Par 26. oktobrī paredzēto sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa kongresu, par to, vai Saskaņā ir saskaņa, un par to, kas jāraksta Latvijas «laimes grāmatas» pirmajā lappusē, Neatkarīgās intervija ar Saskaņas Saeimas frakcijas vadītāju Jāni Urbanoviču.
- Tuvojas Saskaņas kongress, kas pāris reizes jau bija atlikts, bet šomēnes beidzot būs. Kas šajā kongresā notiks?
- Viss notiks. Šajā kongresā visi partijas amati tiks pārvēlēti. Nu un vēl runāsim par pagātni, tagadni un nākotni, kā jau tas parasti notiek visu partiju kongresos.
- Bet visas partijas skatās uz jūsu kongresu ar lielām cerībām... Tās gaida, ka jūs saiesiet matos savā iekšpusē, sašķelsieties un mirsiet. Vai mirsiet?
- Neizskatās.
- Ko nozīmē Eiropas Parlamenta deputāta Nila Ušakova izslēgšana no Saskaņas centra valdes? Vai nesaskaņas?
- Tas neko tādu nenozīmē. Vienkārši Saskaņas centra kā apvienības darbība ir aktivizējusies un, lai šo darbību organizētu, bija nepieciešams veikt dažas izmaiņas, kas saistītas ar partijas statūtu prasībām. Ušakovs ir partijas Saskaņa priekšsēdētājs, un saskaņā ar statūtiem to nevar apvienot ar partiju apvienības Saskaņas centrs valdes priekšsēdētāja funkcijām. Nekāda izslēgšana, revolūcija vai nobīdīšana nav notikusi.
- Bet tomēr... vai tad nepastāv rīvēšanās starp partijas iekšējiem grupējumiem un personām?
- Ja var ticēt rakstītajam medijos un mūsu konkurentu izplatītām tenkām, mēs šķeļamies jau gadu gadiem...
- Vai kongresā būs kādi lēmumi par ideoloģiju, par kursu vai kursa maiņu?
- Esam partija ar ilgu stāžu, un šajā kongresā svarīgākie būs jautājumi par iekšēju sakārtotību - kā mēs organizatoriski pārbūvēsimies, jo šāda vajadzība briest. Kongress divas reizes jau tika atlikts, jo mums nebija viegli ātrāk izrunāties par visiem jautājumiem starp partijas nodaļām. Tagad esam saņēmuši gan kritiskus, gan uzmundrinošus priekšlikumus, un kongresā tie jāsaliek kopā.
Saskaņai nav problēmu būt atpazīstamai. Protams, runāsim arī par idejām. Tiks pārvēlētas amatpersonas, kas nāks klajā ar saviem redzējumiem par valstī notiekošajiem procesiem un veicamajiem darbiem.
- Kā vērtējat Saeimas valdošās koalīcijas darbus un nākotni?
- Es uztraucos. Ja viņi turpinās pašreizējā garā atgaiņāties no opozīcijas aizrādījumiem, tad jau vēl kādu gadu var nesākt strādāt. Es vēlētos, lai viņi sāk strādāt. Ir iebraukts auzās izglītības sistēmā un ne tikai. Krist viņi negrib un turas kopā, taču šī kopā turēšanās ir uz nestabilām māla kājām - lamā Saskaņu, ka mēs sliktāki par viņiem, un lamā ZZS, ka tā pie visa vainīga. Tā nevar! Tas ir bīstami viņiem pašiem un bīstami valstij.
Tā saimniecība, kas ir viņu pārziņā, ir smaga - tā nasta un mantojums. To jau nevar apstrīdēt. Taču vajadzētu tā kā mēģināt savākties un kaut ko darīt pašiem.
- Dažs politiķis nemēdz pieminēt Saskaņu citādi, kā tikai pievienojot apzīmējumu «pretvalstisks spēks»...
- Tā ir viņu vājuma pazīme. Viņi kaitē paši sev. Tas smīdina. Nevar infantili apsaukājoties sevi parādīt par gudrāku un stiprāku.
- Tomēr Saskaņai tiek iedalīts vienmēr būt ārpus valdības, un valdību veido tie spēki, kas sevi sauc par latviskajiem, bet jūs atstumj tāpēc, ka aizstāvat krievu intereses...
- Pieļauju, ka mums vairāk nekā jebkurai citai partijai ir jādomā par to, ka Latvijā turpmāk kopā strādās un dzīvos latvieši un citām tautām piederīgie. Cik vienoti vai šķietami vienoti? Vai ar akmeni azotē?
Mūsu sabiedriskajā domā ir jāiecementē doma, ka daudzu tautību, daudzu kultūru mijiedarbība Latvijā ir liela vērtība, kas padara mūs bagātākus daudzos veidos.
Tajā pašā laikā latviešu valoda ir un būs vienīgā valsts valoda Latvijā. Man ir cieša pārliecība, ka nav problēmu latviešu valodas zināšanai un lietošanai, ja nerodas izjūtas, ka tas tiek uzspiests par katru cenu, arī ierodoties cilvēku privātajā telpā.
Daudzi nelatvieši cer tieši uz mums, ka spēsim cieņpilni atrisināt šo problēmu starp viņu tiesībām lietot savu dzimto valodu un latviešu valodas tiesībām tikt aizsargātai un privileģētai tieši šeit, Latvijā.
Kas ir šī robeža mums, Saskaņai? Mans piedāvājums - jebkura valoda ir neierobežoti lietojama līdz konkurencei ar valsts valodu.
Ja mēs vienotos par šo principu, mēs varētu panākt arī lielāku sapratni latviskajās politiskajās grupās. Lai kas arī līdz šim būtu sareformēts, mums vajadzētu sākt vienam otru dzirdēt.
Pašlaik valodas jautājums ir tāds kā revanšs. Cīņa par kultūrtelpu. Nacionālisti saredz krievu kultūrā un valodā, kas ir svarīgākā kultūras daļa, apdraudējumu - objektu, kurp vērst savas dusmas, atriebību par visu ko citu. Nekas tāds nav vērsts ne pret baltkrievu, ne pret ukraiņu, ebreju vai lietuviešu kopienām. Krievu valoda tiek padarīta par simbolu visam sliktajam, pat tad, kad tur nav nekāda sakara. Šis rituāls ir ievilcies un joprojām tiek rūpīgi kopts, tas vēsturiskais pāridarījums kļūst it kā aizvien lielāks. Pirmajā laikā pēc neatkarības atgūšanas daudzi krievi šo situāciju pieņēma bez prieka, bet ar zināmu sapratni. Pat nepilsoņu statuss zināmā mērā tika saprasts - kā titulnācijas bažas par sava valstiskuma pamatiem. Arī bilingvālās izglītības sistēmu akceptēja - ne uzreiz, tomēr ar visai empātisku attieksmi, ka latvieši grib, lai visi skolu beidzēji zinātu latviešu valodu, lai latvietis jebkur Latvijā varētu iztikt ar valsts valodu. To daudzi krievi tā uztvēra un pieņēma.
Bet nu ir sākusies nekautrīga asimilācijas fāze. Premjers ir izteicies, ka «mums viņu bērnus vajag asimilēt». Tātad esam «mēs» un ir «viņi». Un tas aug augumā. Rodas sajūta, ka tiek mēģināts vērsties pret krieviem kā kopienu - liekot saprast, ka piederēt pie tās ir gandrīz vai kauns. Turpretī krievam lepoties ar savu identitāti ir nekaunīga uzdrīkstēšanās. Pagalam aplams ir kādreizējās kultūras ministres Sarmītes Ēlertes uzstādījums: tu vari piedzimt par krievu, bet tev ir iespēja pārtapt par latvieti; ja tev nepaveicās ar vecākiem, kuri nav latvieši, tu esi nelaimīgais, kuru vēl var glābt, tikai asimilējot. Vai tas nav strupceļš?
Mums vajadzētu priecāties par savu multikulturālo vidi, mums ir unikāla, skaista, tradīcijām un pasaulē slaveniem cilvēkiem - rakstniekiem, domātājiem, māksliniekiem - bagāta krievu kopiena. Tā ir unikāla vērtība, ko mums vajadzētu kopt un cienīt. Tā ir titulnācijas atbildība. No tā izriet, kā Saskaņai vajadzētu turpmāk rīkoties. Jāatsakās no jebkā, kas var aizskart pašcieņu - savu, Latvijas krievu, ikvienas mūsu minoritātes pašcieņu un tiesības uz identitāti.
Diemžēl mums joprojām nav īstas demokrātijas, mums vēlēšanas nav politisko uzskatu konfrontācija un cīņa. Pilsoņi politiķos iemīlas un viļas, iemīlas un atkal viļas. Nav tā, ka ievēlētam deputātam cilvēki prasa par kaut ko atbildēt. Kamēr mums nebūs demokrātijas, visu līmeņu deputāti būs kā droni bez pults. Vēlētāji tikai palaiž viņus lidot, pēc tam aizmirst, ka ir mehānisms, lai viņus kontrolētu, noteiktu, uz kuru pusi jālido. Vajadzības gadījumā arī nosēdinātu.
Mums pašlaik ir tā - viens teātris ar divām zālēm, viena lielāka, otra mazāka. Uzvedums ir tas pats, tikai vieni dzen jokus latviski, otri krieviski, un abiem aplaudē. Demokrātija ir vai nu vispārēja, vai arī tās nav. Vispārējas tiesības, vispārēja konkurence, kas rada politiķiem un ierēdņiem risku, ka vara var mainīties. Pa šiem gadiem mums vara nav mainījusies. Visu laiku ir viena un tā pati nacionālkonservatīvā valdība. Neies taču kopā ar krieviem…
Es esmu kādas kopienas daļa, vienalga, kuras, bet es esmu. Un ikviens cits arī. Ja man liek manīt, ka piederu pie mazvērtīgākas kopienas, tas ir manas cieņas aizskārums. Mēs, latvieši, diemžēl noniecinām šīs mūsu līdzcilvēku tiesības uz cieņu.
Es negribu, lai starp mums būtu mankurti. Tā vai citādi Saskaņai ir krievu aizstāvju misija, jo mēs apzināmies šo nepieciešamību. Mums katru reizi ir jāpierāda, ka bez cieņas mums nekas nesanāks. Mums valstī vajag reformēt, mainīt, uzlabot visu uzreiz un jau sen. Bet nav atrisināts galvenais jautājums - kā mums kopā dzīvot? Mums nekad nebūs nekas labāks, ja neatrisināsim ietverošas demokrātijas problēmas. Pa rokām un pa mēli katram, kas šķiro un sarīda!
- Saskaņu kritizē ne jau tikai par idejām vai tāpēc, ka krievi, bet arī par izšķērdīgu saimniecisko darbību un iespējamām kriminālām darbībām…
- Pašlaik mums visi mūsu naidnieki un konkurenti stipri palīdz ar nerimstošu kritiku. Viņi visi ir atstājuši novārtā paši savus Augeja staļļus, lai tikai nesavtīgi palīdzētu mums mēzt mūsējos. Paldies! Tagad nu gan mums vajadzētu pietikt dukas, lai attīrītos. Mums vajag šo te laimi izmantot, nepalaist garām.
Ko es sagaidu no Saskaņas biedriem? Lai viņi par visām lietām jautā - vai tā ir? Un, ja paliek vieta šaubām, lai piespiež to drona pogu un nosēdina.
Mēs esam stipri, mēs izdzīvosim, jo Saskaņas ideja ir tik skaidra. Karogu vajag saglabāt, un nesēji atradīsies.
- Kad, pēc jūsu domām, Latvijā būs attīstīta demokrātija, tiesiskums, ekonomika?
- Latvijas «laimes grāmatu» varēs uzrakstīt tad, kad tās pirmajā lappusē būs šādi vārdi: «Viņi izmēģināja visādus veidus apspiest un apgāzt cits cita priekšstatus un viedokli, bet pēc tam piekusa, atmeta šo tukšo nodarbi un sāka strādāt.»
Visi Latvijai piederīgie politiķi, ierēdņi, tirgotāji, zemkopji ir vērtējami tikai pēc viņu darbiem, un šī te apsaukāšanās, birku karināšana un veselas trešdaļas pilsoņu pārstāvniecības atstumšana no līdzdalības lēmumu pieņemšanā neved ne pie kā laba. Cilvēki brauc projām. Un brauc ne jau tikai naudas trūkuma dēļ, bet tāpēc, ka pastāv dusmu, naida, necieņas atmosfēra, kuru rada, ražo, atražo un uztur politiķi.
Es nesaku, ka visi citi vainīgi, bet mana partija un es pats ne. Visi esam vainīgi pie tā, kas ar mums notiek.
- Bet ir tāda lieta, ka visplašākajā spektrā - no Saskaņas līdz Nacionālajai apvienībai - ir politiķi, par kuriem ir aizdomas, ka viņi piedalās shēmās, korupcijā… Cik tur taisnības, cik politiskas cīņas, tas cits jautājums. Tomēr tas rada domas par politiku kā par netīru jomu…
- Tas arī ceļas no tā, ko jau sacīju - ka pietrūkst konkurences. Un, ja nav konkurences, tad varai nav baiļu par to, ka tā zaudēs savas siltās vietiņas. Ja ir nekonkurence, tad, piemēram, ierēdnim nav jābaidās, ka par savu nekā nedarīšanu vai, vēl sliktāk, prettiesiskām darbībām būs jāatbild. Jo varas augšpusē visu laiku ir pēc būtības viena un tā partija - migrējot no vienas partijas uz otru, šķeļoties un apvienojoties, izdomājot sev jaunus nosaukumus un lozungus, pie varas ir apmēram viens un tas pats cilvēku loks un domubiedru grupējums. Un vienmēr ir «Latviju latviešiem» nacionālkonservatīva valdība. Un vienmēr tai ir vairākums - kopš pirmās dienas.
Man vārds «nacionāls» ir ļoti pozitīvs vārds… Tiešām! Bet es domāju, ka «nacionālam» ir jābūt vārdam, kas apzīmē gudru visu valstij piederīgo iekļaušanu. Sašķelta sabiedrība nav nacionāla. Turklāt plaisa jau ir arī starp bagātiem un nabagiem, starp provinci un galvaspilsētu. Mums jau tāpat ir gana daudz netaisnību, bet vēl šī te politiķu iedomātā etniskā mūra būvēšana ir priekš tam, lai aiz šā mūra Latvijas ļaudis neredzētu citas problēmas un netaisnības.
- Nu to, ka personiskais maks ir tukšs, nevar neredzēt pat, ja televīzijā rāda ko citu…
- Maks ir plāns, jo pietrūkst kopā būšanas, kopā radīšanas, kas agrāk bija raksturīga Latvijas sabiedrībai. Manas mammas dzimtenē Nagļos, kad es biju mazs puika, bija apdzīvots centrs, ko citi sauca par «Vašingtonu». Es tolaik nemaz nezināju, ka ir vēl cita Vašingtona. Tagad tā vieta ir tukša. Savulaik no «Vašintonas» vien, neskaitot pārējos Nagļus, ganībās dzina 70 govju. Tagad tur nav nevienas govs, un tikai daži logi vakarā ir gaiši.
Kas ir noticis? Vai ir bijis karš un mēris? Nē, ir tas, ka cilvēki ir zaudējuši cerību un grimst vai arī dodas projām.
- Vai vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (Attīstībai/Par!) aktivitātes ar teritoriālo reformu iedegs vairāk spuldzīšu viensētu un «Vašingtonu» logos?
- Es pašlaik nezinu. Esmu opozicionārs ar pieredzi un zinu, kā bieži vien pieteiktas pārmaiņas vēlāk mēdz nenotikt. Es gribētu sagaidīt no Pūces rakstu darbus tad, kad viņš ar savu reformu nāks uz Saeimu. Organizēšu domnīcu, un vētīsim, analizēsim to visu. Pagaidām mēs krājam iespaidus. Mēs esam reģionos izplatīta partija, un katrā vietā mūsu cilvēki krāj savus iespaidus. Pagaidām vēl tos nesummējam. Ar lielu interesi gaidām, par ko vienosies, kas ar ko vienosies par šo lietu valdībā.
