Jurists, politologs un Eiropas Savienības tiesas tienesis Egils Levits pauž Neatkarīgajai savu viedokli par procesiem Eiropas politikā un raksturo to, kas notiek, varētu notikt ar pamatjēdzieniem – nācija, valsts, Eiropas Savienība (ES).
- Man šķiet savādi, ka tieši Eiropas vecās demokrātijas (Lielbritānija, Francija…), kuras mēs uzskatījām par nobriedušām un stabilām, uzrāda krīzes pazīmes. Turklāt pēdējā laikā ievērojamus panākumus gūst politiskie spēki un personāži, kurus mēdz saukt par populistiem. Tie sajauc parasto iedalījumu labējos un kreisos, zūd politikas paredzamība. Vai demokrātija šobrīd atrodas krīzē?
- Populisms ir izskaidrojama, bet muļķīga reakcija uz cilvēkam arvien nepārskatāmākās pasaules izaicinājumiem. Sabiedrība strauji kļūst arvien kompleksāka. Lai racionāli risinātu problēmas, nepieciešama arvien lielāka specializācija. Šie speciālisti veido birokrātiski tehnokrātisko eliti, kas piedāvā vairāk vai mazāk racionālus risinājumus. Taču tos izvērtēt spēj tikai cilvēki, kuri tam veltī pietiekami daudz laika un enerģijas, kuri paši sāk kļūt par speciālistiem. Bet katrs var būt speciālists tikai vienā, maksimāli - dažās jomās. Citās jomās viņš ir tāds pats nespeciālists kā jebkurš cits.
Citiem vārdiem - ja mēs gribam pēc iespējas saprātīgus valsts lēmumus, mums vairāk vai mazāk jāuzticas šai elitei. Taču arī tā ne tuvu nav perfekta. Mediji kā caur palielināmo stiklu mums ik dienas rāda dažādas šīs elites kļūdas - gan īstas, gan uzpūstas, gan pilnīgi sadomātas. Tas daudzos rada gan pamatotas, gan nepamatotas šaubas par šīs elites spēju veikt savu uzdevumu.
Šādos apstākļos rodas dažādi šarlatāni, kas piedāvā vienkāršus, skaidrus risinājumus, kas piedāvā atrisināt visas problēmas «vienā rāvienā». Tie ir tādi paši piedāvājumi kā gadatirgos bieži piedāvātās zāles pret visām vai vismaz 99 slimībām. Nelaime ir tikai viena - šie risinājumi ir absolūti nederīgi. Diemžēl, nonākot pie varas vai arī gūstot tikai ievērojamu ietekmi politikā, tie var daudz ko sajaukt, noārdīt. Bez tā, ka vietā tiktu likts kas labāks. Līdz ar to tiek radītas lielas briesmas sabiedrības nākotnei.
Latviešu tautai, kas sevi redz kā Rietumu pasaules sastāvdaļu, valsts neatkarības un drošības garantija ir NATO, Eiropas Savienība un tas, ka ASV zināmā mērā pilda pasaules kārtībsarga lomu. Tādēļ Latvijai untumains populisms vadošajās Rietumu demokrātijās ir bīstams un var radīt pat eksistenciālus draudus.
- Konkrētāk - kas tad jūsu izpratnē ir populisms politikā?
- Populisms ir vienkārši pseidorisinājumi kompleksām problēmām. Politiskajam populismam nepieciešami pieci elementi. Pirmais ir viegli identificējams ienaidnieks kā visu problēmu iemesls. Ļoti parocīgi ir par šādu ienaidnieku turēt pašievēlēto, bet tad par nespējīgu, korumpētu utt. apzīmēto varas eliti. Otrais ir vienkāršs, skaidrs risinājums - padzīsim šo varas eliti. Trešais ir harismātisks vadonis, labs runātājs, kas neapgrūtina sevi ar faktiem, bet apelē pie emocijām. Ceturtais ir tas, ka šim vadonim (vai viņa pārstāvētajam politiskajam spēkam) obligāti ir jāapgalvo, ka viņš un tikai viņš ir «tauta», kura, protams, cīnās pret «pret tiem tur augšā».
Šādi personāži un ļaudis, kas grupējas ap viņiem, vienmēr ir bijuši un būs. Taču parasti tie ir margināli. Tādēļ izšķirošais ir piektais elements: izmisīgā pietiekami daudzo pilsoņu, kuri savas spriestspējas un ētisko principu vājuma brīdī uz šiem populistiem «iekrīt», cerība reizi par visām reizēm atrisināt visas problēmas.
- Kādas varētu būt zāles pret to?
- Demokrātija paļaujas uz tautas saprātīgumu, uz tās gatavību aizstāvēt savu valsti, demokrātisko valsts iekārtu. Atsevišķos gadījumos, it sevišķi krīzes apstākļos, tauta tomēr var dot priekšroku arī nesaprātīgiem politiskiem spēkiem, «iekrist» uz vilinošiem, bet nereāliem solījumiem. Arī Hitleru 1933. gadā tauta ievēlēja pati.
Jāredz arī, ka populisma sērga ne vien rada īpašas, «populistu» partijas, bet var pārņemt arī «nopietnas», pat tradicionālas partijas. Turklāt vismaz bīstami ir arī tas, ka nopietnās partijas, pašām nekļūstot par populistu partijām, var pārņemt populistisku - tas nozīmē muļķīgu - argumentāciju un retoriku. Tas degradē politisko diskusiju un galu galā padara neskaidru partijas piedāvājumu pilsoņiem.
Tas nozīmē, ka «īstenais» demokrātijas sargs ir tā saucamais vienkāršais pilsonis. Vispirms katrs no mums atsevišķi, un tad mēs visi kopā. Saredzēt vilinošu, vieglus risinājumus sološu populistisku piedāvājumu nejēdzību un bīstamību - tas ir demokrātijas uzdevums, ko tā uzliek ikvienam pilsonim. Parasti mēs to spējam. Taču absolūtas garantijas nav.
- Jā, šobrīd sāk šķist, ka mūsu paļāvība uz veco demokrātiju stabilitāti nav attaisnojusies. Kā to izskaidrot?
- Patlaban tiešām varam teikt, ka vismaz Latvijā un virknē citu Viduseiropas un Austrumeiropas valstu (ne visās) demokrātija zināmā mērā ir stabilāka nekā vienā otrā vecajā Rietumu demokrātijā. Tas ir pārsteidzoši. Tātad - laikam neviena demokrātija nav pret šo sērgu imūna.
Tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli. No vienas puses, tas saistīts ar pieaugošo sabiedrības kompleksitāti un nepārskatamību, kas pastiprina ilgas pēc vienkāršiem risinājumiem. No otras puses, nopietnās partijas zināmā mērā ir ieslīgušas pašapmierinātībā, negrib vai nespēj pietiekami skaidrot savus lēmumus. Papildus tam neticību politiskās elites spējai risināt problēmas veicina globalizācijas un ekonomiskās transformācijas procesi, kas cilvēkos rada nedrošību par rītdienu, par savu darbavietu, savu personīgo ekonomisko pamatu.
- Vai to neveicina arī pārlieku lielais liberālisms un politkorektums, kas aizliedz mums par daudz ko runāt un līdz ar to - domāt?
- Zināmā mērā arī tas ir veicinājis populisma uzplūdus. Rietumu demokrātija kā valsts iekārta pati par sevi ir liberāla, jo tās centrālā vērtība ir indivīda pašnoteikšanās. Taču vienlaikus, lai nodrošinātu sabiedrības funkcionēšanu, indivīdam ir arī pienākumi pret sabiedrību. Ikvienam, kā tas norādīts Satversmes ievadā, ir jādod arī sava artava sabiedrības kopējam labumam. Šiem abiem elementiem jābūt sabalansētiem. Liekot pārlieku uzsvaru uz indivīda pašnoteikšanos un pametot novārtā viņa pienākumus pret sabiedrību, šis balanss tiek izjaukts, tiek veicināts egoisms, dzīvošana uz apzinīgo, likumpaklausīgo pilsoņu rēķina, kuri «nes» šo sabiedrību - un tajā parazitējošos egoistus - uz saviem pleciem. Tas godprātīgos pilsoņos rada rūgtumu. Rūgtumu pret sistēmu.
- Daudzi pazīstami intelektuāļi Rietumos un viņu sekotāji Latvijā neatzīst nacionālo, tradicionālo. Vai populisms savā ziņā nav pretreakcija nacionālā noliegumam?
- Nacionālās identitātes, tradīciju, vietējās kopienas marginalizēšana, noliegšana rada cilvēkos nedrošības, atsvešinātības sajūtu. Sava tauta, kuru vieno kopēja valoda, kultūra, vērtības, vēstures izpratne un, galvenais, «mēs» apziņa, ir komunikācijas kopiena, kurā cilvēki var viegli orientēties, kurai tie jūtas piederīgi.
Pazīstamais Rīgā dzimušais liberālisma filozofs Jesaja Berlins (1909.-1997.) uzskatīja, ka cilvēkam ir dabiska tieksme piederēt - ģimenei, tautai, nācijai. Šo «piederības kopienu» izjaukšana rada cilvēkos atsvešinātības sajūtu, tie jūtas izolēti, atomizēti, dezorientēti, un šo sajūtu nevar aizstāt runas par multikulturālisma brīnišķību.
Tiesa, kultūru plurālisms ir svarīgs princips, kas nosaka, kā dažādas kultūras un dažādi indivīdi var mierīgi sadzīvot. Taču tas nevar aizstāt to, kas ir saturiski «savs». Un tas nevar liegt indivīdiem veidot «piederības kopienas», kas balstās tieši kopējā nacionāli kulturālajā identitātē.
Šīs kopienas ir tauta, nācija (nācija ir tauta, kurai ir sava nacionāla valsts). Taču tie nav viendabīgi veidojumi. Tauta, nācija ir plurālistiska kopiena, kuru vieno kopēja dzīves pamatforma, kura - plašā, bet ne bezgalīgā spektrā - pieļauj ļoti daudzus dažādus dzīvesstilus, kulturālas izpausmes un individuālus biogrāfijas metus.
Tautas, nācijas pastāvēšana demokrātijā ir ne vien pilnīgi leģitīma, bet pat nepieciešama. Tāpat leģitīma ir arī prasība, lai imigrācija notiktu mērenās devās, lai tie, kas ienāk attiecīgajā sabiedrībā un valstī, tai piemērotos un respektētu tās valodu, kultūru, vērtības, tradīcijas. Tādēļ dažbrīd vērojamā ģimenes, tautas, nācijas, to veidojošo elementu sistemātiska marginalizēšana un pat noliegšana, tajā skaitā ar pārspīlēta politkorektuma palīdzību, ir nedemokrātiska rīcība. Tai var pat būt zināma totalitārisma iekrāsa. Tādēļ visa «nacionālā» nostumšana malā vai pat noliegšana brīviem, atbildīgiem cilvēkiem ir jāvērtē kritiski. Šāda politika cilvēkus atsvešina no savas vides, ko tie pamatoti uzskata par savām mājām. Tas var izraisīt populistisku «erupciju».
- Taču pastāv arī spekulācija, ka nācija ir «izdomāta kopiena»...
- Nācija, tāpat kā jebkura cita abstrakcija, ir garīgs «produkts». Abstrakcijas veido kopēji priekšstati un tiem atbilstoša cilvēku rīcība, kas tās padara reālas. Ja nevienam pēkšņi vairs nebūtu priekšstata par nāciju vai visi pēkšņi aizmirsīs par valsti, tad tajā mirklī attiecīgā nācija vai valsts pārstās pastāvēt. Tādēļ kā nācijai, tā valstij, lai tās pastāvētu, turpinātos un pārdzīvotu paaudžu nomaiņu, ir nepieciešamas zināmas tehnikas, tajā skaitā - tradīcijas, rituāli, socializācija visplašākajā izpratnē. Tas ir noteikts «darbs», kas tiek veikts kā individuāli, tā kolektīvi, kā neapzināti, tā apzināti.
Tādēļ no «atklājuma», ka nācija ir garīgs veidojums, secināt, ka nācija «faktiski» nepastāv, ir infantili, jo to pašu varētu teikt par jebkuru abstrakciju. Piemēram, valsti, sabiedrību, partiju, biedrību. Jā, pat atsevišķs indivīds ir «tikai» abstrakcija.
Taču šīs abstrakcijas ir savā iedarbībā reālas. Mēs visi ar savu rīcību - gan neapzinātu, gan apzinātu un mērķtiecīgu - tās nepārtraukti «iedzīvinām». Tātad nācija, tāpat kā valsts, ir mūsu pastāvīgās rīcības rezultāts. Tā ir dzīvesforma, kurā mēs «dalāmies» ar citiem, veidojot ar viņiem komunikācijas un solidaritātes kopienu, kura mums dod zināmu orientāciju un drošību. Kaut arī abstraktas, tauta un nācija ir pavisam reālas vienības, un jo lielāka vienprātība par tās vienojošajiem pamatiem, jo tās ir stabilākas un stiprākas.
- Vai ES, neraugoties uz Brexit, kādreiz varētu kļūt par federālu valsti?
- ES nav valsts. To vislabāk varētu aprakstīt kā dalībvalstu un to pilsoņu ciešas sadarbības mehānismu kopēju interešu īstenošanai. Izšķirošais lielums ES ir valsts. Tā, ja vēlas, var, kā mēs patlaban to uzskatāmi redzam, šo savienību pamest.
Lielais vairums dalībvalstu konstitūciju sargā savas valsts valstiskumu un nepieļauj tā «ieplūšanu» lielākā veidojumā, arī ES. Konkrēti Latvijas valstiskuma izbeigšanos nepieļauj Satversmes kodola koncepcija, kuru 2012. gadā izvirzīja Konstitucionālo tiesību komisija un kura 2014. gadā tika nostiprināta Satversmes ievadā.
Līdz ar to var teikt: no dalībvalstu konstitūcijām izriet, ka ES nevar tikt pārveidota par valsti un valstis nevar tikt «pazeminātas» par tās provincēm.
- Un kā tad ar nereti piesaukto Eiropas nāciju? Vai ir iespējama eiropiešu nācija, un, ja ir, kādas būs tās attiecības ar esošajām Eiropas nācijām?
- Eiropas ideja balstās kopējās vērtībās un principos, nevis - kā dalībvalstu nācijas - kopējā valodā, kultūrā, vēstures apziņā, tradīcijās. Taču solidaritāti stiprinoša «mēs» apziņa var balstīties arī noturīgās kopējās vērtībās, principos, interesēs, kopējā kultūras «fonā».
Šāda apziņa var pārsniegt nācijas un valsts līmeni. Eiropeiskā identitāte latenti pastāv jau sen, vismaz kopš viduslaikiem (piemēram, ļoti liela loma Eiropas veidošanā bija kristietībai, viens no vienojošiem elementiem toreiz bija latīņu valoda kā kulturālās elites savstarpējās saziņas valoda). Taču Eiropas nāciju aktuālā kopdarbība ES - neraugoties uz visām krīzēm un strīdiem! - padara to «spilgtāku» un līdz ar to politiski nozīmīgāku. Tas savukārt veicina kopēju - un līdz ar to efektīvāku - rīcību. Es šo eiropeisko «mēs» apziņu nosaucu par «eiropiešu nāciju light» vai «virsnāciju», taču iespējams atrast labāku apzīmējumu. Šī eiropeiskā identitāte vislabāk ir salīdzināma ar citām reģionālām, pārvalstiskām identitātēm. Piemēram, baltiešu, skandināvu, latīņamerikāņu, arābu u.c. Tā neaizstāj nacionāli kulturāli izprastās nācijas - latviešu, zviedru, franču u.c., kas ir un paliek nacionālā pamatidentitāte, bet tikai papildina to «uz augšu».
Latvijas ģeopolitiskajā situācijā šī eiropeiskā identitāte ir īpaši svarīga. Latvieši - vismaz lielais vairums - uzskata sevi par «eiropiešiem». Tādēļ arī Satversmes ievadā ir uzsvērts, ka Latvija atrodas «Eiropas kultūrtelpā» un ka tā veicina «vienotas Eiropas» ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību.
- Vai Eiropas kultūrtelpa nav nonākusi savā norieta fāzē? Un vai ES projekts nav pārāk atvērts - tas atvēris ne vien savas iekšējās, bet arī ārējās robežas?
- Pirms 500 gadiem, ap 1500. gadu, pasaulē bija vairāki augstas kultūras centri - Ķīna, Indija, Eiropa, pirmskolumba laikmeta acteku un inku valstis Amerikā. Tad pēkšņi - un tam ir savi iemesli - Eiropa «izrāvās» un iedibināja savu kārtību visā pasaulē. Pārējie centri zaudēja savu nozīmi vai pazuda. Nevis acteki atklāja un iekaroja Eiropu, bet Eiropa atklāja un iekaroja Ameriku.
Tagad modernās pasaules kārtība, kuras saknes meklējamas Eiropā, liek pašai Eiropai konkurēt ar citiem strauji augošiem pasaules ekonomiskajiem un politiskajiem centriem - ne vien ASV, bet arī Ķīnu, Indiju, Latīņameriku. Lai Eiropa šajā globālajā pasaulē noturētos kaut vai pašreizējā līmenī, tai pamatīgi jāsasprindzinās. Tas arī ir viens no ES uzdevumiem - koncentrēt Eiropas valstu (kuras katra pati par sevi globalizētajā pasaulē ir pārāk mazas) spēkus vienotā spēcīgā apvienībā, kuras vārdam pasaulē ir svars.
Iekšējo robežu atvērtība ir viens no ES pašiem galvenajiem principiem. Caur to tiek izveidota liela kopēja ekonomiska telpa ar 500 miljoniem iedzīvotāju. Tajā brīvi pārvietojas cilvēki, preces, pakalpojumu sniedzēji, kapitāls. To papildina kopēja drošības un tiesību telpa. ES jēga ir tieši tā, ka valstis, saglabājot savu neatkarību, veido kopējo ekonomisko telpu, kuru papildina arī drošības un tiesību jomas, nolūkā uzlabot savu pilsoņu labklājību. Protams, valsts ir neatkarīga, un, ja tā domā, ka vienai būs labāk, var šo telpu arī atstāt. Es personīgi uzskatu, ka Latvijai tā nav nopietna alternatīva.
Bet, ciktāl runāt par ārējām robežām, jāuzsver, ka imigrācija principā ir un paliek valsts pārziņā. Piemēram, Latvija pati no sevis uzsāka tirgoties ar uzturēšanās atļaujām. Cits jautājums ir bēgļi, kuri jāuzņem humānu iemeslu dēļ. Katra patvēruma meklētāja tiesības uz šo - principā uz trim gadiem piešķiramo - statusu valstij ir jāpārbauda. Protams, šīs pārbaudes organizēšana, tāpat arī jautājums par solidaritāti starp Eiropas valstīm bēgļu sadalē, ir saistīts ar zināmām problēmām. Tomēr nevajadzētu tās pārspīlēt, tās ir atrisināmas.
- Bet vai plaisa starp Rietumeiropu un Viduseiropu, Austrumeiropu ir pārvarama?
- ES visu laiku bija Rietumeiropas valstu apvienība. Tikai 2004. gadā tai pievienojās Viduseiropas un Austrumeiropas valstis. Šīm abām valstu grupām ir atšķirīga jaunāko laiku, it sevišķi pēckara, vēsture. Dabiski, ka tas ietekmē gan politiskās elites, gan pilsoņu pasaules redzējumu.
Tomēr vērtības un principi, kas vieno visas ES dalībvalstis, ir tie paši. Nevienai valstij, nevienai valstu grupai nepieder šo vērtību un principu tulkošanas monopols. Tas, kā tos izprot un konkrēti piemēro Viduseiropas un Austrumeiropas valstis, ir tikpat leģitīmi, kā to izpratne un piemērošana Rietumeiropā. Turklāt nepastāv arī neviena politiski ideoloģiska virziena - nedz liberālisma, nedz konservatīvisma, nedz sociāldemokrātijas - monopols skaidrojumam, kas ir un kas nav eiropeiski. Protams, šad un tad redzama vēlme šādas tiesības uzurpēt. Taču tā ir stingri un konsekventi jānoraida.
- Rezumējam - vai Eiropas Savienībai ir nākotne?
- Esmu stingri pārliecināts, ka Eiropas Savienībai kā demokrātiskam valstu un pilsoņu sadarbības modelim ir nākotne. To nemaina arī Brexit. Tāpat kā jebkura valsts un jebkura cita cilvēku veidota institūcija, arī ES nav perfekta. Tā ir pastāvīgi jāpielabo, jāparemontē. Pieredze rāda, ka ES pēc katras krīzes kļūst tikai stiprāka. Tā tas būs arī šoreiz.
