Gada nogalē teju nepamanīta paslīdēja garām ziņa, ka vairāk nekā pusei Latvijas iedzīvotāju šķiet, ka valsts ar budžeta līdzekļiem rīkojas negodīgi. Tādi secinājumi izdarīti pēc autoritatīvas un plašas iedzīvotāju aptaujas datiem.
Patiesībā šis ir tikai skaitļu valodā izteikts tik populārais apgalvojums «es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti». Aptaujas veicēji gan ir priecīgi norādīt, ka tomēr vairāku gadu laikā šādi domājošu iedzīvotāju īpatsvars samazinājies. Samazinājies gan statistiski pieļaujamās kļūdas – 5% – ietvaros no 63,2% uz 57,8%.
Šāds katastrofāls neuzticēšanās valstij rādītājs veidojas ne jau tāpēc, ka cilvēki, izlasījuši kādu stratēģiskās attīstības dokumentu, smagi nopūtušies un teikuši «nepiekrītu šīm valsts politikas pamatnostādnēm». Neuzticēšanās galvenokārt veidojas, ikdienā sastopoties ar valsts (valdības) politikas izpausmēm: piemēram, uz savas ādas izjūtot dīvaini svārstīgo nodokļu politiku un pašu politiķu divkosīgo attieksmi pret nodokļu maksāšanu, izgudrojot un piedaloties dažādās nemaksāšanas shēmās. Šeit jau pietiek pat ar vienu gadījumu, jo sabiedrībai ir tendence vispārināt viena politiķa tikumus uz visu politisko eliti kopumā. Vēl viens būtisks faktors ir nemitīgi pieaugošo nodokļu un dažādu nodevu maksājumu pieauguma (arī elektroenerģijas cenas pacelšana pēc būtības ir jauna nodeva) pilnīga nesavietojamība ar valsts sniegto pakalpojumu un atalgojuma (ne) pieaugumu. Algu nepalielināšana virknei valsts iestādēs strādājošo (skolotāji – spilgtākā šīs pazīmes izpausme) ir vēl viens ķieģelītis kopējā neuzticēšanās ēkā.
Taču līdz traģiskumam sāpīgi apgalvojums «valsts ar budžeta līdzekļiem rīkojas negodīgi» pierādās veselības aprūpes nozarē. Latvija ar vislielākajiem pacientu līdzmaksājumiem par veselības aprūpes pakalpojumiem ir kauna traips Eiropas sejā. Šausminošie gadījumi, kad valsts ierēdniecība un politika lemj nāvei kādu cilvēku finansējuma trūkuma dēļ, liek nemitīgi uzdot jautājumu: vai tiešām šī ir mana valsts?! Valsts, kuras dēļ katram tās pilsonim ir jābūt gatavam nolikt savu galvu uz dzimtenes altāra?! Neizplūstot patētikā, var teikt, ka jā, tā tas ir: tas, ko valsts paģēr no saviem pilsoņiem, un tas, ko tā dod pretī, ir pakļauts šķēru principam. Latvijas sabiedrība pret šķērēm izturas ar lielu pietāti: liela daļa «apcirpto» vienkārši pieceļas no valstiskā frizierkrēsla un nopērk biļeti vienā virzienā. Savukārt otra daļa – starp citu, arī sociāli maz aizsargātie pensionāri, paliek dzimtenē, un viņu balsi var saklausīt labi ja piedaloties šādās aptaujās, lai izteiktu savu sāpi par sūro ikdienu.
Tomēr Latvijas iedzīvotāji gan ir izdomājuši vēl vienu protesta formu pret negodīgo nodokļu sadalījumu. Iespējams, paradoksālu, bet ne mazāk iespaidīgu un tiešu. Proti, Latvijas iedzīvotāji ziedo naudu. Viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā izceļas ar lielu ziedotāju aktivitāti konkrētos gadījumos, kas aizķēruši viņu sirdis. Sirdssiltums, dāsnums, līdzjūtība un morālā tīrība ir ziedotāju galvenie principi. Taču Latvijā ziedošana ir ne tikai šo tautas īpašību pierādījums. Latvijā tā ir arī savdabīga protesta forma, skaidri norādot lēmumu pieņēmējiem tautas gribu – lūk, mēs gribam, lai jūs pievēršaties tieši šim jautājumam un sakārtojat šo nozari, mēs gribam, lai mūsu, nodokļu maksātāju, nauda tiek tieši šī cilvēka, bērna, ģimenes problēmu risinājumam. To spilgti apliecināja ne vien masveidīgā un unikālā naudas ziedošanas akcija Zolitūdes traģēdijas upuriem, bet arī 2014. gada piemēri: vai tas būtu gadījums ar plaušu transplantāciju Zanei, vai mazajam Dāvim, kura ārstēšanai rekordīsos tempos tika saziedota iespaidīgi līdzekļi. Protams, ir vēl citi gadījumi un nu jau tradicionālās labdarības akcijas, kas apliecina, ka Latvijas iedzīvotāji skaidri izprot patiesās vērtības mūsu dzīvē.
Nevarētu teikt, ka valsts politika šos ziedojuma signālus nesaprot. Saprot. To apliecina valdības ekstraordinārā rīcība, gan Zolitūdes, gan Dāvja gadījumā pēkšņi vismaz daļu finansējuma atrodot. Taču izskatās, ka izprot ne līdz galam. Izpratne ir tikai tādā «ugunsdzēsības režīmā», bet atbildes, kas pārkārtotu valsts politiku ar katra tās iedzīvotāja vajadzību izpratni un spēju iejusties sabiedrības cerībās, tiem nav. Pagaidām neizskatās, ka 2015. gads nesīs pārmaiņas šajā jomā, bet cerība, kā zināms... Bet necitēsim senās tautas gudrības. Cerīgu jauno, 2015. gadu!