sarunas ierakstošās ierīces uzstādīšana ir bijusi tiesiska.

Pats iekārtas uzstādītājs - konkrēta iestāde un tās atbildīgie darbinieki - vienā balsī apgalvo, ka visas darbības ir dokumentētas un atrodas operatīvajā lietā, iekļūšana notikusi vairākkārt - acīmredzot, lai ierīcei laiku pa laikam nomainītu baterijas.

Savukārt prokurors, lai arī tādas atļaujas lietā nebija atradis, pretrunas ar iekārtu uzstādītāja liecināto nesaskatīja, jo, viņaprāt, izskaidrojums esot tāds, ka dzīvesvietā iekļūts tikai vienu reizi un tāpēc tiesiski viss ir kārtībā. Tad nekādas atļaujas neesot vajadzīgas.

It kā pretruna likvidēta, taču... Nekļuva skaidrs, kas tas bijis par tehnikas brīnumu, kura baterijas - pretēji tehnikas uzstādītāja liecinātajam - funkcionē un nav jāmaina kādu pusgadu, un kāpēc pieaudzis cilvēks - prokurors - joprojām tic (vai arī "tic") tehnikas brīnumiem.

Advokātam nav piekļuves operatīvajai lietai, tāpēc nācās rakstīt iesniegumu Ģenerālprokuratūrai, lai tā ar kriminālprocesa līdzekļiem un metodēm pārbaudītu, vai ar lietā esošajiem materiāliem nav veiktas nelikumīgas manipulācijas - patvaļīga dokumentu izņemšana no operatīvās uzskaites lietas un to iznīcināšana. Ja arī advokātam būtu tiesības iepazīties ar lietu, šāds jautājums nerastos, jo diezin vai kāds tad riskētu veikt pretlikumīgas darbības.

Operatīvās darbības likums (ODL) tika pieņemts tālajā 1993. gadā un kopš tā laika jau 11 reizes ir grozīts. Par to, ka likums ir tālu no ideāla, un par tā neatbilstību starptautisko tiesību normām jau 2009. gadā tiesību speciālistu vidē sākās plašas debates, un pat ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers 2011. gadā izteicās, ka "ar šo likumu valstij būs vēl ne viena vien problēma".

Ar Operatīvās darbības likumu ir cieši saistīts Kriminālprocesa likums, kura 500. pants nosaka pierādījumu pārbaudes kārtību tiesā. 2013. gada 8. janvārī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) taisīja spriedumu lietā "Baltiņš pret Latviju", kurā konstatēja Konvencijas 6. panta pārkāpumu.

ECT secināja: "Kas attiecas uz nacionālo tiesu pieeju klasificētiem operatīvo lietu materiāliem, Tiesa norāda, ka nacionālās tiesības ir atzinušas tiesu lomu, izvērtējot operatīvās darbības pasākumus. Papildus tam no ODL 24. panta redakcijas var secināt, ka nepieciešamības gadījumā tiesai kā procesa virzītājam var tikt dota pieeja klasificētai informācijai. Jebkurā gadījumā nav nevienas norādes, ka nacionālās tiesas būtu mēģinājušas iegūt šādu pieeju klasificētajiem materiāliem.

Gadījumos, kad apsūdzības puses pienākums ir pierādīt, ka uzkūdīšana nav notikusi, nacionālo tiesu kompetence nodrošināt taisnīgu tiesu tiktu apšaubīta, ja, izvērtējot sūdzību par iespējamo uzkūdīšanu, tās savus secinājumus balstītu uz nepārbaudītu informāciju, kas bija atradusies tikai un vienīgi apsūdzības puses rīcībā." (Spriedums "Baltiņš pret Latviju", 63. punkts.)

Pēc šī Latvijai nelabvēlīgā ECT sprieduma Kriminālprocesa likuma 500. pants tika grozīts un papildināts. Tajā skaitā papildināts ar strīdīgu normu, kas kopš 2021. gada 1. janvāra ir spēkā šādā redakcijā: "Ja krimināllietā kā pierādījumu izmanto operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas, tikai tiesa pēc prokurora, cietušā, apsūdzētā vai viņa aizstāvja motivēta lūguma drīkst iepazīties ar tiem operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, lietas materiālos un nolēmumā norādot, ka šie materiāli ir izvērtēti."

Advokāti Egons Rusanovs un Armands Smans jau pēc 2014. gadā veiktajiem grozījumiem laikraksta "Jurista Vārds" 2015. gada 3. novembra numurā norādīja: "Autoru ieskatā nav pieļaujama situācija, kad tiesa izdara secinājumu par apsūdzības uzturētāja celtās apsūdzības pamatotību, vadoties (vai vismaz ietekmējoties) no krimināllietas materiāliem nepievienotām (ārpusprocesuālām) operatīvajām ziņām, kuras nereti ir vienīgi baumas, pieņēmumi, minējumi, bet operatīvās darbības subjekta negodprātības gadījumos − arī falsifikācija."

Par Kriminālprocesa likuma 500. panta ceturto daļu (pēc grozījumiem 500. panta sestā daļa) Satversmes tiesai tika iesniegta konstitucionālā sūdzība, norādot, ka tā nesamērīgi ierobežo no tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošo pušu līdzvērtīgo iespēju principu un personas tiesības tikt uzklausītai.

Satversmes tiesa 2022. gadā lietā Nr. 2021-42-01 "Par Kriminālprocesa likuma 500. panta sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam" savā spriedumā konstatēja, ka apsūdzētajam tiek liegta pieeja operatīvās darbības materiāliem, ar kuriem prokuroram ir bijusi iespēja iepazīties, un apsūdzētais tiek nostādīts nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar prokuroru.

Tādējādi uz tiesībām iepazīties ar tādiem operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, ir attiecināmas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās pušu līdzvērtīgu iespēju garantijas.

Taču, analizējot Operatīvās darbības likuma un Kriminālprocesa likuma 500. panta sestās daļas (pirms grozījumiem ceturtās daļas) leģitīmo mērķi un tā samērīgumu, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums aizstāvības pusei iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem, kuri nav pievienoti krimināllietai un kuri attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, ir nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošības un sabiedrības intereses.

Citās domās bija Zvērinātu advokātu padome, kas uzskatīja, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. pantam, vēršot uzmanību, ka, ņemot vērā Operatīvās darbības likuma 24. panta ceturto daļu, apsūdzētais tiek nostādīts salīdzinoši nelabvēlīgākā stāvoklī nekā prokurors un apstrīdētā norma ierobežo pieteikuma iesniedzēja tiesības uz taisnīgu tiesu - izrietošās tiesības uz procesuālo līdzvērtību un tiesības uz līdzekļiem, kas nepieciešami aizstāvības sagatavošanai.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas nostāja šajā jautājumā ir bijusi un ir šāda: "Tiesības piekļūt lietas materiāliem nav absolūtas. Dažos gadījumos (atļaušos akcentēt - "dažos", autora piezīme) var būt nepieciešams aizstāvībai neizpaust noteiktus pierādījumus, lai aizsargātu citas personas pamattiesības vai svarīgas sabiedrības intereses, piemēram, valsts drošību vai nepieciešamību aizsargāt lieciniekus vai policijas noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas metodes."

Aizstāvība operatīvajās lietās nekad nav prasījusi atklāt "noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas metodes", nav prasījusi atklāt personas, kuras veic operatīvos pasākumus (kaut gan interešu konflikta situāciju pastāvēšana netiek izslēgta), bet gan prasījusi atklāt informāciju, kas varētu liecināt, vai veiktās darbības ir vai nav likumīgas, t.i., kad operatīvā lieta uzsākta, cik ilgi turpinājusies, kādi vēl pierādījumi iegūti, jo, piemēram, no slepeni ierakstītajām/noklausītajām sarunām tiek atslepenotas un pievienotas krimināllietai tikai tās (vai, vēl sliktāk, tikai sarunu fragmenti), kas saskan ar apsūdzošo versiju.

Kopā ar aizstāvamo esam prasījuši, lai izsniedz visu mana aizstāvamā telefonsarunu ierakstus noteiktā periodā (lai varētu to saturu analizēt kontekstā), bet esam saņēmuši atbildi, ka neko mums neizsniegs - tas esot valsts noslēpums. Un te nu esam - personas telefona sarunas personai pašai tiek pārvērstas par valsts noslēpumu. Vai varam iet vēl tālāk? Izrādās - varam.

2022. gada 6. oktobrī tika veikti grozījumi Krimināllikuma 412. panta 6. daļā, nosakot, ka "speciālo izmeklēšanas darbību materiālus, kas fiksēti ar tehniskiem līdzekļiem", apsūdzētajam kopā ar citiem krimināllietas materiāliem neizsniedz. Anotācijā likumam bija rakstīs, ka šādi papildinājumi Krimināllikumā nepieciešami, jo "praksē jautājums par speciālo izmeklēšanas darbību rezultātā iegūto materiālu izsniegšanu ir aktualizējies saistībā ar digitalizācijas attīstību, tostarp apstākli, ka arvien vairāk tiek lūgts izsniegt šādus materiālus, tos nosūtot pa pastu vai elektroniski, kas, ņemot vērā šādu materiālu iespējamo sensitīvo saturu, nebūtu pieļaujams. Proti, jāņem vērā, ka atsevišķos gadījumos šīs speciālo izmeklēšanas darbību rezultātā iegūtās ziņas, īpaši tās, kas fiksētas ar tehniskiem līdzekļiem, var aizskart personu privāto dzīvi, turklāt šajos materiālos var tikt fiksēta gan tādu personu rīcība, kuras turpmāk procesā tiek nopratinātas kā liecinieki vai cietušie, gan pilnīgi ar kriminālprocesu nesaistītu personu darbības".

Rezultāts ir tāds, ka ne apsūdzētajam, ne viņa advokātam operatīvo lietu materiālus ne tikai nesūta pa pastu vai neizsūta elektroniski, bet neizsniedz vispār neko, kas iegūts operatīvās darbības ceļā. Tā vietā tiek piedāvāts stundām sēdēt tiesas ēkā, skatoties videoierakstus vai klausoties ierakstītās sarunas. Taču to drīkst darīt tikai tiesas datorā, kurā, protams, nav nekādu ierakstu analīzes rīku, nemaz nerunājot par to, ka būtu iespējams par attiecīgo materiālu un tā autentiskumu konsultēties ar kādiem speciālistiem ārpus tiesas ēkas. Un noteikti telpā atradīsies kāds tiesas darbinieks, kurš rūpīgi sekos tavu pirkstu kustībām uz datora taustiņiem un tam, vai tikai "slepus" ar telefonu netiek uztaisīts kāds ekrānuzņēmums. Tas ir visai nožēlojami, ja mēs savā tiesiskumā savā valstī varam nonākt tiktāl.

Lai gan pastāv viedoklis, ka nevienu "tāpat vien neaiztur, neapsūdz un uz tiesu nesūta", tiesu nolēmumi liecina, ka tā gluži nav. Cilvēki tiek attaisnoti arī tāpēc, ka pierādījumi, balstoties uz kuriem izvirzītas apsūdzības, ir izrādījušies nepieļaujami. Advokātu pienākums ir aizstāvēt savu klientu un palīdzēt tiesai noskaidrot patiesību, taču tad, ja tie pierādījumi, kuri tiek izmantoti, ir "pieejami" tikai formāli un nav zināms, kādi vispār vēl pierādījumi ir operatīvajā lietā, ir grūti palīdzēt aizstāvamajam atspēkot apsūdzības un panākt taisnīgu tiesas spriedumu. Šāda situācija provocē tiesas kļūdas, un es esmu pārliecināts, ka neviens nevēlas kļūt par šādu kļūdu upuri.

Ir pēdējais laiks konceptuāli pārskatīt tās strīdīgās likumu normas, kas neveicina personu tiesības uz taisnīgu tiesu, un beigt aizbildināties ar valsts noslēpumu tur, kur ir vēlme slēpt ne noslēpumu, bet neizdarības un nepilnības. Tas degradē valsts noslēpuma jēdzienu un apdraud demokrātiju. Ir jāizbeidz naratīvs, ka operatīvie darbinieki, prokurori un tiesneši ir uzticamie valsts noslēpumu glabātāji, bet advokāti jau pēc definīcijas noslēpumu izpaudēji. Tas ir jautājums par valsts attieksmi pret tiesiskumu ne vārdos, bet darbos.

* * *

Viedoklis pirmo reizi publicēts delfi.lv.