Bēdīgi slavenais uzņēmējs, par savas sievas Ellas slepkavību notiesātais Igors Ivanovs atklājis detaļas par to, kā kļuvis par dažādu zināmu objektu īpašnieku.
''Viņi visu nakti mani lamāja mātes vārdiem par to, ka projektā esmu iesaistījis kriminālu naudu.''
Intervijā ''Zem VDK jumta'' žurnālam ''Klubs'', Ivanovs atceras visu savu ''biogrāfiju'', sākot jau no 1980.-to gadu sākuma, kad strādāja par LPSRS milicijas darbinieku un tika notiesāts, izciešot vairāku gadu cietumsodu Sibīrijā.
Atgriezies Latvijā, viņš līdz Padomju Savienības sabrukumam darbojies nelegālos kontrabandas rūpalos, sadarbojoties ar tā laika LPSR iekšlietu ministru Vladimiru Demjanoviču Jegorovu. To viņš turpinājis arī 90.-to gadu pirmajā pusē.
''Piemēram, deviņdesmito gadu sākumā pirmos pāris miljonus Ventspilī nopelnīja Romāns Abramovičs,'' atklāj Ivanovs, kurš pats kontrabandu veica caur ostām Rīgā un Tallinā.
Sabiedrībā zināms Ivanovs kļuva ar tagadējā t/c ''Mols'', tolaik ''Europe Center'', projektu, kur vairums viņa biznesa partneru tika noslepkavoti vai bezvēsts pazuda. Pie šīs asinsizliešanas Ivanovs tagad vaino Igoru Condu un Mihailu Saifuļinu, kuri sākuši konfliktēt. Bet Ivanova nenostāšanās neviena pusē radījusi aizvainojumu, kā rezultātā ''uzspridzināts mersdess'': ''Toreiz visā kvartālā daudzdzīvokļu mājām izsita logus līdz pat pēdējam stāvam. Cilvēki nāca pie manis, sūdzējās, lūdza atmaksāt par izsistajiem logiem. Es to arī izdarīju visai ielai.''
Pēc tā perioda un laika, kuru pavadīja ārpus Latvijas, viņš iesaistījās joprojām nepabeigtajā ''Z-Towers'' projektā, kur pirmo reizi sadarbojās ar Genādiju Bondariku, kuru tagad viņš vaino savas sievas slepkavībā.
''Sākām strādāt ar Rietumu bankas vadītāju Leonīdu Esterkinu, kurš idejai piekrita, ja vien es varu visu noorganizēt Rīgas domē, kur man bija ļoti labas attiecības,'' atceras Ivanovs. ''Torņu vietā toreiz bija maza rūpnīciņa, kuru Rīgas bandīti bija par mazu naudu nopirkuši, praktiski atņēmuši iepriekšējiem īpašniekiem, lai tajā teritorijā jauktu Rīgas centrā nozagtas dārgas automašīnas - pārbauc pāri tiltam, iebrauc rūpnīcā, un nekāda policija tevi nevar atrast. (..) Bondariks bija Haritonova ''obščaka'' turētājs, viņam un viņa komandai arī piederēja tā rūpnīciņa. Viņš lūdzās, lai viņu paņem tajā projektā, lai varētu atmazgāt naudu, bet to zemi ar rūpnīciņu viņi mums par velti atdeva.''
Vēlāk, kad radās iecere arī par otru torni, Ivanovs piesaistījis ASV un Krievijas baņķierus: ''Krievijas uzņēmējs Boriss Mints pārstāvēja ASV intereses, es - Krievijas. (..) Bet tad ebreji, un Mints ir ebrejs, kas bija jau atraduši naudu visam projektam, uzzināja par Bondariku un izsauca mani pie sevis. Viņi visu nakti mani lamāja mātes vārdiem par to, ka projektā esmu iesaistījis kriminālu naudu, obščaku.''
Rezultātā tika izlemts projektu pārdot, to iegādājoties Krievijas miljardierim Jurijam Šefleram: ''32 miljonus viņš samaksāja oficiāli, bet divus skaidrā.''
Turpat blakus Ivanovs, kopā ar Esteriku, kā arī Rīgas domes piekrišanu, lūkoja veidot 25-30 stāvu ēku vietā, kur Balasta dambī ir jahtklubs, tomēr ''mazītiņu konfliktu ar kriminālu'' dēļ viss pajucis un īpašums pārdots.
Visbeidzot, Ivanovs kļuva par ''Arēnas Rīga'' īpašnieku, par 35 miljoniem tapušo ēku nopērkot par tikai 16,5 miljoniem. ''Arēna pati atnāca pie manis, man to nevajadzēja,'' stāsta Ivanovs, kurš piekritis to iegādāties, lai nebojātu attiecības ar Rīgas domi, kura ''paņēmusi savu'', atstājot viņam arēnu.
Tajā laikā par ''Arēna Rīga'' līdzīpašnieku kļuva arī Bondariks, tomēr Ivanovs piekritis, ''jo kādam to jāvada'': ''Mān bija jāizbrauc uz ilgāku laiku, tādēļ lēmumu pieņēmu ātri. Tā ir mana kārtējā muļķība, un viss.''
''Te vēlreiz apmānijām VID - Bondariks atkal atmazgāja naudu,'' atklāj Ivanovs, norādot, ka caur arēnu atmazgāti 8,5 miljoni. ''Arēnu nopirku es viens, bet ielaidu viņu, viņa sievu un atdevu 15% Ellai...''
