Padomi, kā sa­dzī­vot ar kar­stu­mu

 
©Depositphotos.com

Tā­dā ne­pa­stā­vī­gā kli­ma­tā kā mū­sē­jais kar­stums ir vien­lai­kus gai­dīts un ne­gai­dīts. Cil­vē­ki, ku­ri mīt kon­ti­nen­ta vi­die­nē, apmek­lē­jot Lat­vi­ju, brī­nās – kā tas var būt, ka vie­nu die­nu pūš vējš, līst lie­tus un ter­mo­metrs rā­da 15 grā­du, bet nā­ka­ma­jā die­nā sta­biņš jau tu­vo­jas 30 grā­du at­zī­mei un sau­le kar­sē pil­nā spa­rā? Bet tā nu tas ir, un, kad kar­stās die­nas at­kal klāt, jā­do­mā, kā sa­dzī­vot ar lai­ka ap­stāk­ļiem, lai ne­no­da­rī­tu sev pā­ri un to­mēr bau­dī­tu va­sa­ru, kas ta­ču ir tik īsa.

Tvei­cī­ga die­na nav īs­tais laiks re­kor­diem. Pār­mē­rī­ga fi­zis­ka ak­ti­vi­tā­te var no­vest pie kar­stu­ma iz­rai­sī­tām ve­se­lī­bas pro­blē­mām. Ti­pisks pie­mērs ir svēt­die­nas spor­tists, kurš pār­vēr­tē sa­vus spē­kus, vai arī uz­cī­tīgs dārz­ko­pis, kas au­gu die­nu līk­ņā pie do­bēm, aiz­mir­stot ie­klau­sī­ties or­ga­nis­ma rai­dī­ta­jos sig­nā­los: es gri­bu dzert, man ir kar­sti, sāk sā­pēt gal­va. Kat­ram cil­vē­kam ir sa­vas ie­spē­ju ro­be­žas, kas at­ka­rī­gas no ve­cu­ma, vis­pā­rē­jās ve­se­lī­bas un da­žā­dām or­ga­nis­ma īpat­nī­bām, tā­pēc ne­sa­lī­dzi­nā­sim se­vi ar ci­tiem.

Kā­dēļ jā­svīst

Svī­ša­na, kas ra­da tik daudz ap­grū­ti­nā­ju­mu, ir ne­pie­cie­ša­ma or­ga­nis­ma ter­mo­re­gu­lā­ci­jai - svīs­tot mēs at­do­dam sil­tu­mu, ko or­ga­nisms uz­ņē­mis no ap­kār­tē­jās vi­des un arī pats sa­ra­žo­jis viel­mai­ņas pro­ce­sos. In­ten­sī­vas fi­zis­kas slo­dzes lai­kā cil­vēks svīst tā­pēc, ka viel­mai­ņa ak­ti­vi­zē­jas un or­ga­nisms sa­ra­žo vai­rāk iek­šē­jā sil­tu­ma. Sa­vu­kārt kar­stā lai­kā svī­ša­na kļūst lie­lā­ka, lai at­do­tu lie­ko sil­tu­mu. Ap­rē­ķi­nāts, ka nor­mā­los ap­stāk­ļos vi­dus­mē­ra pie­au­gu­šais dien­nak­tī iz­svīst ap pus­lit­ru svied­ru un to ne­maz ne­ma­na. Ja cil­vēks jū­tas sa­svī­dis, tas no­zī­mē, ka iz­da­lās vai­rāk svied­ru. Šis me­hā­nisms dar­bo­jas, lai uz­tu­rē­tu nor­mā­lu ķer­me­ņa tem­pe­ra­tū­ru. To­mēr svīs­tot or­ga­nisms at­dod ne ti­kai sil­tu­mu, kas ta­jā brī­dī ir lieks, bet arī zau­dē ūde­ni un sā­ļus, kas tam ir va­ja­dzī­gi. Ja svī­ša­na kļūst pār­mē­rī­ga, no or­ga­nis­ma in­ten­sī­vi iz­da­lās nāt­ri­ja un kā­li­ja sā­ļi, tā­pēc ir jā­do­mā, kā šo de­fi­cī­tu sa­ma­zi­nāt.

Ne­ig­no­rēt slā­pes

Slā­pes ir pir­mā pa­zī­me, ka ķer­me­nim ne­pie­cie­šams ūdens. Zi­nāms ūdens dau­dzums (da­žā­dos avo­tos bie­ži ie­teik­tie di­vi lit­ri vai as­to­ņas glā­zes) ir jā­uz­ņem ne­at­ka­rī­gi no gai­sa tem­pe­ra­tū­ras kat­ru die­nu, lai or­ga­nis­ma viel­mai­ņa dar­bo­tos nor­mā­li. Starp ķer­me­ņa šū­nām ir starp­šū­nu šķid­rums, kas pie­gā­dā šū­nām skā­bek­li un ba­rī­bas vie­las, šo pro­ce­su re­gu­lē ner­vu sis­tē­ma. Kad starp­šū­nu šķid­ru­ma trūkst, šū­nas tiek ap­gā­dā­tas slik­tāk un paš­sa­jū­ta ir slik­tā­ka. Arī tad, ja cil­vēks ne­jūt slā­pes, vi­ņam lai­ku pa lai­kam jā­at­ce­ras uz­ņemt šķid­ru­mu, lai au­di sa­gla­bā­tu nor­mā­lu elas­tī­bu un viel­mai­ņa no­ri­si­nā­tos piln­vēr­tī­gi. Svī­ša­na un šķid­ru­ma pa­tē­riņš ir at­ka­rī­gi no kat­ra or­ga­nis­ma īpat­nī­bām, ko mēs lie­lā­ko­ties ne­va­ram ie­tek­mēt. Vie­nam šķid­ru­ma re­zer­ve ir lie­lā­ka un viņš var ne­dzert il­gā­ku lai­ku, ci­tam pa­dzer­ties va­jag bie­žāk. To­mēr kar­stā lai­kā vai pēc in­ten­sī­vas fi­zis­kas slo­dzes dzert pa­ras­ti gri­bas vi­siem. Ja cil­vēks ne­uz­ņem šķid­ru­mu, tad ag­ri vai vē­lu svī­ša­na ma­zi­nās, iek­šē­jais sil­tums sāk pa­aug­sti­nā­ties, asins­va­di pa­pla­ši­nās, līdz pie­nāk brī­dis, kad klāt kar­stu­ma dū­riens.

Kar­stu­ma dū­riens

Kar­stu­ma dū­riens tiek de­fi­nēts kā pa­to­lo­ģisks stā­vok­lis, kas ro­das, or­ga­nis­mam pār­kar­stot. Rak­stu­rī­gas iz­paus­mes ir slik­ta dū­ša, gal­vas­sā­pes, in­ten­sī­vas slā­pes, mie­gai­nī­ba, ap­sār­tu­si un sau­sa āda, pēk­šņa ķer­me­ņa tem­pe­ra­tū­ras pa­aug­sti­nā­ša­nās, ap­ju­kums, ag­re­si­vi­tā­te, var būt pat kramp­ji un sa­ma­ņas zu­dums; smags kar­stu­ma dū­riens var iz­rai­sīt ne­at­grie­ze­nis­kus or­ga­nis­ma bo­jā­ju­mus un pat nā­vi. Lī­dzī­gi iz­pau­žas arī sau­les ­dū­riens, kas ro­das pēc gal­vas pār­kār­ša­nas tie­šos sau­les sta­ros. Lai pa­lī­dzē­tu cie­tu­ša­jam, viņš jā­no­gā­dā vē­su­mā, jā­at­brī­vo no spie­do­ša ap­ģēr­ba, vi­ņam ne­pie­cie­šams at­gul­ties. Uz pie­res, kak­la un pa­du­sēs liek auk­sta ūdens kom­pre­ses, var ap­sla­ci­nāt ķer­me­ni ar vē­su ūde­ni. Jā­at­ce­ras, ka ne­drīkst grem­dē­ties auk­stā ūde­nī, pie­mē­ram, upē vai eze­rā. Jā­dod arī dzert (lē­ni un ma­ziem mal­ci­ņiem). Spe­ci­ā­lis­ti ie­sa­ka šim no­lū­kam pa­ga­ta­vot vieg­lu sāls­ūde­ni (pus­tēj­ka­ro­ti sāls uz lit­ru ūdens). Ja simp­to­mi ir sma­gi, jā­sauc ne­at­lie­ka­mā me­di­cī­nis­kā pa­lī­dzī­ba.

Pie­sar­dzī­ba sau­ļo­jo­ties

Pē­tī­ju­mi, kas veik­ti pē­dē­jā lai­kā, lie­ci­na, ka pie­sar­dzī­ba gan jā­ie­vē­ro, to­mēr nav jā­cen­šas pa­sar­gā­ties no kat­ra sau­les sta­ri­ņa. Sau­les gais­ma vei­ci­na se­ro­to­nī­na iz­da­lī­ša­nos - tas ir hor­mons, kas at­bil­dīgs par la­bu no­ska­ņo­ju­mu un po­zi­tī­vām emo­ci­jām. Ne vel­ti sau­lai­no zem­ju ie­dzī­vo­tā­ji ir jaut­rā­ki, smai­dī­gā­ki un ma­zāk pa­kļau­ti stre­sa ie­tek­mei. Sau­les sta­ru ie­dar­bī­bā ādā vei­do­jas D vit­amīns, kas va­ja­dzīgs, lai or­ga­nisms va­rē­tu piln­vēr­tī­gi uz­ņemt kau­lu sis­tē­mas vei­do­ša­nai, os­teo­po­ro­zes pro­fi­lak­sei un ci­tām sva­rī­gām no­ri­sēm ne­pie­cie­ša­mo kal­ci­ju. Ta­ču jā­ņem vē­rā, ka va­sa­ras mē­ne­šos, kad sau­les sta­ro­jums kļūst ar­vien in­ten­sī­vāks, līdz mums no­nāk lie­lāks ultr­avio­le­tās ra­di­ā­ci­jas dau­dzums - ap­tu­ve­ni 90% ultr­avio­le­to A (UVA) sta­ru un 10% ultr­avio­le­to B (UVB) sta­ru. No ultr­avio­le­tā C sta­ro­ju­ma pa­sar­gā ozo­na slā­nis, kas to ab­sor­bē. Tā kā tiek zi­ņots, ka šo­brīd ozo­na slā­nis virs Lat­vi­jas ir īpa­ši plāns, tas ļauj līdz ze­mei no­nākt ar­vien lie­lā­kam UVB sta­ro­ju­mam, kas ie­tek­mē ādas vir­sē­jos slā­ņus, iz­rai­sot ādas sau­su­mu un sau­les ap­de­gu­mu. Tā tiek ap­spies­ta arī imū­nā sis­tē­ma, sta­ro­jums var ie­tek­mēt ādu mo­le­ku­lā­ra­jā lī­me­nī un iz­rai­sīt ādas vē­zi. Sa­vu­kārt UVA sta­ri no­kļūst ādas dzi­ļā­ka­jos slā­ņos. Ja to ie­dar­bī­ba ir pā­rāk il­ga, pār­ag­ri ro­das no­ve­co­ša­nas pa­zī­mes: grum­bas, ādas traus­lums, ādas elas­tī­gu­ma sa­ma­zi­nā­ša­nās, ko nav ie­spē­jams at­jau­not ar kos­mē­ti­kas lī­dzek­ļiem. UVA sta­ru ie­dar­bī­ba nav re­dza­ma uz­reiz, ta­ču lie­los dau­dzu­mos arī šis sta­ro­jums var iz­rai­sīt ap­de­gu­mus, ra­dīt pig­men­tā­ci­jas iz­mai­ņas un vei­ci­nāt ādas vē­ža at­tīs­tī­bu. Lai gū­tu no sau­lī­tes la­bu­mu un iz­vai­rī­tos no sta­ru kai­tī­gās ie­tek­mes, jā­val­kā viegls, plāns ap­ģērbs ar ga­rām pie­dur­knēm, sau­les ce­pu­re un sau­les­bril­les, bet uz ādas jā­uz­klāj pie­mē­ro­ta sau­ļo­ša­nās kos­mē­ti­ka. Ja vien ie­spē­jams, ne­va­ja­dzē­tu uz­tu­rē­ties sau­lē lai­kā no pulk­sten 11 līdz 16.

Vislielākā piesardzība karstumā jāievēro:

• ma­ziem bēr­niem

• tiem, ku­ri ve­cā­ki par 70 ga­diem

• cil­vē­kiem ar lie­ko sva­ru

• sē­do­ša dar­ba da­rī­tā­jiem un cil­vē­kiem ar slik­tu vis­pā­rē­jo fi­zis­ko sa­ga­ta­vo­tī­bu

• cil­vē­kiem ar pa­aug­sti­nā­tu asins­spie­die­nu, sirds un asins­va­du sli­mī­bām, hro­nis­kām nie­ru un ak­nu kai­tēm, cu­ku­ra dia­bē­tu u. c.

• per­so­nām ar kai­tī­giem ie­ra­du­miem (smē­ķē­ša­na, al­ko­ho­la un nar­ko­ti­ku lie­to­ša­na)

• tiem, ku­ri strā­dā ārā (celt­nie­kiem, lauk­saim­nie­cī­bas dar­bi­nie­kiem, te­ri­to­ri­ju uz­kop­ša­nas, ie­lu tirdz­nie­cī­bas dar­bi­nie­kiem u. c.)

Lai izvairĪtos no pārkaršanas:

• ilg­sto­ši ne­uz­tu­rie­ties sau­les sta­ros

• val­kā­jiet gai­šas, vieg­las drē­bes no da­bis­ka ma­te­ri­ā­la

• nē­sā­jiet pie­mē­ro­tu gal­vas­se­gu

• die­nā dze­riet vis­maz 1-2 lit­rus ūdens, bet fi­zis­kas slo­dzes ap­stāk­ļos arī vai­rāk

• at­tu­rie­ties no al­ko­ho­lis­ko dzē­rie­nu lie­to­ša­nas

• iz­vai­rie­ties no sma­gas fi­zis­kās slo­dzes un da­žā­dām ak­ti­vi­tā­tēm, kas pra­sa ne­ie­ras­ti lie­lu fi­zis­ku pie­pū­li

• re­gu­lā­ri ejiet vē­sā du­šā