Līdz ar neatkarības atjaunošanu latviešu tauta atguva kontroli pār savu pagātni, uzsvēra Valsts prezidents Egils Levits, kurš šodien piedalījās konferencē "No pretošanās līdz brīvībai: kā stāstīt Latvijas valstiskuma vēsturi?".
Prezidents norādīja, ka 17.marts ir iezīmēts kalendārā kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena. Viņš pateicās vēsturniekiem, vēstures entuziastiem un kultūras darbiniekiem, kuri daudzu gadu garumā palīdz sabiedrībai izprast nacionālās pretošanās kustību un tās nozīmi mūsu valstiskumā.
Levits akcentēja, ka pirms 80 gadiem okupētajā Latvijā bija daudzi cilvēki, kas divu totalitāro lielvaru izraisītajā katastrofā domāja par neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti. Šādi cilvēki nodibināja Latvijas Centrālo padomi. Šie cilvēki vēl ilgi pēc kara turpināja bruņotu pretošanos padomju okupantiem.
"Cerības uz neatkarīgu Latviju bija kopīgais pamats, kas laikā un telpā savienoja dažādus nacionālās pretošanās dalībniekus, dažādas pretošanās straumes, piemēram, skolu jaunatni, Latvijas Centrālo padomi, Latvijas nacionālos partizānus, padomju okupācijas laika brīvības cīnītājus un citus pretošanās varoņus," sacīja prezidents.
Viņa ieskatā, tas ir vienots stāsts par pretošanos, sīksto valstsgribu, kuru jāturpina apzināt un kuru jāmāk arī izstāstīt. Levits akcentēja, ka nacionālā atmiņa nav statisks vēstures liecinieks. Tā atrodas nepārtrauktā dialogā ar mainīgo pasauli. Līdz ar neatkarības atjaunošanu latviešu tauta atguva kontroli pār savu pagātni un jaunās vēsturiskās apziņas priekšplānā izvirzījās padomju un nacistiskās okupācijas laika noziegumi un netaisnības, tomēr pretošanās un varonības motīvi, kā arī kritiska refleksija par sadarbību ar okupācijas režīmiem salīdzinoši palika otrajā plānā.
Prezidents uzsvēra, ka ekspertu lokā par šiem jautājumiem tiek diskutēts, ir atsevišķi un izsmeļoši pētījumi, bet vēsturisko zināšanu pārnese uz sabiedrību līdz šim ir bijusi samērā vāja un nefokusēta. Levits vērsa uzmanību uz to, ka starptautiskā mērogā Latvijas nacionālās pretošanās stāsts un tā varoņi paliek gandrīz neredzami. Viņš arīdzan norādīja, ka tā ir viena no Latvijas vēstures problēmām, proti, tās pārnese uz sabiedrību kā Latvijā, tā ārpus tās.
Levits atzīmēja, ka "smagie vēstures jautājumi", piemēram, holokausts vai latviešu leģionāri, tiek regulāri sagrozīti vai izmantoti tendenciozi. Viņš akcentēja, ka Latvijas vēstures zināšanas lauku veido dažādi spēlētāji. Tās ir zinātniskās institūcijas, izglītības iestādes, muzeji, biedrības un arī diplomātiskais dienests. Katrs no šī lauka dalībniekiem darbojas noteiktā virzienā un nišā.
Savukārt, runājot par akadēmisko pētniecību, prezidents uzsvēra arī muzeju darbību, kurus var uzskatīt par akadēmiskās pētniecības daļu. Levits norādīja, ka akadēmiskā pētniecība ir jāturpina, bet ar daudz lielāku finansējumu, nekā tas bijis līdz šim. Viņa ieskatā, summas akadēmiskajai vēstures pētniecībai absolūtos skaitļos nav lielas, tomēr patlaban nav specifiskā finansējuma, lai vēsturnieki varētu nodoties pētījumiem. Valsts prezidents uzsvēra, ka tas ir nepiedodami.
"Akadēmiskā vēstures pētniecība nav tas pats, kad akadēmiskās vēstures pētniecības rezultāts tiek pārnests uz sabiedrību. Tās ir divas dažādas lietas. [..] Publiskā vēsture balstās uz akadēmisko vēsture, bet tas nav viens un tas pats. Mums nepietiek ar akadēmisko vēsturi, nepieciešama akadēmiskās vēstures rezultātu pārnese, kā vēstures komunikācija uz publisko vēsturi. Publiskā vēsture ir sabiedrības priekšstati par vēsturi, par mūsu tautu, valsti.
Pēc prezidenta paustā, publiskā vēsture sabiedrībai ir vajadzīga, lai tā varētu izprast sevi, savu identitāti, lai tā spētu orientēties pasaulē, laikā un telpā. Levits skaidroja, ka izpētītam faktam nav nekādas nozīmes, nozīmi tas iegūst tad, kad to iekļauj naratīvā. Tāpat nozīme ir fakta ietvaram, interpretācijai un kontekstam. Tieši tas tiek uztverts kā vēsture, tādēļ publiskā vēsture un akadēmiskā vēstures pētniecība ir cieši saistītas. Viena bez otras, tās ir nepilnīgas.
"Akadēmiskā vēstures pētniecība ir publiskās vēstures pamats. Tas ir publiskās vēstures izejmateriāls. Bez akadēmiskās vēstures pētniecības publiskā vēsture būtu tikai literatūra par vēstures tēmu. Tas būtu vēsturisks romāns, bet publiskai vēsturei ir jābalstās uz akadēmiskās vēstures pētījumiem. Uzsveru, ka abi šie pīlāri mūsu sabiedrībai ir vienlīdz nepieciešami," sacīja prezidents.
