Latvijas Futbola federācijas prezidents pauž nožēlu par politiķu vājo izpratni par sporta izglītības ietekmi uz sabiedrības attīstību.
"Nauda Latvijas sportā vienmēr bijusi maza un vienmēr būs maza - respektīvi, nebūs pietiekama. Varu tikai izteikt nožēlu, ka politiķi ne līdz galam šo lietu pareizi saprot. Katrs lats, kas tiek iedots sportam, pēc noteikta laika dod ietaupījumu valstij, ko tā tērē visādām negācijām, noziedzības apkarošanai, tiesām, cīņai ar narkomāniju un alkoholismu," intervijā laikrakstam "Dienas bizness" norāda Indriksons, uzsverot, ka arī izglītības sistēma nopietni cieš no tā, ka daudzi bērni neizaug garīgi un fiziski veseli.
Viņš gan norāda, ka izprot, ka pašvaldībai un valstij vajadzības tagad ir degošas un ļoti konkrētas.
"Tomēr ne jau vienmēr ir runa tikai par naudu - nesen gāju garām 1.ģimnāzijai, un tur viņiem ir tāds neliels laukums pie skolas, kur novietotas automašīnas. Bet tur ir laba vieta sporta laukumam, tāpēc mēs piedāvājām skolas vadībai par brīvu izveidot sporta laukumu tur, lai bērni varētu spēlēt bumbu. Būtu daudz kvalitatīvākas fiziskās kultūras stundas, tomēr skolas vadība mums atbildēja, ka viņiem svarīgāk tur ir turēt automašīnas," stāsta Indriksons.
Viņš arī uzsver, ka Latvijā nav iespējams uztaisīt profesionālo sporta komandu par peļņas avotu.
"Tas pasākums Latvijā turas uz dullo pleciem, un viens no tiem dullajiem esmu arī es," stāsta Indriksons, piebilstot, ka futbolā kopumā ieguldījis aptuveni 15 miljonus ASV dolāru jeb vairāk nekā septiņus miljonus latu. "Dabiski, ka ir arī cits variants, kā veicināt sporta attīstību, lai ne tikai trakie tajā iegulda savu naudu. Otrs variants ir likumdošanas sakārtošana, lai katram cilvēkam būtu izdevīgi ziedot naudu jebkurai pozitīvai aktivitātei - kultūrai, sportam un citām. Bet mums nav šāda sistēma radīta, un politiķi mums ir tālu no šādas domāšanas."
Indriksons gan atzīst, ka krīzei ir arī otrs aspekts attiecībā uz sportu, un tas vairāk ir pozitīvs moments.
"Šī krīze piespiedīs daudzus nolaisties līdz reālajiem skaitļiem. Nav normāli, ka valstī, kur visapkārt valda milzu problēmas, sportisti iedomājas, ka viņi ir ārpus šī loka un viņiem būtu jāsaņem neskaitāmas reizes vairāk naudas, nekā cilvēkiem, kas rada ekonomiskās vērtības," norāda Indriksons. "Cita lieta, protams, ja sportists spējīgs konkurēt pasaules līmenī, un dodas spēlēt uz konkurētspējīgām līgām, kur sports ir bizness: NBA, NHL, lielo valstu futbola līgas un citur."