Daigai ir savdabīga aizraušanās – mīlas romāni ar precētiem vīriešiem. Un tikai ar precētiem, jo pati precēties nevēlas. Pagaidām viņa nevēlas ne ģimeni, ne pienākumus, ne sadzīves rūpes.
Viss pēc plāna un grafika
Daiga stāsta, ka studiju laikā viņai bijušas attiecības ar kādu ļoti nopietnu puisi, ar kuru pat dzīvojusi kopā un apsvērusi iespēju precēties. «Normunds bija programmētājs, turklāt diezgan labs. Taču pārlieku nopietns un garlaicīgs, viņam viss bija saplānots līdz pēdējam sīkumam. Piemēram, Normunds bija izplānojis, ka mums noteikti būs trīs bērni - divi dēli un meita. Es gan iebildu, ka šo lietu nevar tik droši paredzēt, jo var taču sanākt, piemēram, trīs meitas. Bet Normunds apgalvoja, ka saplānot var pilnīgi visu, - arī bērnus un viņu dzimumu. Viņš internetā esot atradis kaut kādu sistēmu, pēc kuras var ieprogrammēt bērna dzimumu. Es teicu, ka tās ir muļķības, bet viņš norādīja, ka es neko nesaprotu. Nolēmu ar viņu nestrīdēties, vien palūdzu nesteigties ar šo lietu - vispirms man jāpabeidz augstskola un jāiekārtojas darbā.»
Daiga teic, ka laika gaitā kopdzīve ar programmētāju Normundu kļuvusi arvien apgrūtinošāka. «Beidzu studēt un sāku strādāt kādā prestižā uzņēmumā. Materiālā ziņā mums viss bija kārtībā - abi bijām apmierināti ar savu darbu, īrējām labu dzīvokli. Taču Normunds kļuva arvien apmātāks ar mūsu dzīves plānošanu. Viņš sāka programmēt arī mani - kā man ģērbties un kā uzvesties sabiedrībā. Turklāt viņš bija ļoti aizspriedumains un māņticīgs. Kad sāka aizrauties ar astroloģiju, kļuva pavisam dīvains. Dažas reizes viņš pat neļāva man iet uz darbu, jo astroloģiskajā kartē bija redzams, ka man darbā draud nepatikšanas. Bet tas vēl nebija viss. Viņš sāka noteikt, ko man ēst, lai mūsu potenciālie bērni piedzimtu pēc iespējas veselāki un gudrāki. Rītos un vakaros man vajadzēja veikt speciālus vingrojumus, lai mūsu pirmais bērns būtu puika. Man pat vajadzēja atprasīties no darba, lai tieši pulksten 12.45 un ne minūti vēlāk mēs nodarbotos ar seksu, jo tas, pēc viņa aplēsēm, bija pats labvēlīgākais laiks bērna ieņemšanai. Tā mēs mēģinājām vairākkārt, taču stāvoklī nepaliku. Devāmies pie ārstiem, veicām analīzes. Viss liecināja, ka neauglības iemesls meklējams Normundā, bet ar mani viss ir kārtībā. Taču tas viņu nepārliecināja, viņš visā vainoja mani. Abi gājām pie dziedniekiem un burvjiem, lai maģiskā veidā novērstu neauglību, bet šie seansi nekādu rezultātu nedeva. Laika gaitā Normunds kļuva arvien nervozāks un neiecietīgāks. Vēlāk viņš savā apmātībā pievērsās spēļu zālēm un apgalvoja, ka atklājis pavisam drošu sistēmu, kā var vinnēt lielas summas. Tomēr viņam neveicās, vinnesti bija mazi, bet zaudējumi lieli. Arvien biežāk mūsu starpā radās strīdi un skandāli. Beigu beigās mēs izšķīrāmies.»
Dzīves sabrukums
Vairākus mēnešus Daiga dzīvojusi viena, bet tad satikusi savu sapņu vīrieti - Ludvigu.
«Tas bija pavisam negaidīti, iepazinos ar viņu darbā. Ludvigs bija ieradies mūsu birojā kārtot kaut kādas darīšanas, bet, kad devās prom, pavisam viegli un nepiespiesti uzaicināja mani uz kafejnīcu. Viņš bija gluži vai pretstats Normundam - asprātīgs, interesants un avantūristisks. Strādāja reklāmas biznesā, bija estēts un dzīves mākslinieks. Sanāca tā, ka es viņā iemīlējos līdz ausīm. Man nebija cita varianta. Ļāvos mīlestībai - ļāvos lidojumam. Mana dzīve ieguva pavisam citu garšu, tai parādījās nianses, kuras agrāk nebiju pamanījusi. Es piedzīvoju eiforiju un radošu pacēlumu. Agrāk ikdienišķus un garlaicīgus darbus veicu ar prieku un iedvesmu. Es biju laimīga. Tobrīd nemaz neaizdomājos, ka par visu ir jāmaksā. Tagad labi apzinos, ka tie bija īslaicīgi manas dzīves svētki, jo drīz vien sekoja paģiras. Turklāt paģiras bija smagas un briesmīgas. Kā izrādījās, Ludvigs bija pleibojs un krāpa mani. Tā kā viņš bija glīts un interesants vīrietis, sievietes viņam gluži vai lipa klāt, un viņš, protams, to izmantoja. Ne es biju pirmā, ne pēdējā. Kad to uzzināju, šķita - sabrūk visa mana dzīve. No lielajiem pārdzīvojumiem vairākas dienas pat nespēju ieēst. Arī strādāt nevarēju, biju spiesta paņemt darba nespējas lapu. Vairākas nedēļas man pagāja apātijā un depresijā. Nekur negribēju iet un neko negribēju darīt. Tad saņēmos un aizvilkos pie psihoterapeita. Kļuva nedaudz labāk. Taču vienalga - īsta dzīvesprieka nebija. Vakarus lielākoties pavadīju savās mājās - lasīju grāmatas un skatījos filmas. Reizēm ar draudzenēm iemalkoju kādu glāzi vīna. Protams, viņas mani mudināja saņemties, un to arī apsolīju. Sapratu, ka šo dzīvi tveru pārāk nopietni un tas man sagādā ciešanas. Nepieciešams dzīvot daudz vieglāk un rotaļīgāk. Un tad padomāju - kāpēc lai es nevarētu paspēlēties ar vīriešiem?»
Vīrietis kā piedzīvojums
Drīz vien Daiga iepazinusies ar savu nākamo pielūdzēju - Rolandu. «Tas notika manas draudzenes kāzās. Viņš bija precējies un kāzās bija ieradies ar sievu. Jau sēžot pie kāzu galda, pamanīju viņa vērstos skatienus. Atklāti sakot, tie man nepatika. Vēl nodomāju - ieradies ar sievu, bet blenž uz citām!
Kad izgāju ārā paelpot svaigu gaisu, viņš man sekoja. Sāka runāt un izteica komplimentus par manu izskatu. Es biju diezgan rezervēta un garās sarunās neielaidos. Tiesa, pie sevis atzinu, ka viņš ir diezgan simpātisks, bet tobrīd nekādās attiecībās nevēlējos iesaistīties. Ar to arī mūsu saruna beidzās.
Taču pēc nedēļas viņš mani sameklēja, bija noskaidrojis manu telefona numuru. Ierosināja satikties. Es atteicos. Taču viņš izrādījās neatlaidīgs un sagaidīja mani pie darbavietas. Nospriedu - lai notiek! Šo dzīvi taču vajag tvert vieglāk un rotaļīgāk. Aizgājām uz kafejnīcu, pasēdējām, parunājām. Sākām regulāri satikties.»
Daiga secina: «Rolandam bija gudra vīrieša valdzinājums. Ielaižoties attiecībās ar mani, viņš vēlējās noskaidrot, cik svarīga viņam ir sieva. Savā ziņā dzīvesbiedre viņam bija apnikusi. Rolands zināja katru viņas auguma centimetru, zināja ieradumus, vēlmes un kaprīzes. Dzīve bija kļuvusi pārāk vienveidīga, bet viņš vēlējās pārmaiņas. Vēlējās izvēdināt galvu, vēlējās atslodzi. Ar laiku kļuva skaidrs - kaut sieva viņam bija piegriezusies, šķirties viņš tomēr negrasās. Tajā pašā laikā paralēli sievai viņam bija vajadzīga cita sieviete, citas attiecības, citas emocijas un cits sekss.»
Daiga teic, ka, satiekoties un pavadot laiku ar Rolandu, viņa labi sapratusi daudzu sieviešu kļūdas. «Ielaižoties attiecībās ar precētu vīrieti, sievietes cer, ka drīz precētais mīļākais izšķirsies no sievas un apprecēs viņu. Tomēr tā nenotiek, un viņas ļoti cieš. Vai man tas bija vajadzīgs? Protams, ne. Es nemaz necentos piesaistīt Rolandu sev. Es viņu uztvēru kā vienu no piedzīvojumiem savā dzīvē. Un ne vairāk. Varēja skaidri just, ka sieva tomēr ir pirmajā vietā. Kaut jūtas bija atslābušas, tomēr abus kopā turēja gan bērni, gan savstarpēja pieķeršanās. Tomēr viņam bija vajadzīga mīļākā, lai dzīve nešķistu tik vienveidīga un garlaicīga. Kādu laiku mēs tikāmies, taču tad Rolands man apnika un es viņu nomanīju pret citu.»
Dārgas dāvanas un šantāža
"Nākamais mīļākais bija Elmārs - 23 gadus vecāks par mani. Viņš bija inteliģents un labi situēts cilvēks."
"Varēja just, ka viņš bija noguris no sievas rīkotajiem strīdiem un skandāliem. Es viņam biju tāda kā psihoterapeite. Elmārs vēlējās izkratīt sirdi un pastāstīt, kāda ragana ir viņa sieva. Viņš gaidīja no manis sapratni un morālu atbalstu, kuru es viņam arī sniedzu. Sanāca tā, ka viņa sieva bija ragana, kas teju katru dienu viņu zāģē, bet es - labā feja, kas mierina un pauž atbalstu. Turklāt man bija lielas priekšrocības. Mūsu tikšanās reizēs es vienmēr biju sakopta un valdzinoša, bet mājās viņa sieva - panēsātā halātā un bieži vien neapmierināta."
Daiga piebilst, ka tomēr ieturējusi nelielu distanci. «Es par varītēm nelīdu viņa privātajā dzīvē un smalki neiztaujāju, jo labi sapratu, ka diez vai dzirdēšu taisnību. Es viņam pašam ļāvu izvēlēties, ko stāstīt un ko ne. Radīju iespaidu, ka man var uzticēties. Mana galvenā māksla - prasme uzklausīt. Uzklausīt un izteikt morālu atbalstu.»
Daiga turpina: «Drīz vien liku noprast, lai nenāk pie manis ar tukšām rokām. Sākumā bija visādi nieki, bet vēlāk uzmanības apliecinājumi kļuva apjomīgāki. Pamanīju, ka viņš man ir pieķēries. Laika gaitā sekoja arvien vērtīgākas dāvanas, līdz viņš man uzdāvināja jauku auto - mazu, ērtu vabolīti. Tā teikt, bartera attiecības. Es viņam sniedzu patīkamas emocijas, bet viņš man patīkamu materiālo atbalstu.»
Daiga stāsta, ka attiecības pārtrūkušas pavisam negaidīti. «Turklāt negaidīti mums abiem. Kādā dienā Elmāram piezvanīja privātdetektīvs, kas solīja visu izstāstīt viņa sievai. Kā es sapratu, Elmāra dzīvesbiedrei bija radušās aizdomas par vīra kreisajiem gājieniem, tāpēc viņa bija nolīgusi privātdetektīvu. Taču privātdetektīvs, kā izrādījās, bija neuzticams, viņš sāka šantažēt Elmāru - prasīja naudu par klusēšanu. Elmārs viņam samaksāja, turklāt nolēma uz nenoteiktu laiku pārtraukt mūsu attiecības. Es tam labprāt piekritu, jau agrāk jutu nepieciešamību pēc cita partnera.»
Draudi dzīvībai
Daiga neslēpj, ka metusies trakā dēkā ar kādu nepieredzējušu zēnu - 12. klases skolēnu. «Viņam bija 18 gadu, man - 27. Varēja just, ka Gintam glaimo attiecības ar vecāku un vairāk pieredzējušu sievieti. Droši vien viņš ar to lielījās saviem draugiem. Pēc seksa ar mani jutās svarīgāks un nozīmīgāks. Es gan nezinu, kādi viņam bija nākotnes plāni, taču labi apzinājos, ka viņš būs tikai konkrēts posms manā dzīvē, pēc kura sekos nākamais.»
Daiga piebilst, ka šajās attiecībās atļāvusies vēl nebijušu eksperimentu. «Savā dzīvoklī sarīkoju kokteiļu vakaru, kura noslēgums vainagojās ar kaislīgu seksu trijatā - ar Gintu un viņa draugu. Ko tur slēpt, tā bija mana iniciatīva, jo zēni bija pārāk bikli, lai kaut ko tādu organizētu. Nākamajā rītā to visu atkārtojām.»
Daiga piemin, ka viņai gadījies arī kāds ekstrēms tips - uzņēmējs Gunārs. «Protams, es tā negribēju, bet viņš manī iemīlējās un kļuva nožēlojams. Man pat kļuva viņa žēl. Gunārs solīja šķirties un apprecēt mani. Es viņam paskaidroju, ka nemaz negribu precēties, jo tādu kā viņš man ir vairāki. Viņa dēļ negrasos ierobežot savu brīvību un iejūgties ģimenes dzīvē. Es pavisam atklāti pateicu, ka drīz atstāšu viņu un pievērsīšos citam. Un tad tikai sākās! Gunārs vispirms piedraudēja noindēties, bet pēc tam nošauties. Viņš solīja sadedzināties un pakārties manā virtuvē. Tiešām apjuku un nolēmu ar šķiršanos iepauzēt, lai viņš pamazām nomierinās un pierod pie domas, ka agri vai vēlu mēs tomēr šķirsimies. Taču par notikušo uzzināja viņa sieva, kura, kā izrādījās, arī bija ekstrēmiste. Viņa piedraudēja uzspridzināt manu dzīvokli, bet pēc tam, ja tas nelīdzēs, sabraukt mani ar automašīnu. Izeja esot tikai viena - man tūlīt pat jāatstāj Gunārs, citādi man beigas. Es viņai mierīgi paskaidroju, ka Gunārs mani nemaz neinteresē, - lai savāc savu vīru un pazūd no manas dzīves. Taču viņa nenoticēja, laikam nosprieda, ka vēlos piemānīt. Viņa turpināja sūtīt draudu īsziņas, līdz es neizturēju un devos uz policiju, lai uzrakstītu iesniegumu. Tas tiešām līdzēja - ekstrēmais pāris lika mani mierā.»
Laba dzīves skola
Daiga teic, ka savus mīļākos neskaita,- to bijis pietiekami daudz. «Iesaistoties ar precētiem vīriešiem, es nemaz negaidu nopietnas un noturīgas attiecības. Labi apzinos, ka daudzi jau ir pieraduši pie noteikta dzīves komforta un to visu sagraut kaut kādas jaunas avantūras dēļ viņiem negribas. Es viņus nemaz necenšos apburt un savaldzināt. Nemēģinu viņus kaut kā piesaistīt, piemēram, dāvinot kaklasaites vai kreklus. Pati labākā dāvana esmu es pati. Es viņus nelutinu ar īpaši pagatavotiem ēdieniem un negludinu kreklus. Man tas nenāk ne prātā. Katram lieku saprast, ka bez viņiem man ir sava personīgā dzīve. Un noteikti pienāks laiks, kad mēs šķirsimies. Lieku saprast, ka neesmu gatava spēlēt tikai un vienīgi pēc viņu noteikumiem, man ir savi noteikumi. Tiesa gan, reizēm rodas nelielas problēmas. Gadās, ka vīrietis nav pietiekami saprātīgs un iemīlas manī. Un tad, kad mēs šķiramies, viņš cieš. Bet - ko lai dara? Pats vainīgs.»
Daiga uzskata - muļķīgas ir iedomas, ka pasaulē katram ir kāds nolemts cilvēks. «Liktenīgs cilvēks var būt tikai noteiktā laika periodā, bet nākamajā - pavisam cits liktenīgais cilvēks.»
Viņa norāda uz laulības dzīves nepilnībām: «Tieši ikdienība un sadzīves sīkumi agri vai vēlu sāk nomākt agrāk romantiskās jūtas, un laulātajiem kļūst garlaicīgi. Toties man šādu problēmu nav. Mīļāko mainīšana man sniedz svaigas emocijas un jaunas izjūtas, kuru tik ļoti pietrūkst ikdienā. Šādām attiecībām nav nekādu pienākumu. Piemēram, nav pienākuma visu savu brīvo laiku veltīt kādam konkrētam cilvēkam. Es mierīgi varu veltīt laiku vairākiem vīriešiem, man nevienam nav jāatskaitās. Turklāt man tiek dota iespēja paskatīties uz pasauli no dažādiem skatpunktiem. Katrā ziņā esmu pateicīga par to pieredzi, kuru esmu guvusi. Mainot mīļākos, es arvien labāk iepazīstu cilvēkus. Jebkuras attiecības - tā ir laba skola, lai labāk iepazītu ne tikai citus, bet arī sevi. Es atklāju savas vājās vietas un pilnveidojos. Esmu apmierināta ar savu dzīvesveidu un neredzu iemeslu kaut ko mainīt. Protams, labi apzinos, ka dzīvē nekas nestāv uz vietas, - viss plūst un mainās. Tāpēc nesaku, ka nekad man nebūs ģimenes. Kad es gribēšu apprecēties, to noteikti izdarīšu.»