Karina Pētersone: Saeimas bildē toņu ir daudz

Daudzās pasaules valstīs parlamenta ģenerālsekretāra (galvenā parlamenta administratora) amats pastāv jau desmitiem gadu. Latvijā līdz šim tāda nebija. Tagad ir. Nupat amatā stājusies Saeimas ģenerālsekretāre Karina Pētersone. Neatkarīgā izjautāja Pētersones kundzi par šā amata tapšanu, nepieciešamību un saturu.

– Saeima tik ļoti gribēja šo amatu, ka iecēla jūs, vēl neparedzējusi to savos papīros… Tostarp Saeimā ir arī kancelejas vadītājs, ir izpilddirektors. Vai tomēr nav par daudz vadošo administratoru vienai svarīgai, bet ne pārāk lielai iestādei?

– Ar manu iecelšanu amatā vadītāju skaits Saeimā nav pieaudzis. Saeimas administratīvajā vadībā bija trīs cilvēki – nelaiķis Guntis Beņķis, Valdis Ziemelis un Māris Steins. Tagad ir divi puiši un viena meitene. Ne vairāk, ne mazāk.

Viss ir samērojams. Jo mazāks deputātu skaits, jo neefektīvāks mehānisms, kas tos apkalpo. Jo mazāks iedzīvotāju skaits valstī, jo dārgāka infrastruktūra. Ja mums būtu 60 deputāti, es pieļauju, ka darbinieku skaits nesamazinātos. Jo funkciju apjoms saglabātos tāds pats. Mēs nevaram bez tām iztikt. Tieši otrādi – cilvēki rosina mūs domāt par jaunu dienestu izveidi.

– Jā, arī es uzskatu, ka viena dienesta Saeimā trūkst…

– Droši vien mēs domājam par vienu un to pašu dienestu.

– Par analītisko grupu, par Saeimas domāšanas fabriku?

– Jā.

– Es vēroju Saeimas stilu no āra, jūs to zināt no iekšpuses. Esat bijusi deputāte divos sasaukumos un Saeimas prezidija priekšsēdētāja biedre. Pati uzskatāt, ka viens no jūsu uzdevumiem ir – panākt «saskaņotu darbu starp daudzajām parlamenta struktūrvienībām. To pakļautība prezidijam radīja zināmas problēmas un saskaņas trūkumu». Vai tiešām ģenerālsekretāra amata trūkums, nevis Saeimas, likumdevēja stils kā tāds ir galvenais cēlonis tam, ka saskaņa nav kā nākas?

– Patiesība nekad nav vienā krāsā. Toņu bildē ir daudz. Bilde ir krāšņa. Es nevaru noliegt arī to, ka bija konflikts starp Saeimas kancelejas vadību un prezidiju. Protams, es ienācu šeit tāpēc, ka bija nepieciešamība saliedēt komandu. Lai iestātos miers. Un darbinieki (600 cilvēku) gaidīja vadītāju. Jo ir grūti, ja tu nevari saņemt atbildes uz profesionāliem, uz attīstības jautājumiem. Tā ka – vajadzība pēc vadītāja ir bijusi. Kā izdosies – to rādīs laiks.

– Es uzskatu, ka pati Saeima deva medijiem iemeslu runāt par to, ka pamats jūsu amata iedibināšanai ir vēlēšanās izmantot to kā sviru Māra Steina aizstumšanai.

– Tā nav taisnība. Cik man zināms, Māris Steins jau labu laiku bija atstādināts no dažādu lēmumu pieņemšanas. Līdz ar to mana ienākšana viņa kompetenču apjomu sašaurināja tikai formāli. Faktiski tas bija sašaurināts jau ilgu laiku… Tā ka – tā nebija šā prezidija radīta situācija, tā ir ieilgusi situācija. Un – tās nav attiecības, kuras esmu veidojusi es. Līdz ar to esam atšķīruši jaunu lappusi, kuru mēģinām rakstīt tīrrakstā.

– Kā tagad sadalītas funkcijas?

– Ģenerālsekretāram ir padota personāla nodaļa un protokols, tāpat arī kancelejas direktors un izpilddirektors, kuri savukārt pārrauga katrs savu saimniecību.

– Saeima nupat atlika teju miljona (470 + 450 tūkstoši) piešķiršanu Saeimas administratīvā gala izvēršanai (konferenču sistēmas paplašināšana, modernizēts TV aprīkojums). Vai tiešām tas ir tik ļoti nepieciešams laikā, kad «nav naudas» (skolotājiem, medmāsām…)?

– Šo nepieciešamību nosaka vienkārša loģika. Runa ir par 2013. gada ieceri, kurai budžetā ir plānots finansējums. Kādreiz, darbojoties gan kā Saeimas priekšsēdētāja biedre, gan Eiropas lietu komisijā, gan budžeta komisijā, pati pieredzēju to, ka Saeima kļūst ar katru gadu atvērtāka. Tam, ka plenārsēdēs var piedalīties ļoti maz gribētāju tās vērot, vairs nav lielas nozīmes. Jo visi jautājumi izšķiras komisiju formātā. Tā ir vieta, kur notiek reālais dialogs ar nozarēm. Budžeta un citām komisijām paredzētajās telpās vairs nav vietas, kur sasēdināt cilvēkus. Turklāt sēdes ir jāaprīko ar mikrofoniem, jāieraksta, jāatšifrē… Līdz šim visas konferences notika Sarkanajā zālē. Līdz ar to prezidija sēdes tajā laikā notikt nevar, Eiropas lietu komisija, kas strādā piektdienās, meklē citas telpas. Uz katru tās sēdi nāk vismaz 40 viesi, pieaicinātie un eksperti. Parlaments grib būt atvērts, taču ir pārslogots un nespēj iznest dialogu ar sabiedrību.

Respektīvi – jaunajā mājā ir paredzētas ne tikai trīs konferenču vajadzībām aprīkotas telpas, bet arī divas pietiekami labi aprīkotas komisiju telpas, kur apsēdināt interešu lobētājus. Arī konference nav iegriba, bet reāls veids, kā tieši diskutēt ar ekspertiem. Turklāt tā tiktu translēta. Mums ir akadēmiskā vide arī Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā. Ne visi var atbraukt uz Rīgu. Tad arī šai akadēmiskajai videi būtu iespēja sekot dialogam. Un pēc tam to reflektēt. Plenārsēžu zālē ir sešas televīzijas kameras. Vai tāpēc kādam līdz šim ir ienācis prātā nosaukt Saeimas plenārsēžu zāli par Saeimas televīzijas studiju? Cits jautājums – cik veiksmīgs bija izvēlētais norēķinu veids, kura dēļ iepirkumu nācās apturēt?

– Kā jūs pati lakoniski definētu savus pamatuzdevumus?

– Pats galvenais Saeimā ir deputāts un likumdošanas process. Parlamentāriešiem ir savi formāti. Mana līmeņa uzdevums ir – radīt telpu politiķu diskusijām. Ir jāgādā, lai Saeimas administratīvā vide būtu pakārtota likumdošanas procesa vajadzībām, lai operatīvi, mūsdienīgi un kvalificēti tiktu radīti apstākļi likumdevēja darbam. Turklāt mans uzdevums ir rūpēties, lai cilvēki savā darbā būtu motivēti, lai viņi justos novērtēti.

– Ko šajā amatā nozīmē politiskā neitralitāte?

– Tā ir ļoti svarīga. Piecus gadus vadīju Latvijas institūtu, un cilvēki varēja pārliecināties, esmu vai neesmu neitrāla.

– Palaidu gar ausīm, kurš tieši deputāts, cerēdams uz jūsu amata atdevi, teica, ka Saeimas darbs ir ierūsējis un atrodas stagnācijā…

– Vispārināti es negribētu tādam apgalvojumam piekrist. Ir lietas, kas darbojas ļoti labi, kur Latvija ir paraugs pārējām Eiropas valstīm. Piemēram, likumdošanas procesa datorizācija. Viss ir pieejams elektroniskajā vidē. Tajā skaitā visas izmaiņas, kas notiek plenārsēdes laikā. Likumprojekti ir pieejami visos lasījumos. Neesmu dzirdējusi, ka tik aktuāli, momentā reaģējoša sistēma būtu vēl kaut kur.

Arī parlamenta atvērtības ziņā mēs esam paraugs daudziem. Tagad cilvēks var ne tikai ieiet iekšā, apskatīt, kā tas viss strādā, bet arī satikt amatpersonu, izrunāties par sava iesnieguma būtību, saņemt atbildi uzreiz vai vēlāk. Ir tiešais kontakts, ir atvērto durvju diena, ir Ēnu diena, ir Jauniešu Saeima, ir Mana balss… Reizi gadā notiek forums ar nevalstisko sektoru, pastāv regulāra nevalstisko organizāciju vajadzību izskatīšana… Komisijās ir ieinteresēto organizāciju saraksts, kurām tiek ziņots par tās interesējošām sēdēm.

Šajās divās jomās mēs noteikti varam būt paraugs Eiropas Austrumu partnerības valstīm. Esmu aicināta, piemēram, Kosovas parlamentā pastāstīt par mūsu iekšējo reformu, atverot parlamentu sabiedrībai.

Protams, kaut kas, varbūt taupības, varbūt šaurības dēļ ir novecojis. Mēģināsim padarīt lietas labākas.

– Ko šajā administratīvajā amatā nozīmē pienākums – «Saeimas administrācijas darba stratēģiskā plānošana». Manā uztverē valsts stratēģisko dokumentu kvalitāte liecina, ka deputāti, parlaments netiek galā ar politikas stratēģiskā darba plānošanu. Bet, ja politiķi nespēj skaidri un praktiski definēt ceļu uz mērķi, tad tiem pakārtotās administrācijas «stratēģija» ir – lēkāšana no gadījuma uz gadījumu…

– Protams, bez politiskā atbalsta mēs nevarēsim īstenot tās stratēģiskās lietas, kuras jau iecerēts īstenot. Tām ir vajadzīga politiskā izpratne, atbalsts frakcijās un politiskajā vadībā. Tas ir nenoliedzami. Bez tā nevarēs. Bet – varbūt esmu te aicināta darbā arī tāpēc, lai uzlabotu šī dialoga kvalitāti, piedāvātu prezidijam konceptuālu, nevis administratīvu jautājumu risināšanu.

Turklāt, runājot par stratēģisko attīstību, es nesākšu no nulles. Saeimas struktūrvienības ir strādājušas pie savas attīstības plāniem. Vislabāk ir izstrādāts redzējums informācijas tehnoloģiju jomā. Ir arī personāla resursu redzējums. Ir izvērtēts redzējums, kas aptver iekšējās drošības uzlabošanu. Tas būs viens no nākamajiem darba kārtības jautājumiem. Protams, manā darba kārtībā ir arī tas, kas saistīts ar politiskās vides stratēģiskā redzējuma uzlabošanu. Tā ir šī analītiskā dienesta veidošana. Man šajā ziņā ir savi apsvērumi, bet, pirms neesmu tos pārrunājusi ar savu darba devēju, ar ekspertiem, varu to raksturot tikai vispārīgi.

– Cik ilgā laikā šis dienests var tikt reāli izveidots?

– Es negribētu saukt termiņus, bet jo ātrāk mēs sāksim pie tā strādāt, jo labāk. Šajā mājā neviens šāda dienesta nepieciešamību neapšauba, bet mēs vēl neesam nonākuši līdz modeļa izvēlei Termiņus noteiks modelis. Kāda ir lietas būtība? Pastāv divas pieejas. Abas var mēģināt īstenot. Viena – likumu analīze pirms to pieņemšanas, ekspertīzes priekšnoteikumu veidošana šai pieejai. Otra – likumu ekspertēšana pēc to pieņemšanas. Respektīvi, mēs palaižam «bērnu» tautās, bet mums joprojām jāseko, kā tam iet, vai nav kaut kas jākoriģē. Abos gadījumos ir jādomā, vai veidot pilna spektra ekspertīzi kā vienu no birojiem, vai arī veidot nelielu menedžmenta vienību un balstīties partnerībā ar akadēmisko un pētniecisko vidi. Abi modeļi ir iespējami.

Vienīgais paraugs, kuru šajā ziņā varam izmantot, ir Saeimas juridiskā biroja pieredze. Juridiskais birojs ir viens no šīs mājas pīlāriem, un man grūti iedomāties, kāds būtu Saeimas darba saturs, ja tā te nebūtu. Birojs, pirms likumprojekts nonāk līdz balsošanai, veic ļoti kompetentu tā juridisko ekspertīzi. Tas prasa cilvēkresursus, tas prasa pieredzi, un tas prasa sektoriālu specializāciju.

Tas būs ļoti grūts uzdevums – piemeklēt un nosēdināt vienā birojā visu to jomu ekspertus, kuri spēj vērtēt likumprojektus no sociālās, ekonomiskās un finansiālās, no tautsaimnieciskās ietekmes viedokļa. Tāpēc es ņemu vērā arī modeli, kad ne visi eksperti sēž šeit un saņem algu Saeimā. Partnerība varētu būt izšķiroša.

– Es biju iedomājies, ka Saeimas analītiskā dienesta pamats būs nevis sektoriālā, bet, teiksim, valstiskā, visu sektoru (arī likumdevēja un likumu adresāta) mijiedarbības rezultativitāti vērtējošā kompetence.

– Domāju, ka likumu izvērtēšana no tautsaimnieciskā, no tā seku viedokļa tomēr notiek. Kaut arī analītiskā dienesta vēl nav. Mana pieredze liecina, ka tas notiek komisiju sēžu laikā. Sevišķi – apspriežot Ministru kabineta iesniegtās iniciatīvas. Jo komisiju sēdēs piedalās visspicākie attiecīgās nozares eksperti.

Nedomāju, ka līdz ar analītiskā dienesta parādīšanos visas problēmas likumdošanas procesā tiks novērstas. Tā ir utopija. Taču tas var radīt iespēju Saeimai kā likumdevējam argumentētāk strādāt ar projektiem, kuri nāk no Ministru kabineta. Rezultātā iegūtu visa sabiedrība.

– Ko reāli nozīmē ģenerālsekretāra pienākums «Saeimas finanšu un citu resursu vadība un uzraudzība»?

– Vērtēt, cik optimāli mēs izmantojam un plānojam izmantot savus resursus. Citādi «finanšu vadība» – tie ir ikdienas darbi, darbs ar nākamā gada budžetu… Tas nebūs manis veidots. Līdz ar to nākamā gada ietvaros es varēšu maz ko mainīt. Taču nākotnē kopīgi ar politisko vadību būtu jāvienojas par prioritātēm un pie tām jāstrādā.

– Kādā stāvoklī jūs atstājāt Latvijas tēlu?

– Latvijas tēlu veidojam mēs visi. Latvijas institūts vairāk veido vēstījumus par Latvijas tēlu. Pateicoties iespējai aktīvi darboties ar zināmiem finanšu resursiem laikā, kad Rīga bija kultūras galvaspilsēta, kad Latvija bija prezidējošā valsts, mēs labi pastrādājām. Mūsu klātbūtne, īpaši digitālā klātbūtne, bija ļoti plaša. Uz mums ar apbrīnu skatījās tādi lielie vaļi kā Britu padome, Gētes institūts, kuru pārstāvniecības ir visur. Mums, četru cilvēku komandas veidotai valsts vietnei, pagājušajā gadā feisbukā bija desmit miljoni apmeklējumu. Mazai valstij tas ir ļoti labi. Man liekas, ka savas varēšanas robežās izdarījām diezgan daudz. Saimniecība, ko esmu atstājusi, nav slikta. Komanda ir laba, spēcīga, un es gaidu, ka nāks labs, motivēts cilvēks ar spēcīgu vilkmi, kas to karogu nesīs tālāk. No otras puses, es nevaru neapzināties, ka, beidzoties prezidentūrai, mēs atgriezāmies pēckrīzes budžeta situācijā. Viens otrs no gudriem un spējīgiem amata kandidātiem, atnācis uz institūtu, apskatījies budžetu, ir pateicis: «Paldies!» un aizgājis projām.

Viena no nākamajām LI prioritātēm būs saistīta ar Latvijas simtgadi. Pārdot simtgadi nevarēs. Būs tomēr jāmēģina veidot saliedētu, vienotu, pārdomātu vēstījumu par Latviju. Visiem. Ja tāda nebūs, tad neizmantosim lielisko iespēju palepoties ar Latvijas vērtībām.

– Jūs esat bijusi arī kultūras ministre. Vai un kā mēs tiksim vaļā no tās apdraudējuma sajūtas, ko tagad rada gan notikumi Eiropā un pasaulē, gan mūsu pašu attieksme pret garīgo, pret patiesi vērtīgo?

– Es sākšu mazliet no cita redzes leņķa. Mums šķiet, ka tauta var pilnvērtīgi attīstīties tad, ja tā jūtas droša un stabila. Ja tā redz savu perspektīvu. No otras puses – tieši apdraudējuma apstākļos cilvēki ļoti mobilizējas un mēģina apliecināt to, ar ko tie identificējas, daudz spēcīgāk. Es tiešām vēlētu savai tautai, Latvijai, lai mēs varētu justies stabili un droši raudzīties nākotnē.

No otras puses – es redzu apdraudējumu. Tas nenoliedzami pastāv. Gan kultūras sajūtai, gan nācijas identitātei. Protams, ne jau mēs vieni esam apdraudēti. Tās ir plašāka mēroga tektoniskas kustības. Bet – vadot Latvijas institūtu, es sajutu, ka Latvijā, samērā ar daudzām pašapmierā ieslīgušām sabiedrībām, cilvēkos ir daudz spēcīgāk izteikta vajadzība pašapliecināties caur kultūru. Aktīvi piedalīties, radīt. Nevis gaidīt, kad tev pienesīs kaut ko tādu, ko tu vari patērēt.