Gads zem okupācijas režīma: Berdjanskas ceļš no parastas postpadomju pilsētas līdz drosmes izrādīšanai un pretošanās kustībai

Azovas jūras ostas pilsēta Berdjanska nonāca okupācijā kā viena no pirmajām, ko pirms gada sagrāba uzbrūkošā Z-armija. Bet jau drīz vien Berdjanska kļuva par pretošanās centru uzbrucēju plāniem — lai izprastu Berdjanskas pretošanos, jāiepazīst tās cilvēki.

Berdjanska atrodas Zaporižžjas apgabala tajā malā, kas robežojas ar Azovas jūru, kam otrā krastā Krievija — starp Mariupoli un Krimu. Radusies kā tipiskā Ukrainas dienvidu multikulturālā pilsēta, kuras apkārtnē vietvārdi liecina par Krimas un nogaju tatāru, Melnās jūras grieķu un citu tautu vēsturi, šī 100 tūkstošu iedzīvotāju pilsēta padomju laikos tika pārkrievota. Ziemā tā ir pelēka un industriāli neizteiksmīga, taču vasarā, sākoties tūrisma sezonai, pludmales piepildās ar tūristiem — protams, izņemot vienīgi aizvadīto gadu. Tūristus vilina šaurā, garā, eksotiskā smilšu strēle (“Косa”), kura stiepjas desmit kilometru garumā un kam vētras laikā šaurākajā vietā pāri gāžas milzu viļņi — dažā mazākā viesnīciņā, nelaikā atverot logu, var dabūt jūru iek šā tieši istabā.

Berdjanska bija vasarnieku iemīļota pilsēta jau visus padomju gadus, kad vietējie savus viesus iesauca par “kolorādiem” — atšķirībā no pārējās Ukrainas un citām valstīm, kur par “kolorādiem” kopš 2014. gada iedēvēja Georga lentīšu nēsātājus un citus Kremļa līdzskrējējus, Berdjanskā šis vārds jau desmitgadēm ilgi ticis lietots humoristiski pozitīvā nozīmē: “Mums tie atpūtnieki katru gadu vasarā uzrodas milzu bariem un visu izpērk, izēd kā tādas Kolorādo vaboles!” Lieki teikt, ka pilsēta priecājas par jebkuriem miermīlīgiem tūristiem un cenšas ar viņu palīdzību nopelnīt. Vēsturiskais centrs kopš deviņdesmitajiem prasmīgi atjaunots, tajā darbojas daudzi veikali un iepirkšanās vietas, kā jau tūrisma vietām parasts, savukārt unikālā Berdjanskas iezīme ir skaitā daudzās, bet izmēros nelielās, asprātīgās skulptūras dažādās pilsētas malās — piemēram, vienā vides objekt ā redzams tūristu čemodāns ar Kolorādo vaboli uz malas, cita bronzas figūra attēlo frakā tērptu zaļu krupi — ierēdni, kam pie lūpas malas karājas priekškaramā atslēga (“Vai tad kāds ierēdnis kādreiz labprātīgi izsniedz jebkādu informāciju?”), bet jūras malā ir piemineklis zivij — jūras bullītim. Golodomora un Otrā pasaules kara laikā šī Azovas jūras zivs pabaroja Berdjansku un apkārtni, ļaujot visiem izdzīvot, tāpēc pilsētnieki vēl šodien pateicīgi neizskatīgajai zivtiņai.

Izbraucot no tūristu zonas, rūpnieciskie un dzīvojamie kvartāli kļūst pelēki un postsovjetiski vienveidīgi. Lielākā rūpnīca ir AZMOL, kas ražo visu veidu smēreļļas, tosolu un mašīneļļas, būdama vadošā šāda veida rūpnīca Ukrainā. Tagad to sagrābuši krievi un, cik zināms, izmanto tās produkciju savas militārās tehnikas smērēšanai. Pirms gadiem desmit AZMOL privatizēta, tagad tai ir britu investori, taču iepriekš tā tikusi saistīta ar vietējā “pusoligarha” Aleksandra Ponomarjova interesēm: pilsētnieki stāsta — kamēr valsts uzņēmumā saimniekoja kāds politiski ielikts direktors, blakus AZMOL it kā “pilnīgi nejauši” uzradās privāta rūpnīciņa, saistīta ar “pusoligarha” kapitālu, kas sāka ražot tādas pašas smēreļļas un pārņemt tirgus nišas. Direktors, sagādājis AZMOL bilancē zaudējumus, vēlāk no Ponomarjova partijas kandidēja uz mēra amatu.

Pēc Eiromaidana revolūcijas izjūkot Reģionu partijai un tās bijušajiem līderiem dibinot jaunas politiskās platformas, lielākoties vērstas uz krievvalodīgajiem vēlētājiem, Ponomarjovs ar kolēģiem izveidoja partiju “Наш край”, rūpīgi izvēloties nosaukumu, kas ukrainiski un krieviski rakstāms vienādi, bet turpinot kopēt Reģionu partijas ierasto simboliku, krāsas un stilu. Kad šī partija 2015. gada rudenī cīnījās par Berdjanskas mēra amatu, tad iepriekšējos gados visu ko pieredzējušos vēlēšanu novērotājus no Latvijas pārsteidza nekaunības līmenis, ar kādu Berdjanskā noritēja vēlēšanu rezultātu ietekmēšana un nelegālā aģitācija.

Tāpat kā pie mums, Ukrainā aiziepriekšējā dienā pirms balsošanas ir jānovāc visa aģitācija, ko visi kandidāti bija godīgi izdarījuši, izņemot “Наш край”. Visās malās uz balkoniem, jumtiem un pie garāžu durvīm bija izvietoti zilibaltie logotipi, ar kuru palīdzību tika uzpirktas balsis par parasto “cenu” — 500 hrivnām gabalā. Atšķirība tāda, ka agrāk naudu slepeni maksāja caur aizmugurējām durvīm no balta mikroautobusa, kas dežūrēja netālu no iecirkņa, bet tagad partija pārskaitīja naudu vēlētājiem pavisam oficiāli — pamatojums bija “maksa par plakāta izvietošanu vēlētāja īpašumā”!

Vēlēšanu dienā visa pilsēta spīdēja no plakātu simtiem ar uzrakstu “JAUNAIS MĒRS” (jo šāds uzraksts formāli neslavina neviena kandidāta uzvārdu), savukārt esošajam mēram Oleksijam Bakajam (mēra amatā 1994. — 1998. un 2010. — 2015.) pret šādu nekaunīgi negodīgu kampaņošanu nebija iespējams likt neko pretī, tāpēc viņš zaudēja, turklāt latviešu novērotāji fiksēja rezultātu un protokolu falsificēšanas elementus — protams, Bakajam par sliktu. Ārzemju novērotājus visos iecirkņos sagaidīja ar aizdomām un lūrēšanu caur pieri, taču vismaz atklāti prom nedzina, jo Ukrainas likumi to neļauj. Toties pilnīgi pretēja attieksme bija visattālākajā vēlēšanu iecirknī, kas atrodas pašā smilšu strēles tālākajā galā un līdz kuram jābrauc pusstunda pat mierīgos laikapstākļos: “Nāciet iekšā, mēs jums visu parādīsim un pastāstīsim! Ak pat no Latvijas līdz mums atbraukuši? Tas gan ir patīkami, jo parasti neviens novērotājs līdz mums netiek! Kafiju taču dzersiet, vai ne?”

Uz šī fona iedzīvotājus diez ko nepārsteidza fakts, ka 2022. gada gaitā izrādījās — tieši partija “Наш край” bijusi tā partija, no kuras visbiežāk nākuši okupācijas režīma kolaboranti, kas par samaksu piekrituši tēlot vietējos “kadrus” Krievijas armijas kontrolē nonākušajās pilsētās un ciemos.

Berdjanska starptautiski pazīstama ar faktu, ka tajā 2014. gada pavasarī stihiski izveidojās bataljons, vēlāk pulks, tagad jau brigāde “AZOVA”. Pretstatā skaļajiem un temperamentīgajiem rietumukraiņiem, emocionālajiem Krimas tatāriem vai humorpilnajiem odesiešiem, Ukrainas dienvidu apgabalu iedzīvotāji parasti ir klusi, nosvērti un nemēdz skaļi plātīties, toties klusībā izdara pareizos darbus. Pilsētnieki 2014. gada notikumus atcerējās šādi: “Doņeckā un Luhanskā jau trakoja separātisti, Krimā bija izvērsušies “zaļie cilvēciņi”, un mums bija skaidrs, ka viņi gribēs taisīt sauszemes koridoru no Rostovas apgabala uz Krimu. Parādījās pirmie separātisti, kas ar granātmetēju pāris reizes uzmauca pa SBU filiāles ēku Berdjanskā. Taču mūsējie vecbiedri no [nacionālistu militantu biedrības] “Ukrainas Patriots” nodibināja savu brīvprātīgo bataljonu “AZOVA”, nedēļas laikā noķēra visus separātistus un drīz vien aizbrauca palīgā Mariupolei, kurā tobrīd nebija skaidrs, kas uzvarēs — separātisti jau gatavojās tur taisīt referendumu par pievienošanos DNR. Situācija mainījās mums par labu, Mariupole noturējās un atbrīvojās no ienaidnieku kontroles uz astoņiem gadiem. Bet visiem, kas bija šokēti par “AZOV” neticamo drosmi pilsētas un “Azovstaļ” aizstāvēšanā pagājušogad, ir jāzina — “azovieši” taču ir mūsu pašu cilvēki, kas aizstāv savu dzimto pusi, darot to savas dzimtās jūras krastos!” Tagad “AZOV” jau ir izauguši līdz triecienbrigādes izmēriem un šobrīd karo ne tikai pie Bahmutas.

2022. gada februāra beigās Berdjanska bez lielas cīņas nonāca Krievijas kontrolē tā iemesla pēc, ka pilsētu nav iespējams militāri aizstāvēt: visi kvartāli atrodas zemienē pie jūras, savukārt uz Melitopoles un Zaporižžjas pusi pāri pilsētai slejas augsta plakankalne, uz kuras ir tipiskā zālainā ukraiņu stepe un no kuras var ideāli pārredzēt un apšaudīt visu Berdjansku. Tiesa gan, tikko kā pilsēta ir ieņemta, tā šie faktori paši pavēršas pret okupantiem: tagad jau tie ir viņi, kurus var lieliski pārskatīt un pa kuriem koriģēt uguni. Krievi to dabūja izjust jau pēc mēneša, kad ukraiņi ar raķeti iznīcināja Berdjanskas ostā piestājušo lielo desantkuģi “Saratov”. Iedzīvotāji nenogurstoši protestēja, okupantiem sejās dziedot Ukrainas himnu, un plašumā pletās partizānu kustība — notika uzbrukumi Krievijas tehnikai un dzīvajam spēkam, septembrī partizāniem izdevās nāvējoši ievainot vietējo okupācijas “gauleiteru” Artemu Bardinu.

Partizāni regulāri nodod koordinātas Ukrainas armijai, kas pēc tam ar precīziem “ķirurģiskajiem” triecieniem iznīcina krievu bāzes un objektus — jaunākais trieciens vakar ticis vērsts pret atpūtas bāzi “Paradīzes stūrītis”, ko krievi atņēmuši tam pašam Oleksijam Bakajam un ierīkojuši tur savu aizmugures hospitāli. Skaidrs, ka šādus prettriecienus var nomērķēt tikai tad, ja partizāni ir nodevuši precīzas ziņas ģenerālštābam, tāpēc okupācijas iestādes paziņojušas, ka no 1. marta Berdjansku pamest varēšot tikai ar caurlaidēm. Nacionālais Pretošanās centrs, kurš apkopo ziņas no okupēto teritoriju iekšienes, šodien raksta: “Tas faktiski nozīmē, ka no Berdjanskas nevarēs izbraukt. Ienaidnieks nekontrolē situāciju pilsētā, tāpēc ievieš jaunus ierobežojumus!” Berdjanska cer, ka nākamais lielais Ukrainas armijas prettrieciens tiks vērsts tādā virzienā, lai pārrautu krievu armijas apgādi pa sauszemi no Rostovas apgabala uz Krimas pusi, un līdz ar to izdosies atbrīvot ne tikai lielo dzelzceļa mezglu Melitopoli, bet arī Berdjansku un tās ostu.