Vēlēšanas Turcijā – referendums Erdoganam
Neraugoties uz likumā noteikto politisko neitralitāti, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans ļoti aktīvi iesaistījies svētdien paredzēto parlamenta vēlēšanu kampaņā. Tas nav pārsteigums, jo vēlēšanas faktiski izvērtušās par referendumu, kurā tautai jāatbild, vai tā vēlas parlamentāro valsts pārvaldes sistēmu aizstāt ar prezidentālo, kurā galveno lomu, protams, spēlēs pats R. T. Erdogans. Lai tā notiktu, valdošajai Taisnīguma un attīstības partijai (AKP) jāgūst divu trešdaļu vairākums parlamentā, taču pašlaik šāds scenārijs šķiet apšaubāms.
AKP Turcijā pie varas ir jau 13 gadu, un iepriekšējās parlamenta vēlēšanās (2002., 2007. un 2011. gadā) tā allaž guvusi pārliecinošu uzvaru. Kā norāda Christian Science Monitor, tas bijis tikai likumsakarīgi, jo iepriekšējā Turcijas sekulārā un militārā elite aizvien vairāk un vairāk attālinājusies no tautas, bet AKP, kas tolaik sevi pozicionēja kā mērena musulmaņu intereses aizstāvoša partija, daudziem šķitusi pievilcīga alternatīva. Ekonomiskā konjunktūra bija labvēlīga pie varas nākušajai AKP – ilgus gadus Turcijas ekonomika vidēji pieauga par 5% gadā, bet iedzīvotāju reālais ienākumu līmenis kopš 2002. gada ir trīskāršojies.
Līdz pat pagājušajam gadam R. T. Erdogans ieņēma premjera posteni, bet pērnā gada augustā nolēma kandidēt uz prezidenta amatu. Pirmo reizi vēsturē Turcijas prezidentu ievēlēja visas tautas vēlēšanās, un populārākajam valsts politiķim jau pirmajā kārtā izdevās iegūt 52% vēlētāju atbalstu. Jau tolaik R. T. Erdogans neslēpa, ka viņa mērķis ir panākt grozījumus konstitūcijā un būtiski palielināt pašlaik lielākoties ceremoniālās prezidenta pilnvaras. Lai to panāktu, jānodrošinās ar vismaz divu trešdaļu (367 no 550) deputātu atbalstu, bet sliktākajā gadījumā pietiek ar trīs piektdaļu (330 deputātu) atbalstu, lai izsludinātu referendumu par grozījumiem konstitūcijā. Patiesības mirklis prezidentam ir 7. jūnijs, kad aptuveni 56 miljoniem balsstiesīgo Turcijas iedzīvotāju būs iespēja piedalīties vēlēšanās, raksta AFP.
«Attiecībā uz Erdogana prezidenta ambīcijām šīs būs izšķirošās vēlēšanas. Vienas galējības gadījumā, vairs nebūs nekādu šķēršļu viņa varai, kas gan kaitēs citām valsts institūcijām. Otra galējība paredz, ka pēc vēlēšanām būs jāveido koalīcijas valdība, un tas var beigties ar Erdogana varas pakāpenisku mazināšanos,» Christian Science Monitor skaidrojis Briseles domnīcas Carnegie politologs Sinans Ilgens. Atzīstot, ka socioloģisko aptauju datiem Turcijā nav lielas uzticības, AFP vēsta, ka AKP, kā arī Republikāņu Tautas partijas (CHP) un Nacionālistu kustības partijas (MHP) iekļūšana parlamentā nav apšaubāma un tām izdosies pārvarēt Turcijā ļoti augsto vēlēšanu slieksni jeb 10% barjeru. Galvenais jautājums ir, vai tas izdosies arī Tautas demokrātiskajai partijai (HDP), kas ilgāku laiku pozicionēta kā kurdu partija, taču savas liberālās sociālās programmas dēļ ieguvusi arī citu sabiedrības grupu (sieviešu, geju) atbalstu. Ja partija pārvarēs 10% barjeru, tā parlamentā var būt pārstāvēta pat ar 70 līdz 80 deputātiem, liedzot AKP stabilu vairākumu. Ja ne, par šo partiju nodotās balsis, visticamāk, aizies tieši AKP kontā, jo kurdu apdzīvotajos Turcijas reģionos valdošā partija ir pietiekami populāra.
Tādēļ nav pārsteigums, ka par savu galveno uzbrukumu mērķi R. T. Erdogans un premjers Ahmets Davotoglu izvēlējušies tieši HDP un tās harismātisko līderi Selehatinu Demirtasu, kuru atbalstītāji dēvē par Turku Obamu. Viņam tiek pārmestas gan pārāk ciešas attiecības ar aizliegto Kurdistānas strādnieku partiju, gan zoroastrisma piekopšana un islāma zaimošana. Valdību atbalstošie mediji rakstījuši, ka S. Demirtass uzturā lietojot cūkgaļu, bet pats R. T. Erdogans vienā no mītiņiem demonstrējis Korāna kurdu valodas izdevumu un atgādinājis ticīgajiem, ka «šiem ļaudīm nav nekā kopīga ar reliģiju». Starp citu, šādā veidā viņš pārkāpis vēl vienu likumu, kas liedz priekšvēlēšanu kampaņās manipulēt ar reliģiskām tēmām. «Ļaudis uzskata, ka mēs esam vienīgie, kuri spēj nobloķēt Erdogana vēlmi pēc neierobežotas varas, ko viņš pats dēvē par prezidentūru, bet mēs saucam par diktatūru,» sarunā ar AP šīs nomelnošanas kampaņas iemeslus skaidrojis S. Demirtass.
AFP norāda, ka tieši R. T. Erdogana neslēptā vēlme vadīt valsti autoritārā, pat diktatoriskā stilā var kļūt par galveno šķērsli AKP pārliecinošai uzvarai – ja balsis, protams, tiks skaitītas godīgi. 2013. gada Gezi parka demonstrāciju vardarbīgā izklīdināšana, kampaņa pret musulmaņu garīdznieka Fethullas Gilena atbalstītājiem, preses brīvības ierobežošana, interneta sociālo tīklu bloķēšana, nebeidzamās tiesas prāvas pret valsts apvērsumu un sazvērestību plānotājiem – tas viss daļā sabiedrības radījis pamatotas bažas, ka prezidenta personīgā vara jau tagad ir pārāk liela. Papildus tam ekonomiskās izaugsmes temps sācis mazināties, pieaug bezdarba līmenis, un cerētos rezultātus nav devuši arī R. T. Erdogana ambiciozie plāni padarīt Turciju par Osmaņu impērijai līdzīgu lielvaru. Attiecības ar Eiropas Savienību un savulaik par reģionālo partneri uzskatīto Izraēlu ir sabojātas, atbalsts Sīrijas prezidenta Bašara Asada opozicionāriem novedis vien pie tā, ka Turcijai nācies uzņemt 1,8 miljonus bēgļu no kaimiņvalsts, tāpat kļūdaina izrādījusies Musulmaņu brālības atbalstīšana Ēģiptē. Šādā situācija R. T. Erdoganam neatliek nekas cits, kā mēģināt apžilbināt vēlētājus ar kārtējiem grandiozajiem projektiem – tādiem kā Stambulas trešās lidostas celtniecība, ātrvilcienu līnija Stambula–Ankara, jauns tunelis zem Bosfora un milzīgas svinības 2023. gadā par godu mūsdienu Turcijas dibināšanai un Mustafam Kemalam Ataturkam. Kritiķi tikmēr norāda, ka plaisa starp Ataturka Turciju un Erdogana Turciju kļūst aizvien lielāka.