Reiz viens no spilgtākajiem (un dīvainākajām) spīdekļiem pie Latvijas politiskā debesjuma – Einars Repše – pēc zināma norieta brīža atkal mēģina iemirdzēties starp pārējām zvaigznēm un zvaigžņu putekļiem. Viņš atgriežas orbītā ar nesen dibināto, vēlēšanu kristībās vēl nepārbaudīto partiju – Latvijas attīstībai. Einars Repše klāsta savu viedokli par aktualitātēm pasaulē un šaisaulē: Ukraina, Krievija un Latvija..
– Sarunu sāksim, aplūkojot notiekošo Ukrainā. Vairāki Krievijas politiķi ir norādījuši, ka drīzumā varētu pienākt kārta arī Baltijas valstīm. Diemžēl šādu iespēju neizslēdz arī Rietumu analītiķi. Cik bīstama, jūsuprāt, ir šī situācija?
– Situācija ir ļoti draudīga. Es aicinātu to uztvert ar visu nopietnību, jo Putins ir bīstamāks nekā Ādolfs Hitlers. Tiesa, abu personības un mērķi ir ļoti līdzīgi, tāpat kā rīcības veids. Pat speciālu monētu Putins ir izdevis par godu Krimas okupācijai – līdzīgi kā Ādolfs Hitlers to darīja par godu Austrijas anšlusam. Starpība tā, ka Putina rīcībā ir kodolieroči.
– Vēl viena kopīga iezīme: arī Krievijas prezidentu atbalsta tautas lielākā daļa.
– Kāds tur brīnums! Jau gadus desmit Vladimirs Putins mērķtiecīgi programmē karam 140 miljonu lielu nāciju – melo savai tautai, melo starptautiskajai sabiedrībai. Viņš izmanto tādas metodes, par kurām pat Gebelsam būtu kauns. Domāju, tas nebeigsies tikai ar Krimas un Ukrainas teritoriju sagrābšanu vai pat Baltijas okupāciju.
– Jūs pieļaujat...
– ...trešo pasaules karu, ja Putinam nestāsies nopietni ceļā – tai skaitā paši krievi. Dievs dod viņiem saprātu! Atcerēsimies, kā pagājušā gadsimta 30.–40. gados maršēja vācu tauta... Labi redzams, ka arī šajā gadījumā propaganda strādā. Būtu jocīgi pārmest krieviem, ka tie sajūsminās par Putinu un ir gatavi pārciest bezmaz vai jebkuras grūtības, lai atbalstītu agresiju. Daļa no inteliģences to saprot, bet tās vārda brīvība savā zemē ir apspiesta. Tāpēc es šo situāciju uzskatu par ļoti, ļoti bīstamu. Mieru pasaulē šobrīd var mēģināt nodrošināt vai nu ar Nevila Čemberlena*, vai Vinstona Čērčila** metodi. Čemberlens uzskatīja, ka ir jāpakļaujas agresoram (rūpējoties, lai Hitleram bez kaujas atdotu Sudetiju). Turpretim Vinstons Čērčils skaidri un gaiši viņam pateica: jums bija izvēle starp negodu un karu – jūs izvēlējāties negodu, un tagad dabūsiet arī karu. Agresoram nav iespējams pielabināties. Varam tikai uzdot retoriskus jautājumus: kas būs Putina Sudetija, un kad beidzot pasaule sapratīs, kas īsti notiek?
– Sakiet, vai NATO armijas daļu dislokācija Baltijā radītu lielāku drošības izjūtu?
– Neapšaubāmi. Šai ziņā es pilnībā atbalstu NATO karavīru izvietošanu Latvijā un esmu pateicīgs par alianses kuģu pārvietošanu uz Baltijas ostām. Protams, jebkura militāra uzbrukuma gadījumā arī pārējās NATO valstis būs daudz vairāk ieinteresētas mūs aizsargāt, ja šeit atradīsies viņu karavīri.
– Vai tik nu nebūs tā, ka konflikta gadījumā tieši šos ASV desantniekus pirmos desantēs no Latvijas? Šo vīru klātbūtne ir simbolisks vēstījums iespējamajam agresoram vai reāla palīdzība?
– Šobrīd tas ir tikai simbolisks solis, lai gan jāsaka tā: 150 labi apmācītu, apbruņotu un stratēģiski pareizi komandētu cilvēku var daudz izdarīt. It sevišķi, ja agresors uzbrukumā iesaista diversantu grupas kā Krimā un Ukrainas dienvidaustrumos. Šāda NATO reakcija parāda, ka Ziemeļatlantijas alianse ir spēks, ar kuru nopietni jārēķinās, jo neatstās savas dalībvalstis nelaimē.
– Redzam, cik efektīvi tiek izmantota piektās kolonnas klātbūtne Ukrainā. Saskatāt kādas paralēles ar situāciju Latvijā?
– Ļoti ceru, ka mūsu drošības iestādes rūpīgi seko notikumiem Ukrainā un redz, kā darbojas agresors, un ir gatavas stāties šīm metodēm pretī. Drošības policijai laikus jāneitralizē musinātāji un naida kurinātāji. Protams, kā nekad agrāk ir jādomā arī par plaisu mazināšanu sabiedrībā, tai skaitā arī etnisko. Atgādināšu, ka lielākā daļa nelatviešu savā laikā nobalsoja par Latvijas neatkarību. Mums jādomā par to, lai visi valsts iedzīvotāji būtu ja ne gluži kvēli patrioti, tad vismaz ar izpratni, ka Latvija viņiem dod tādas izpausmes iespējas, kādas viņi nekad nevarētu saskatīt pašreizējā Krievijā. Situācijā, kad no valsts bēg projām paši latvieši – gan darba devēji, gan darba ņēmēji –, ir grūti cerēt uz milzīgu patriotisma pieaugumu. Tas ir tiešs valdības neapdomīgās politikas rezultāts. Šobrīd ir jābeidz pasīvi dzīvot kaut kādā krīzes pārvarēšanas realitātē, atliekot nepieciešamo lēmumu pieņemšanu uz nākotni jeb pēc vēlēšanām. Steidzami jāsāk risināt uzņēmējiem svarīgie jautājumi.
– Proti?
– Jāsamazina darba nodokļi, kā bija solīts. Tas viss ir jādara tūlīt. Ja šeit būs valsts, kurā cilvēki redz perspektīvu attīstīties un gribēs dibināt uzņēmumus, saprotot, ka valsts viņus atbalsta, tad arī patriotisms jebkurā etniskā grupā sitīs augstu vilni un visi savu zemi aizsargās ar asinīm.
– Jūs esat bijis Latvijas aizsardzības ministrs, tātad profesionāli spējat atbildēt uz jautājumu: kas jādara, lai nodrošinātu valsts militārās pozīcijas?
– Diemžēl ir nepieciešamība palielināt aizsardzības budžetu līdz 2% no IKP, kā to konsekventi īstenojuši igauņi.
– Kur šo trūkstošo naudu var ņemt, uz kā rēķina?
– Uz nelietderīgu izdevumu samazināšanas rēķina. Mēs šobrīd šaujam ar abiem stobriem paši sev kājā. No vienas puses – uzturam pilnīgi nevajadzīgas valsts funkcijas, kas turpina apgrūtināt mūsu ražojošo sektoru. Piemēram, Gulbenes slimnīcā vien pēdējo trīs gadu laikā ir notikušas 67(!) pārbaudes no deviņām valsts kontrolējošām institūcijām. Gulbenes slimnīcā, kura nav nekāda PVN atsitēja vai narkotiku ražotāja! Visur, kur mēs Latvijā tiekamies ar uzņēmējiem un pašvaldību vadītājiem, ļaudis izmisīgi sauc: ļaujiet strādāt, netraucējiet! Birokrātiskās važas un murgainās pārbaudes, kas no valsts tiek sūtītas ar nolūku nevis palīdzēt un novērst trūkumus, bet sodīt un iekasēt soda naudas, paralizē mūsu pašu pelnīt spējīgo ražotāju. Ja uzņēmēji nebēgtu uz Igauniju vai citām valstīm ar visiem saviem nodokļiem, tad naudas budžetā būtu vairāk. Tad izdotos nodrošināt nepieciešamos 2% aizsardzības budžetam, ļaujot modernizēt aizsardzības spēkus, un piemēroties modernai, viltīgai kara vešanas metodikai.
– Kur konkrēti šos 2% vajadzētu ieguldīt?
– Modernā pretgaisa aizsardzībā un bruņojumā, kas spēj pretoties agresora helikopteriem, lidmašīnām un tankiem; lai pretinieks nevarētu zināt, no kura pagalma uz viņa helikopteriem vai tankiem izšaus raķeti no pārnēsājamās Stinger tipa ierīces (tagad ir vēl modernākas). Tad ienaidnieks trīsreiz padomās, vai uzbrukt. Nolietotas bruņumašīnas nevienam nav vajadzīgas.
– Labi, tagad par iekšpolitiku. Jūs esat bijis Ministru prezidents – kā vērtējat Laimdotas Straujumas vadīto valdību? Saskatāt progresu?
– Laimdota Straujuma vēl strādā pārāk īsu laiku, lai varētu nopietni izvērtēt viņas darbu. Tomēr dažas lietas liek būt piesardzīgiem... Izskatās, ka arī Straujumas kundze labprāt izvairās no lēmumu pieņemšanas. Labs piemērs ir notiekošais KNAB. Kas tā par lietu – pateikt abām konfliktā iesaistītajām pusēm: jūs te paši tieciet skaidrībā, kuram jāatkāpjas! KNAB jau ir kļuvis par izsmieklu.
– Arī jūs pie tā esat vainīgs, jo reiz Jutai Strīķei iedvesāt pārspīlēti lielu varenības un visatļautības izjūtu.
– Mani grēki ir lieli, smagi, neizpērkami un šausmīgi...
– Ironija?
– Es tiešām daudz ko esmu pārvērtējis, analizējis un pārdzīvojis. Dažiem saviem lēmumiem pats esmu bijis sev visbargākais kritiķis. Es atzīstu, ka pārāk koncentrējāmies uz dažādu negatīvo parādību apkarošanu, bet nepadomājām par otru pusi. Proti, lai ierēdņiem un knabam iemācītu, ka nevajag pārvērst cīņu pret korupciju par pašmērķi – par Gulbenes slimnīcas pārbaužu analoģiju; ka nevajag iedvest bailes pieņemt labus lēmumus, baidoties no pārmetumiem ieinteresētībā. Protams, vajag apkarot nopietnas korupcijā iesaistītas personas, bet nedrīkst iedvest pilnīgu paralīzi un bailes valsts pārvaldē. Mēs savulaik korupcijas apkarošanu padarījām par tik lielu prioritāti, ka daži pārcentās un pazaudēja aiz kokiem mežu. Paskatieties, kā darbojas arī VID! Tiesa, tas savu aktivitāti ir palielinājis, taču pamatā notiek pārbaudes uzņēmumos, kuri maksā nodokļus, un represēti tiek galvenokārt tie, kuriem finanšu plūsmas dēļ ir kaut kādi parādi. Savukārt tiem, kuri nodokļus nemaksā vispār, nemaz neķeras klāt. Tie valstij neeksistē, tāpēc ka nav deklarējušies un atrodas pelēkajā zonā. Šobrīd represīvajām struktūrām būtu jākoncentrējas tikai uz ļaunprātīgajiem likumu nepildītājiem. Nodokļi ir jāsamazina.
– Saprotu, ka sākat klāstīt savas partijas programmatiskās tēzes...
– Jā, tās ir mūsu prioritātes. Bez attīstītas ražošanas nav iedomājama pārtikusi nākotne. Diemžēl redzam, ka valdība atliek svarīgus lēmumus, piemēram, par gāzes tirgus liberalizāciju, elektrības tirgus liberalizāciju vai jaunā būvniecības likuma spēkā stāšanos.
– Precizēšu: nepopulārus lēmumus.
– Vai tad pēc vēlēšanām, kad nāksies to darīt, iedzīvotājiem būs vieglāk? Ja ar vāju dambi aizsprosto upi, kaut kad tas dambis plīsīs. Posts būs lielāks nekā tad, ja tas dambis tur vispār nebūtu bijis. Aizturot svarīgu lēmumu pieņemšanu, mēs nekādā veidā nepalīdzam tautai. Līdzīgi varam teikt par veselības aprūpi. Šobrīd veselības aprūpes sistēmā netiek pieņemti nekādi progresīvi lēmumi. Pilnīga stagnācija.
– Partijas jau nervozi dīžājas kā zirgi pirms starta... Pavērtējiet situāciju šajā politiskajā hipodromā! Sāksim varbūt ar varas partiju Vienotība. Cik tā ir spēcīga, salīdzinot ar laiku, kad pats bijāt ministrs un deputāts?
– Es gribētu mainīt nākamās kampaņas pamatuzstādījumus, lai mēs vairāk runātu par programmu atšķirībām. Tāpēc nevēlētos pārāk iedziļināties mūsu konkurentu analīzē un kritizēšanā...
– Tad slavējiet savus konkurentus!
– Visu, ko gribēju teikt, jau pateicu. Galvenais, ka Vienotība nav gatava pieņemt svarīgus lēmumus. Pat vēl trakāk! Dara pilnīgi pretējo. Pati Vienotība bija apsolījusi nodrošināt tik ļoti nepieciešamo darbaspēka nodokļu samazināšanu par 9 procentpunktiem (tas bija ierakstīts valdības deklarācijā un budžetu pavadošajos dokumentos). Pēkšņi tā paziņoja, ka atsakās no saviem plāniem. Uzņēmēji bija gaidījuši un rēķinājušies, ka pārlieku augstie nodokļi tiks samazināti. Un kāpēc vajadzēja sabojāt mikrouzņēmumu nodokļu režīmu? Vienas deputātes iegribu dēļ, lai nodrošinātu mīļo mieru koalīcijā, nodokli nolēma dubultot... Kā mēs turpmāk varēsim iestāstīt uzņēmējiem, ka ir vērts legalizēties un iziet no ēnu ekonomikas? Tas, ko Vienotība pēdējā laikā ir darījusi, diemžēl traucē uzņēmējiem. Šobrīd ir nepieciešams strauji pieņemt lēmumus, kas vērsti uz ražošanas atjaunošanu. Tas nenotiek. Es uzskatu, ka pēc Saeimas vēlēšanām Vienotība noteikti būs viens no mūsu sadarbības partneriem. Tāpēc es aicinu pievērsties reālu problēmu risināšanai.
– Saskaņas centrs. Kas notiks ar šīs partijas pozīcijām Latvijas politikā sakarā ar notikumiem Ukrainā – elektorāts palielināsies vai atbirs zināma daļa latviešu, kuri iepriekš balsojuši par SC?
– To mēs redzēsim pēc vēlēšanām... SC ir it kā divas sejas: viena – daļas mūsu pilsoņu likumīga pārstāvniecība, bet otra – agresīvas ārvalsts vadītāja partneris un rupors šeit. Manuprāt, Latvijā nebūtu pieņemams politisks spēks, kurš ir Putina politikas pakalpiņš. Tikai SC ziņā ir tas, kuru no abām sejām viņi turpmāk izvēlēsies.
– Ja tiksit Saeimā, tad jūs ar SC koalīciju neveidosit, vai tā?
– Mums ir divi stratēģiski uzstādījumi šajā jautājumā: pirmais – nepieļaut svešas, agresīvas lielvalsts pakalpiņu, līdzskrējēju vai ietekmes aģentu nonākšanu pie varas Latvijā, kas grautu valsti no iekšienes. Otrs mērķis – jebkuriem līdzekļiem mazināt šķelšanos Latvijas sabiedrībā pēc etniskās pazīmes.
– Kā vērtējat savas partijas – Latvijas attīstībai – izredzes, startējot uz Saeimu?
– Esam izvēlējušies pieeju: labāk lēnāk, bet pamatīgi, nevis uz urrā, jo pēc tam izrādās, ka nav īsti par ko vienoties. Mēs sākam no otra gala, lēnām un pamatīgi. Mums ir pilnīgi skaidra ideoloģija, kas bāzēta uz ražošanas attīstīšanas nepieciešamību. Šobrīd būvējam konkrētu vēlētāju bāzi uz savas ideoloģijas pamata. Tā pieaugs vēl līdz Saeimas vēlēšanām un arī pēc tam – turpmākos gadu desmitus. Idejas, kas ir uzņēmējdarbību veicinošas, parasti uzrunā 10–15% no elektorāta. Mums vēl jāpastrādā, lai šādu atbalstītāju loku iegūtu.
Startējot uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, mums būtu jāiegūst vismaz viens mandāts. Domāju, ka varam godam pacīnīties, lai tiktu ievēlēts vismaz saraksta līderis Andrejs Žagars. Tas nozīmētu 6–7% elektorāta atbalstu, uzrādot ļoti nopietnu pieaugumu atbalstītāju skaitā. Patlaban, spriežot pēc aptaujām, par mūsu eiroparlamenta kandidātu ir gatavi balsot aptuveni 5% vēlētāju, savukārt 16–17% saka, ka apsver iespēju, bet vēl nav pieņēmuši lēmumu.