Svētdienas rītā es uzmetu skatu pa dzīvokļa logu uz Maxima drupām. Darbi apstājušies. Vien policija dežurē, apsargājot perimetru, rosās brīvprātīgie un deg svecītes pie ziedu kalniem.
Neesmu nekāds izņēmums: traģēdiju ar sagruvušo lielveikalu uztver personīgi ikviens Latvijā. Bet es esmu arī viena no tūkstošiem liecinieku, kas, ikdienā dodoties garām, vēroja, kā šī ēka tiek celta, kā tā tika atklāta, kā un kas tajā strādāja. Man vismaz daži no bojāgājušajiem nav tikai vārdi, bet arī cilvēki, kuriem esmu pateikusi paldies pie kases, norēķinoties par pirkumu, vai kaut ko pavaicājusi veikala nodaļā. Es un mana ģimene cītīgi aizlūdz par jaunekli, laipno Maxima kasieri, kurš kā pēdējais dzīvais tika izvilkts no drupām. Es atceros viņa mātes izmisumu, kura traģēdijas vakarā pie policijas lentes raudot sauca – mans dēls, mans dēls, viņš tur strādāja... Droši vien līdz pēdējam brīdim... jo kurš gan ļāva darbiniekiem pamest kasi, pat ja brīdinājuma signalizācija skan... Viņi cieta noziedzīgas bezatbildības dēļ.
...divdesmit minūtes pēc pirmā nogruvuma es stāvēju kopā ar simtiem cilvēku pie policijas nožogojuma lentes. Apkārtstāvošie bija cilvēki, kas pēdējā brīdī izskrējuši no veikala, kā arī darbinieki. Bez nekādām īpašām ekspertīzēm viņi pateica uzreiz: tur ir vismaz 50 cilvēku. Katram, kurš kaut reizi ir bijis šajā ēkā, bija skaidrs: tas arī būs upuru skaits, jo, betona pārsegumiem krītot, šajā telpā tiem nav kur aizķerties. Traģēdijas iemesls: neizturēja jumta pārsegums. 28. novembrī bija paredzēts uz jumta atklāt bērnu rotaļlaukumu, un labiekārtošanas darbiem savestā smilts, bruģakmeņi, melnzeme pēdējās divās lietainajās dienās piemirka, radot jumtam nepanesamu slodzi. Otrais nogruvums jau notiek pūļa, glābēju, ātrās palīdzības un policijas acu priekšā. Cilvēki kliedz, raud un tiek steigšus policijas stumti tālāk no veikala ēkas.
Apokaliptiskā aina, kas pavērās pēc gan pēc pirmā, gan otrā nogruvuma, ir mēma apsūdzība tiem, kas steigšus neevakuēja cilvēkus no veikala telpām brīdī, kad sāka skanēt brīdinājuma signalizācija. Mēma apsūdzība tiem, kas projektēja bez sajēgas un cēla bez prasmes. Mēma apsūdzība tiem, kas uzraudzīja būvniecību bez sirdsapziņas un taupīja naudu uz darbaspēka un materiālu rēķina. Mēma apsūdzība tiem, kas pievēra acis, parakstot papīrus, nepārliecinoties par likuma ievērošanu. Mēma apsūdzība tiem, kas lobēja atvieglotas prasības būvniekiem apmaiņā pret finansiālu pretimnākšanu savai politiskajai darbībai. Mēma apsūdzība būvnieku mafijai, kura iebarojusi politisko eliti visus šos gadus, lai varētu rullēt pa dzīvi ar uzpūtīgu smaidiņu koptajā sejā un izrādīt viesiem savas personīgās izcili dizainētās privātmājas, kas tapušas teju vienlaikus ar valsts finansētu būvniecības objektu atļaujas saņemšanu.
Nepamet sajūta, ka smīns no šo kungu sejām nepazūd arī šobrīd. Jo viņi taču ir ieguldījuši daudz naudas un pūļu, lai paralizētu jebkādu politisko gribu un policejisko varēšanu saukt viņus pie atbildības. Viņi savus paskaidrojumus un versijas nesniedz, atrodoties iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā, bet gan nolasot bezpersoniskus PR speciālistu sacerētus paziņojumus un formālas līdzjūtības, kā arī mēģinot iebarot sagrautajiem tuviniekiem kompensācijas un pabalstus, lai remdētu sašutumu.
Viņiem bija jau jāsēž, viņu birojos bija jānotiek kratīšanām, auditoriem jāpēta dokumentācija un finanšu plūsmas no valsts uz privātajiem celtniecības objektiem, KNAB darbiniekiem bija melnās maskās bija jāklauvē pie amatpersonu durvīm... Bet – politiskās gribas nav! Nu nav tādas, jo tā mums nosaka tiesībsargājošo iestāžu darbības virzienus. Šoreiz, kā redzams, šie virzieni ir dāsni iesmērēti un plūst kādā papīru pārcilāšanas, nevis aktīvas rīcības virzienā.
Bet apsūdzība nedrīkst palikt mēma. Tai ir jākliedz un jātiesā. Vārdi, uzņēmumi, amatpersonas – viss taču ir zināms. Sāksim no apakšas un tad jau tiksim līdz politiskajai virsbūvei, kas piesegusi šo sistēmu. Nevainīgie var justies mierīgi. Bet nedrīkst būt tā, ka vienīgā Latvijā ir tikai sirdsapziņas tiesa.
...RE&RE ir ģenerāluzņēmējs vēl divos objektos ar līdzīgu jumtu konstrukciju, kā bija sagruvušajai Maxima Zolitūdē: viens ir jau atklātā Rēzeknes koncertzāle, otrs – vēl neatklātā Nacionālā bibliotēka Pārdaugavā. Abi šie valsts finansētie objekti tapa vienlaikus ar nelaimīgo Maxima ēku. Rīgas mēram Nilam Ušakovam jau reiz izspruka Nacionālās bibliotēkas ēkas salīdzinājums ar lielveikalu... Un nu būs jāizdara viss, lai tas nekļūtu pravietisks. Citādi dzīvot nav iespējams.