Laikmetā, kad pasaule ir tik pārapdzīvota kā nekad, daudzi no mums jūtas tik vientuļi kā nekad. Paradoksāli, bet jo vairāk mēs esam, jo atsvešinātāki un vientuļāki mēs jūtamies. Vai vientulība ir brīvais laiks, ko iegūstam par labiem nopelniem, vai tas pārbaudījumu laiks, kas mums uzgulst, pārbaudot mūsu noturību, ticību un mīlestību sev?
Mēs piedzimstam vieni un nomirstam vieni. Mūsu dzīves peripetijas ir saistītas ar attiecībām, kaislībām, mācībām, iekšējām pārliecībām un spiedienu, ko mums uzgulda laikmets, sabiedrība, tuvinieki un tradīcijas. Mūsu pārliecība un sirds ticība ir visam pa vidu. Ja pietiekošs ir iekšējais spēks, tad ticības balss spēcīgāk vada mūsu izvēles, ja iekšējā balss ir klusāka, tad prāts, pieņēmumi un ego valda mūsu ikdienā.
Vientulība ir iekšējais miers. Tā ir labsajūta un pilnības sajūta, kas dota mums kopš ieņemšanas brīža. Cik ātri dzīves pirmajos gados mēs kļūstam atkarīgi un pierodam pie šīs viltīgās sajūtas. Sajūtas, kas ļauj ticēt, uzticēties un dod pārliecību, ka paļaušanās ir spēka avots un dalīta bēda ir pusbēda. Un vēlākos gados, atsvabinoties no vecāku nosacījumu apburtā loka, mēs vienalga nealkstam uzsākt dvēseles alkstošo ceļu pie savas iekšējās būtības. Tā vietā mēs alkstam satikt partneri, kas piepildīs, dos mieru, mīlestību, labsajūtu, jēgu, vērtību, ticību un visas citas vērtības, kuras mūsos tik akūti iztrūkst. Partnerim tiek piedēvēta tik nozīmīga loma, ka mūsdienās nav daudz pretendentu, kas spētu to realizēt. Jo katra cilvēka partnera pozīcija dzīvē ir kā atspulgs paša apziņai. Partneris ir kā spogulis mūsu apziņai un karmas pasūtījumam. Tamdēļ nav nejaušību pāru saderībā vai komplektācijā.
Kāpēc vientulība ir tik biedējoša? Jo tā liek sastapties pašam ar sevi. Un sevī mīt noslēpums. Ar visām šaubām, bailēm, neziņu un dziļajiem apziņas stūriem, kur bail ielūkoties. Bailes ir tās, kas mūs attur no izaugsmes. Bailes ir tās, kas ierobežo izaugsmi un neļauj talantiem uzplaukt. Bailes ir tās, kas uztur mūsu vientulības šausmas.
Vienpatība ir plaši izplatīta cilvēku astroloģiskajās kartēs. Tas, no vienas puses, nozīmē, ka cilvēks ir pašpietiekams, lai pats dotos uz veikalu iepirkties, dotos uz kino viens un viens atpūstos ceļojumā, bet, no otras puses, tas nozīmē, ka cilvēks jūtas vientuļš arī tuvinieku un ģimenes locekļu sabiedrībā. Un tas biedē, jo rada sajūtu, ka pamata nav. Ka nav iezemēšanās sajūtas zem kājām un nav atbalsta punkta. Un atbalsta punkts ir tas, ko mēs tik izmisīgi meklējam ikdienā, attiecībās, darbā, līdzcilvēkos un pasaulē. Ja tas iztrūkst, tad mēs mētājamies viedokļos, domās, uzskatos, savās pārliecībās, ticībās un ikdienas realizācijās.
Pamats ir mūsu drošība. Pamats ir tas, ko mēs meklējam darbā, attiecībās. Tas mūs nomierina, pārliecina un nodrošina ar sajūtu, ka esam uz pareizā ceļa. Turpretī vientulība mūs izkliedē un biedē savā plašumā un iespējās. Jo iespējas realizēsies dzīvē, tiklīdz kā tās būs ieformējušās mūsu apziņā. Jo mūsu dzīve ir apziņas spogulis, tāpēc pozitīvā domāšana ir absolūti neefektīva. Dzīves nerisinās galvas smadzenēs, ne prātā, ne pozitīvā domāšanā. Viss notiek debesīs, tas vienīgi realizējas uz zemes. Tāpēc mūsu dzīves ir apziņas atspoguļojums.
Vientulība ir izvēle. Reizēm brīvprātīga, reizēm karmiska. Reizēm šķietama. Reizēm līdzcilvēku uzspiesta, kas īstenībā ir mūsu pašu karmas pasūtījums. Un nav ļaunuma, ja ir spēks ieskatīties bailēm apvītajā vientulībā tieši ar atvērtām acīm. Jo tā nenes sevī neko baisu. Tas ir cilvēks savā pilnībā, savā trūkumā, savās bailēs, savā ticībā un savā būtībā. Vientulība ir kā palielināmais stikls, kas ļauj iededzināt uguni tajā sfērā, kas klusi gruzd. Jo cilvēku, kuram nav iztrūkuma, nevar satricināt. Nevar sabiedēt, nevar iedzīt vainas apziņu, nevar satricināt, nevar izsist no dzīves ceļa. Nesatricināmais nav nocietināts, viņš ir jutīgs un vērīgs. Vienīgi ievainojamības punktu viņam ir mazāk, tāpēc miers un līdzsvars ir vairāk ap viņa rīcībām un darbībām.
Kā vairot ticību sev? Ar mīlestību. Mīlestība nav piemērojama vien īpašam cilvēkam, kurš aizpildīs visus tukšumus un nesīs piepildījumu. Mīlestība ir dvēseles stāvoklis, kas ļauj just, apzināties, saprast, ticēt sev un just avotu, no kura smelties spēkus. Mūsdienās, kad vērtības ir mainījušās un cilvēki tic pusdieviem, ticības jautājums ir īpaši svarīgs. Ticēt sev nozīmē paļauties uz sevi. Ticēt sev, tas nozīmē likt likmes uz sevi - tas allaž ir biedējoši, bet lielākoties ir rezultatīvi, jo, liekot likmes uz citiem, mēs dodam sev iespēju vilties, bet, liekot likmes uz sevi, mēs nekļūdāmies.
Vientulība ir bagātinoša, tā spēj piepildīt iztrūkumus un radīt pilnības sajūtu. Vientulība ir ļoti stiprinoša. Tā dod iespēju sajust savu iekšējo spēku. Iekšējais spēks nepieviļ, tas nenodod, tas neliek vilties un tas nelolo ilūzijas, iekšējais spēks stiprina un dod grūdiena efektu lietām, kam dzīvē ir karmiski jārealizējas.
Vientulības bailes nozīmē bailes pašam no sevis. Tas ir biedējoši, jo jebkuram cilvēkam nav nekā vairāk par sevi pašu - tik skaudri tas ir. Viss cits ir pārejošs, laicīgs, mainīgs, neapsolīts un daudzsološs.
Bailes sargā no pašizaugsmes. Un pašizaugsme ir tas, ko alkst daudzi šajā laikmetā. Visas progresīvās apziņas transformējošās metodikas pamatojas uz pašizaugsmes pīlāra. Vientulība ir atslēga apziņas transformācijai. Jo tā ļauj dzirdēt, ticēt, apzināties un piešķirt dzīvei garšu. Nevajag bēgt no vientulības - jo ātrāk cilvēks apzinās, ko vientulība viņā piešķiļ, jo ātrāk cilvēks uzsāk apzinātu dzīvi, kuras vadība ir nevis karmas seku nosacījumos, bet paša cilvēka izvēles un rīcības nosacījumos.