VAKARA ZIŅAS: Latvijas cilvēku dāsnums - 10 gados saziedoti deviņi miljoni eiro

«Kristīgajā pasaulē, kādai pieder arī Latvija, Ziemassvētki ir laiks, kad cilvēki grib palīdzēt un iepriecināt ne tikai savu ģimeni ar dāvanām zem eglītes, bet arī daudz gatavāki palīdzēt citiem,» par ziedojumu vākšanu svētku periodā stāsta labdarības organizācijas «Ziedot.lv» vadītāja Rūta Dimanta.

«Ziedot.lv» ir pazīstama un panākumiem bagāta labdarības organizācija, kas palīdzējusi neskaitāmiem Latvijas iedzīvotājiem atveseļoties un pilnveidot savu dzīvi. Tomēr, kad 2003. gadā tā tika dibināta, organizācijai bija pavisam citi plāni. ««Ziedot.lv» dibinājām ar mērķi palīdzēt citām labdarības organizācijām veikt ziedojumu piesaisti. Taču reālā dzīve ievieš savas korekcijas. Pie mums sāka ierasties vecāki un lūdza palīdzēt saviem bērniem. Atteikt nebija iespējams,» skaidro Rūta Dimanta. 2005. gadā «Ziedot.lv» pilnveidoja savu darbības profilu, un šo desmit gadu laikā ar organizācijas palīdzību savākti deviņi miljoni eiro ziedojumu, lai palīdzētu slimajiem un likteņa likstu sistajiem.

Nesakārtota veselības sistēma

Latvijas sabiedrība ir sirsnīga un ziedo ar lielu atdevi, tomēr, pēc Rūtas domām, ja ar veselības sistēmu viss būtu kārtībā, ziedošana nemaz nebūtu nepieciešama. «Ja kāds teiktu – jāziedo ģimenes ārsta apmeklējumiem, neviens neziedotu, jo zināms, ka ģimenes ārsts bērniem pieejams bez maksas, un sabiedrību nevar piemānīt, aicinot ziedot neesošām problēmām. Taču veselības aprūpē ir ļoti daudz problēmu, tāpat kā situāciju, kad valsts nespēj segt nepieciešamos izdevums. Piemēram, mēs vācam līdzekļus rehabilitācijām, jo bērnam ar kustību traucējumiem svarīgi rehabilitāciju veikt secīgi, sistemātiski, bet ar valsts apmaksāto rehabilitāciju arī ne vienmēr ir pietiekami,» stāsta Rūta. Bieži arī valsts aizmirst par bērnu primārajām vajadzībām – ēdienu. «Ja smagi slims bērniņš vairs nevar norīt ēdienu, viņam bez maksas ievieto zondi, caur kuru veikt barošanu, tomēr valsts nenodrošina medicīnisko uzturu, kurš izmaksā vismaz 200 eiro mēnesī, un, ja vecākiem nav šādas naudiņas, bērns gluži vienkārši nomirst badā. Šīs problēmas, ko uzskaitīju, ir atbilde valsts pārvaldei, kādēļ jāziedo un kas jāmaina veselības sistēmā,» situāciju skaidro Rūta.

Ģimenēm grūti saņemties lūgt palīdzību

«Kas ir vieglāk – iemest ziedojumu kastītē piecus eiro vai lūgt šo naudiņu kādam svešam garāmgājējam?» vaicā Rūta. Vienmēr atradīsies arī kāds, kurš uz ziedojumu lūdzējiem skatīsies no augšas ar neizpratni, skepsi un jautājumu – kur tad paliek ziedotā nauda, tāpēc Rūta izskaidroja, kā darbojas ziedošanas sistēma. «Kad ārsts ģimenei nozīmē konkrētu medicīnas līdzekli, ko vecāki nespēj iegādāties, viņi saņemas lūgt palīdzību. Vecākiem nav nemaz tik viegli sadūšoties un pateikt – mums nav līdzekļu, lai palīdzētu savam bērnam. Kad ģimene beidzot nobriedusi lūgt palīdzību, viņi nonāk «Ziedot.lv» birojā,» stāsta Rūta. Bez ārstu apliecinājuma ziedojumu vākšana netiek sākta. «Mēs izskatām, vai ir ārsta pamatots atzinums, ka nepieciešama palīdzība, tāpat arī vajadzīgs ģimenes apliecinājums, ka ziedojumus viņi nesaņems nekur citur. Ziedotājiem jābūt pārliecinātiem, ka ziedošana nenotiek dubultā,» atklāj Rūta. Izrādās, ka saziedotā nauda nemaz nenonāk vecāku rokās. «Tajā brīdī, kad līdzcilvēki naudu saziedojuši, ziedojumi nonāk ziedojumu labdarības kontā, un vecāki skaidru naudu nemaz nesaņem. Labdarības organizācija apmaksā ārstniecības pakalpojumu, kas nepieciešams slimajam bērniņam,» atklāj Rūta.

«Latvijas sabiedrība ir sirsnīga un vienmēr ziedos bērniem. Iespējams, tāpēc, ka zinām, ko nozīmē, ka pēkšņi saslimst vesels bērns. Tajā brīdī mainās visa dzīve,» savu viedokli pauž Rūta. «Ziedot.lv» ir vairākas palīdzības iespējas, viena no tām ir «Eņģeļi pār Latviju», kuras laikā līdz pat 2015. gada 15. janvārim tiek vākti ziedojumi vairāk nekā 70 bērniem. «Nedziedināmi slimiem bērniem vajadzīgs medicīniskais uzturs, bērniem ar kustību traucējumiem tās ir dažādas rehabilitācijas procedūras, kuras arī nav iekļautas valsts apmaksātos pasākumos un vecākiem izmaksā dārgi. Ir arī dažādas operācijas, kuras teorētiski varētu veikt Latvijā, bet ārzemēs iespējams sasniegt labāku rezultātu. Viss atkarīgs no ārstu slēdziena. Visiem šiem lūgumiem pamatā ir daudzu mazu bērnu cerības, ka viņi reiz kļūs tādi paši kā vienaudži, ka viņi varēs skriet un blēņoties, piedzīvot pirmos tīņu trakumus un redzēs pasauli,» uzsver Rūta.

Gan ēnas puses, gan veiksmes stāsti

«Grūtākie ir brīži, ka tu izdari visu no sirds un cilvēks, kurš nav iedziļinājies situācijā, to visu sabradā un pasaka, ka viss ir nepareizi. Tāpēc mans mīļākais teiciens – netiesā, un netapsi tiesāts. Protams, smagi ir arī brīži, kad izdarīts ir viss, tomēr kāds no bērniņiem nomirst, pirms esam paspējuši savākt ziedojumus nepieciešamajām zālēm, tad ir milzīgs rūgtums un vilšanās,» nopūšas Rūta.

Viņa uzsver, ka prieka šajā darbā ir vairāk. «Savas darba dienas beigās es skaitu nevis naudu, bet to, cik daudziem cilvēkiem ir palīdzēts. Ir dažādi veiksmes stāsti. Piemēram, palīdzējām kādai jaunai meitenei, un, ja nebūtu ziedotāju atsaucības, viņa varētu visu dzīvi pavadīt saliekusies kā veca večiņa, tomēr, pateicoties labdarībai, meitene Vācijā tika operēta. Rezultāts ir tik lielisks, ka, redzot šo meiteni uz ielas, neviens nekad nepateiks – viņai bijušas veselības problēmas. Ir arī neredzamie veiksmes stāsti, kurus redz vien paši vecāki. Iedvesmojošs ir stāsts, ka sešus gadus vecs bērns beidzot pats var paēst un apsēsties. Kamēr mūsu bērni uzvar olimpiādēs, slimo bērniņu vecākiem lielākais prieks ir redzēt, kā attīstās viņa bērni,» pauž Rūta. Arī pašas sabiedrības attieksme priecē. «Ziedot nav neviena pienākums, tomēr cilvēki grib palīdzēt citiem. To pierāda kaut vai nesen skaļi izskanējušais Dāvja gadījums (zēnam konstatēta smaga kombinēta patoloģija saistībā ar nepareizu limfas atteci no vēdera dobuma orgāniem, kā rezultātā veidojas neatgriezeniski vielu maiņas traucējumi un iestājas imūndeficīta sindroms – red. piez.). Saņēmām arī daudzus zvanus un e-pastus no vecākiem, kuriem sniedzām palīdzību un kuri tagad ir gatavi sev saziedotu naudu atdot Dāvim, lai zēns ar vecākiem varētu doties uz Filadelfijas Bērnu slimnīcu atgūt veselību. Šie vecāki zvanīja un teica, ka viņu bērni var gaidīt, bet Dāvim šī naudiņa nepieciešama tūlīt. Tad vajadzēja mierināt vecākus, lai neuztraucas, jo naudas pietiks visiem,» smaida Rūta.

Darbs maina dzīves prioritātes

Ziedojumu vākšana nav viegls darbs. «Manā ikdienā ir diezgan daudz rutīnas, smags darbs, juridiskās un grāmatvedības lietas, tomēr gandarījumu sniedz apziņa, ka diena nav nodzīvota velti un ar šo darbu esam izglābuši daudz bērnu. Šāds darbs ļauj pārvērtēt savas prioritātes. Arī es esmu sieviete un, ejot gar veikalu, nopriecājos, ja ieraugu skaistas kurpes, bet tad satieku vecāku, kam mēneša izdevumi bērna speciālajam uzturam izmaksā tikpat, cik skaistās kurpes. Tādos brīžos saproti, ka tās kurpes nemaz nav tik skaistas,» teic Rūta. Darbojoties šajā sfērā, bērnu nebēdnības šķiet citādākas: «Man pašai ir trīs bērni, un ir brīži, kad liekas – kādēļ bērni nevar sēdēt mierā un nomierināties, bet tūdaļ pat šīs domas atvairu, jo paldies Dievam, ka mani bērni spēj spēlēties un neklausīt, jo ir vecāki, kuri vairāk par visu vēlas, lai arī viņu atvases spēlētos un neklausītu.»