Politiķi, kas vēlas mainīt esošo grūtniecības pārtraukšanas kārtību, atsaucas uz Latvijas Universitātes profesores, ārstes Ilzes Vībergas vadībā veikto pētījumu Nevēlama grūtniecība un kontracepcijas prakse Latvijā (2012./2013), bet pati pētījuma autore datos saredz ko citu. Par to, kāpēc ir vai nav vajadzīga esošās sistēmas maiņa, Neatkarīgās diskusija ar I. Vībergu un vienu no izmaiņu iniciatorēm – Nacionālās apvienības (NA) deputāti Ingu Biti, kas pašlaik nolikusi deputātes mandātu uz bērna kopšanas atvaļinājuma laiku.
– NA ar jūsu līdzdalību izstrādājusi grozījumus Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, apgrūtinot abortu veikšanu. Ja salīdzinām ar 90. gadu sākumu, kad aborti tika veikti vairāk, nekā notika dzemdības, to skaits pēdējos gados arvien samazinās un būtiski sarucis līdz 5,5 tūkstošiem gadā (1991. gadā 38,4 tūkstoši, 2006. gadā – 11 825 mākslīgie aborti, 2009. gadā – 8881, 2011. gadā – 7089, 2013. gadā – 5557). Cerat vēl ar administratīvām, juridiskām metodēm pasteidzināt situācijas uzlabošanos?
Inga Bite (I. B.): – Jā, situācija ir uzlabojusies.Mēs negrasāmies liegt sievietei izvēli, un man žēl, ka publiskā diskusija lielā mērā nav par priekšlikumiem, bet ir par abortu aizliegšanu, par ko mēs nerunājam. Nepiekrītu arī viedoklim, ka tā būtu sievietes izvēles ierobežošana. Paradoksāli, bet Vībergas kundzes pētījums bija tas, kas iniciēja šos priekšlikumus.
Ilze Vīberga (I. V.): – Nē, nē! Tieši otrādi! Pētījums tika uzsākts tieši pēc šādu priekšlikumu parādīšanās.
I. B.: – Šīs diskusijas notikušas teju visos laikos ar dažādu intensitāti...
I. V.: – Nepiekritīšu – no 2002. gada, kad tika pieņemts Seksuālās un reproduktīvās veselības likums, līdz 2010., 2011. gadam jautājums netika cilāts.
I. B.: – Mani konkrētie priekšlikumi ir saistīti ar pētījumu. Vairāk nekā 50% aptaujāto sieviešu, kas veikušas abortu, atzina, ka kaut kas varēja mainīt šo lēmumu. Tas liek domāt, kā palīdzēt. 24–25% runā par sociālām, finansiālām lietām, un pēdējos gados ir sperti soļi uz priekšu valsts atbalsta ziņā.
Bet daudziem atbalsta sistēma nav saprotama, jo īpaši tiem, kuri bērnu nav plānojuši. Tāpēc mērķis ir sniegt sievietei konsultāciju pie speciālista – sociālā darbinieka, jurista, psihologa, lai viņa noskaidro lietas, ko viņa tajā brīdī nezina un kas var palīdzēt viņai pieņemt lēmumu. Lai nav tā, ka sieviete izdara abortu un pēc pusgada uzzina, ka bija vecāku pabalsts, bērna kopšanas, ģimenes valsts pabalsts un viņa būtu varējusi bērnu audzināt. Protams, jārunā par lielāku atbalstu pēc bērna pusotra gada sasniegšanas.
I. V.: – Piekrītu, finansiālais atbalsts ir uzlabojies. Bet es rosinātu vairāk ieklausīties speciālistos un likumdevējiem aizdomāties par to, lai sieviete nenonāktu tik tālu. Te atslēgas vārds ir kontracepcija. Nodarbojos ar grūtniecības aprūpi 30 gadus – apmēram pusei sieviešu, kas nāk stāties grūtniecības uzskaitē, nav nostrādājusi izvēlētā kontracepcija, bet viņas tik un tā saglabā grūtniecību, bet tās, kuras nāk to pārtraukt, jau ir ļoti domājušas, taisījušas vairākus testus. Kāpēc domājat, ka viņas atnāk pilnīgi nesagatavotas?
Mani savā ziņā priecē pētījuma dati par to, ka tikai 20% nebija lietojušas nekādu kontracepciju, 80% to bija lietojušas, bet metode nenostrādāja. Tas, kas notiek Latvijā šobrīd, ir balagāns, iemeslu neredzēšana – tā ir tikai un vienīgi kontracepcijas lietošana!
– Līdzīgi, sajūtoties kā balagānā, eksperti un nevalstiskās organizācijas atteicās no sadarbības ar Imanta Parādnieka vadīto apakškomisiju 2012. gadā, uzskatot, ka viņu viedokli neņem vērā, ka tiek tikai aicināti, lai piedalītos NA politiskā kapitāla veidošanā. Uzskatāt, ka pietiekami ieklausāties ekspertos?
I. B.: – Nedomāju, ka ar šo var veidot politisko kapitālu, tieši otrādi. Viedokļi atšķiras vienā būtiskā jautājumā – vai bērns ir bērns no ieņemšanas brīža vai dzemdībām?
Nepiekrītu, ka nav domāts par pasākumiem, lai nenonāktu līdz nevēlamai grūtniecībai, bet tas nav šā likuma ietvaros. Bet arī šajā likumā runājam par to, ka ārstam jāinformē sieviete par kontracepcijas iespējām. Bet jāpadomā arī vēl soli agrāk – par atbildību seksuālajās attiecībās. Dzērumā, bezfilmā varbūt tomēr ir labāk atturēties no attiecībām ar cilvēku, par kuru zini, ka nekādas attiecības nevēlies veidot.
– Vai šiem grozījumiem nevajadzētu nākt komplektā ar atvieglojumiem kontracepcijas iegādei, kā tas ir citviet? Vai vienlaikus tiek plānota arī šāda valsts programma?
I. B.: – 11. Saeimā priekšlikumi gāja kopā ar atbalstu ģimenēm, kas jau stājies spēkā, ar mācību priekšmetu Dzīvesziņa, kas ietvēra šo konceptu, bet laika gaitā tie jautājumi ir izšķīduši.
I. V.: – Kā Pasaules veselības organizācijas ārštata eksperte 2010. gadā pētīju situāciju visās Eiropas valstīs. Varu teikt, ka, analizējot to, kas noticis Latvijā 20 gados, es Latvijas virtuālajai sievietei piešķirtu Triju Zvaigžņu ordeni. Kopā ar ginekologu. 20 gados abortu skaitu esam samazinājuši astoņkārtīgi, to skaits visu laiku samazinās. Esot dažādās ārvalstu konferencēs allaž man bijis neērti atzīt, ka mums valsts palīdzības kontracepcijas iegādē nav absolūti nekādas. Es no šī balagāna gribu izsist tikai vienu – valsts atbalstu kontracepcijai kaut kādām sociālajām, vecuma grupām. Veicot pētījumu, zvanījām kolēģiem uz Rēzekni, kuri teica: visas reproduktīvā vecuma sievietes ir aizbraukušas, un abortu mums vienkārši nav! Lielākā daļa ir Rīgā, Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, kur ir augstskolas un jaunas sievietes. Ja līdz šim mēs bez jebkāda atbalsta esam panākuši šādu dramatisku abortu skaita kritumu, tad ar šādu atbalstu noteiktām grupām tas saruks vēl vairāk.
Piekrītu, ka nevajag aizmirst morāli ētisko pusi, bet nevaram arī savu uzskatu uzspiest pārējiem un agresīvi nākt un teikt: jūs nokaujat bērnu! Turklāt 80% sieviešu, kas vēlas pārtraukt grūtniecību, tā iestājusies, neraugoties uz to, ka tika lietota kaut kāda kontracepcija. Jautājums ir par tās efektivitāti. Ļoti augsti efektīvās kontracepcijas metodes ir dzemdes un hormonālās, efektīvās – prezervatīvs un spermicīds, ne tik efektīvas – kalendārā metode, pārtrauktais dzimumakts.
I. B.: – Ja lieto kādu ne tik efektīvu metodi, tad jārēķinās ar iespējamu grūtniecību un jāuzņemas atbildība!
I. V.: – Vēl jautājums par to, cik informētas ir sievietes paravārijas kontracepciju – vairākums nezināja, ka tā ir bez receptes.
No pētījuma izriet, ka apmēram puse sieviešu abortu neveic pirmo reizi. Tad jādomā, kāpēc viņas pēc pirmās reizes nelietoja augsti efektīvu kontracepciju? Turklāt gandrīz 70% nav skaidrības, kādu kontracepciju viņas izmantos turpmāk. 15% sieviešu nevēlamā grūtniecība iestājās pēcdzemdību periodā – arī jāskatās iemesli, kāpēc viņas nevēlas nākamo bērnu. Jāanalizē visi šie dati un jādomā, kā palīdzēt. Igaunijā sievietēm kontracepcija ir pilnībā kompensēta pēcdzemdību periodā. Lūdzu, mēs ar to būtu 15% dabūjuši nost. 10–15% ir pirmās grūtniecības līdz 20–25 gadiem, kad cilvēks nav materiāli patstāvīgs – ja mēs vēl šai paaudzei varētu to nodrošināt, kopā jau par trešdaļu mazāk!
– Kas tieši šajos grozījumos speciālistus visvairāk satrauc? Ilgāks pārdomu laiks no 72 stundām līdz 120 stundām? Ja tas tiešām var mainīt šo 25% svārstīgo sieviešu lēmumu, varbūt ir tā vērts?
I. V.: – Ja sievietei vajag šo pārdomu laiku, viņa var gaidīt arī vēl ilgāk, saskaņā ar likumdošanu – līdz 11 nedēļām un 6 dienām, ne tikai 72 vai 120 stundas, ko arī saku savām pacientēm. Un ir gadījumi, kad sieviete pārdomā, bet tad vēlreiz tomēr izšķiras par labu abortam. Labi, ierakstiet šīs 120 stundas! Ja sieviete vēlas, var aiziet uz kādu konsultāciju. Nevis pie psihologa, bet pie psihoterapeita, jo likums reglamentē, ka ar grūtniecību var nodarboties ārstniecības persona.
I. B.: – Nedomājām, ka viņai noteikti jāiet pie ārsta. Runājām par psihologu, jo liela daļa teica, ka lēmumu varētu ietekmēt partneris, tas nozīmē, ka šajās attiecībās ir kaut kas, par ko varētu parunāt. Tas nav gluži terapeitisks jautājums.
I. V.: – Mūsu ieskats, ka to var veikt psihoterapeits, jo tā ir ārstniecības persona.
– Ar diezgan dārgām konsultācijām.
I. V.: – Jā, tāpēc, tai būtu jābūt valsts apmaksātai, turklāt, ne tikai tām sievietēm, kas izvēlas pārtraukt grūtniecību, bet arī tām, kas to turpina, jo sievietēm arī grūtniecības laikā var būt bažas par kaut ko, turklāt 85% sieviešu ir pēcdzemdību depresija. Arī grūtniecības aprūpē tas būtu ļoti labi. Man ir bijusi paciente, kura bija gatava pārtraukt grūtniecību tādēļ, ka viņa vairs nevarēja izturēt slikto dūšu ik dienu, man ar viņu vajadzēja pusotru stundu runāt!
Un nevar tā darīt – nosūtījumu uz grūtniecības pārtraukšanu dot tikai tad, kad sieviete uzrādījusi konsultāciju papīru. Kurām vajag – protams!
I. B.: – Esam gatavi par to diskutēt. Tas, ka sakām, ka konsultācija varētu būt, nozīmē, ka esam nelielu solīti pagājuši uz priekšu, esam gatavi atbalstīt sievieti vienā no viņas grūtākajiem lēmumiem dzīvē. Neatkarīgi no tā, kādu lēmumu viņa pieņems, tas ietekmēs viņas turpmāko dzīvi, tāpēc pateikt: dari, kā zini, – tas nav pareizi no valsts puses, un atbalsts ir jānodrošina.
I. V.: – Paradoksāli – plānots noteikt, ka ārsts, kurš izdevis nosūtījumu, nevar būt tas, kurš veic abortu. Latvijā ir ap 400 ginekologu, vairākums stacionāri strādājošo strādā arī ambulatori, un grūti būs to praktiski realizēt. Turklāt absurdi stāstīt, ka ginekologi ir ieinteresēti abortu veikšanā, jo viņiem tas esot peļņas avots.
– Izklausās, it kā ginekologiem tas būtu pamatbizness, ar ko gribētu pelnīt vēl un vēl.
I. V.: – Jā! Ja aborts stacionāros latos maksāja ap 50–60 lati, tad ārstam no tā ir divi lati! Vai man kā ārstam ir materiāla ieinteresētība? Tā ir balagāniska pieeja, uzdodot vēlamo par esošo un nesaprotot, kas notiek. Turklāt, jau 15 gadus visā Eiropā, tai skaitā jau 8 gadus Igaunijā, ķirurģiskais aborts tiek veikts ļoti reti, lielākoties ir medikamentozais aborts. Kāda var būt ārsta ieinteresētība parakstīt iedzeramos medikamentus! Mēs arī šajā ziņā izskatāmies atpalikuši. Te jautājums ir par izmaksām – medikamentozais aborts maksā 200–300 eiro, un visā pasaulē uz to iet, jo tas atstāj mazāku ietekmi uz sievietes veselību.
Mani šokēja tas, ka pērn bija divas sievietes – no Gulbenes rajona un Balviem, kas nonāca Stradiņa slimnīcā pēc kriminālā aborta!
– Baidāties, ka apgrūtināta procedūra varētu sekmēt nelegālos abortus?
I. V.: – Protams! Ja ir tādi divi gadījumi, pieļauju, ka ir arī citi gadījumi, pēc kuriem cilvēks vienkārši nenonāk slimnīcā. Labāk, lai šīs procedūras ir uzraudzītas, drošas, ja reiz tās tiek veiktas.
Vēl mani šokēja pilotpētījumā nākusī atklāsme, ka sievietes gatavas izvēlēties nevis intravenozo, bet lokālo anestēziju, kas pilnībā neatsāpina. Tikai tādēļ, lai ietaupītu 7 eiro, lai aizbrauktu ar autobusu mājās, lai iedotu trīs eiro pusdienām bērnam.
I. B.: – Varbūt tas nav naudas dēļ, bet tādēļ, ka sieviete vienkārši nevēlas vispārējo narkozi?
I. V.: – Nē, viņai šī nauda ir nozīmīga. Tās, kurām labklājība ir pietiekami augsta, vienmēr izvēlēsies intravenozo anestēziju un atsevišķu palātu.
Un šīs sievietes, kuras jūs gribēsiet uzrunāt par atbalstu, lielākoties vēlas būt vienas. Jūs nedrīkstat to uzlikt kā obligātu!
– Kādi, jūsuprāt, ir reāli, bet neizmantoti demogrāfiju veicinoši instrumenti?
I. B.: – Mēs šobrīd lielā mērā esam atrisinājuši jautājumu no bērna piedzimšanas brīža līdz pusotra gada vecumam, un jāskatās, kas notiek pēc tam. Esmu iestājusies par to, ka pieskatīšanas pabalstam, ko var samaksāt auklei, pirmkārt, jāatbilst tirgus situācijai. Pirmkārt, lai par to var noalgot aukli, otrkārt, tas vecākiem jāsaņem arī tad, ja viņi izvēlas palikt mājās ar bērnu. Pusotrgadīgs bērns daudziem šķiet pārāk mazs, lai viņu atdotu pieskatīšanai svešiem cilvēkiem. Man šķiet arī neētiski no valsts puses dzīt projām uz darbu mammu un maksāt svešam cilvēkam, kas viņu pieskata. Vēl – neatkarīgi no tā, ir vai nav pašvaldībās rindas bērnudārzos, vecākiem jābūt iespējai izvēlēties izglītības iestādi, uz kuru šai naudai jāseko. Ceru, ka risināsies jautājums par skolas mācību materiāliem, kam jāseko līdzi. Ja vecākiem gribas izvēlēties specifiskas, akreditētas izglītības programmas, atkal – naudai jāiet līdzi uz vecāku izvēlēto iestādi.
– Jūs atbalstāt Imanta Parādnieka piedāvāto bezbērnu nodevu?
I. B.: – Neesmu iedziļinājusies, bet atbalstu neapliekamo minimumu par apgādājamajiem.
I. V.: – Pamatā jautājums ir par labklājību. Kad 90. gadu sākumā bija politiskās iekārtas maiņa, krīze, bija faktiski tikai pirmās grūtniecības, bija ļoti maz otro, kur nu vēl trešo grūtniecību. Tie, kas tolaik varēja atļauties otru bērnu, varēja atļauties arī trešo. Situācijai uzlabojoties, sāka vairāk parādīties otrās grūtniecības, kad sākās treknie gadi, bija trešās. Tagad atkal ir tas pats – ir tikai pirmās, mazliet sāk parādīties trešās, bet ir maz otro grūtniecību. Tagad auglīgo vecumu sasniegušas tās sievietes, kas piedzima laikā, kad bija zema dzimstība, 27–28 gadus veco sieviešu fiziski ir maz, un mūsu dēliem būs jāmeklē citas tautības sievietes.
I. B.: – Man ginekologi teikuši, ka sievietes ļoti bažījas par savām darbavietām.
I. V.: – Tieši tā!
I. B.: – Par to derētu padomāt, mainīt attieksmi sabiedrībā, lai sieviete, kurai ir bērni, automātiski nenokļūst darba devēja acīs sliktākās pozīcijās, ko ar vienu likuma priekšlikumu nemainīs.