Medicīnā un valsts pārvaldē milzīgu pieredzi sakrājusī Ingrīda Circene pieteicās “likt roku ugunī”, ka valsts uzturētā medicīniskās palīdzības sistēma varētu atgūt rīcībspēju, ja izvāktu ārstus no privātajām medicīnas iestādēm.
Lai gan trīs lietas skaitās labas lietas, dažkārt pat 3 x 3 lietas nepalīdz. Svaigs piemērs tādai bezpalīdzībai ir trijas triju Saeimas komisiju kopsēdes ar mērķi grozīt Veselības ministrijas plānu, ka paredz faktiski likvidēt lielu daļu no Latvijā palikušajām slimnīcām.
Kuplais deputātu pulks no Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas, Sociālo un darba lietu komisijas un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Latgales apakškomisijas ir pareizi sapratis, ka slimnīcu aizstāvju lomu izpilde varētu palīdzēt tieši viņiem pārvietoties no 14. Saeimas uz 15. Saeimu, un tāpēc ir apņēmības pilns līdz 15. Saeimas vēlēšanām pagūt sarīkot arī ceturto un piekto kopsēdi.
Šīs darbošanās dzinējspēks ir Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs Uģis Mitrevics, kura statusu nupat kā paaugstināja Nacionālās apvienības pārvietošanās no opozīcijas uz koalīciju. Diemžēl šīs sēdes parāda arī to, ka pacientu izredzes saņemt sajēdzīgu medicīnisko palīdzību slimnīcu likvidēšana ne pasliktinās, ne uzlabos. Šīs lietas ir cilvēkiem sāpīgas arī vārda burtiskajā nozīmē, tāpēc “Neatkarīgā” to virzībai sekojusi. No kopsēžu materiāliem 27. janvārī tika izvilkta “karte ar brīdinājumu, kur cilvēkiem nedzīvot", un 19. martā paskaidrots, kādā veidā “inflācija atvieglos politiķiem un ierēdņiem slimnīcu slēgšanu". Trešā deputātu komisiju kopsēde notika 3. jūnijā.
Veselības ministrijas plāns oficiāli paredz samazināt nevis slimnīcu, bet slimnīcu veidu skaitu pēc slimnīcās sniegto pakalpojumu daudzveidības un jaudas pacientu pieņemšanā. Ārpus šā dalījuma paliek slimnīcas ar vienu specializāciju psihiatrijā, traumatoloģijā un varbūt vēl kādās nozarēs.
Vispārējās medicīnas sadaļā slimnīcas pēc iepriekšējās reformas sadalītas piecos līmeņos. Piektais līmenis šajā skalā ir augstākais. Šis līmenis un pie tā vēl arī “universitātes” slimnīcas tituls piešķirts trijām slimnīcām Rīgā. Turpmāk būšot tikai trīs slimnīcu līmeņi. Pirmā un otrā līmeņa slimnīcām atstās slimnīcu vārdu, bet vārdu kopā ar tikai tādu valsts apmaksātu medicīnisko pakalpojumu apjomu, kāds pienāktos labā pansionātā. Tādējādi jāpieaug attālumam starp slimnīcām un pacientiem, kuriem vajadzīga nopietnāka palīdzība nekā ģimenes ārsta apmeklējums. Medicīnas gadījumā attālums ir jāpārvērš laikā, kura mērvienība ir minūte. Slimnīcu likvidēšana daudzviet pārvilks šīs minūtes pāri 60 minušu robežlīnijai, aiz kuras 100 vai 600 minūšu skaitīšana ir blēdība, jo tad jau palīdzības saņemšanas laiks jāizsaka stundās un varbūt dienās.
Slimnīcu reformas pamatojums ir tāds, ka blēdība ir arī tagad jau esošais slimnīcu sadalījums. Komisiju 3. jūnija kopsēdē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule apliecināja, ka “mūsu darbs ir apgrūtināts, jo slimnīcas ne vienmēr spēj pildīt tos līgumus, kas noslēgti ar valsti par speciālistu pieejamību. Saskaramies ar pieaugošu pacientu pārvešanas skaitu. No diennakts uz diennakti var mainīties situācija, ka vietā, kur jābūt kādam pakalpojumam, tā pēkšņi nav.”
Sarunas par slimnīcas faktiskajām iespējām uzņemt slimnieku notiek starp mediķiem, bet pacienti un viņu tuvinieki parasti paliek neziņā, ko prot vai neprot, ko drīkst vai nedrīkst cilvēki, kuru statusu pacientu acīs nodrošina atrašanās slimnīcā halātos, ja to visbiežāk baltā krāsa un piegriezums rāda, ka tas ir medicīnas personāls.
Diemžēl slimnīca nav armija ar stingri noteiktām atšķirības zīmēm, kas apliecina cilvēku dienesta pakāpes un ieroču veidu, kuru lietošanā viņi apmācīti. Slimnīcā sajaukt profesoru ar sanitāru nieka lieta. Tāpēc slimnīcai nav problēmu un drīzāk pat ir ieinteresētība saņemt naudu no valsts par slimniekiem, kuri dienu, divas dienas utt. paliek slimnīcā bez ārstēšanas. Varbūt slimnīcai ir reālais grafiks, pa cik dienām reizi tur kāds ārsts iegriežas un kaut ko dara; varbūt pacientu apdullinās ar pretsāpju līdzekļiem un aizdabūs uz mājām nomirt; varbūt sarunās pacientam vietu citā slimnīcā, par ko 3. jūnija sēdē tika pieminēts, ka tas ir 2-3 dienas ilgs pasākums.
Komisijas sēdē piedalījās pārstāve no Valsts kontroles, kura kaunināja slimnīcu pārstāvjus un slimnīcu aizstāvju pozas ieņēmušos deputātus ar atgādinājumu par Valsts kontroles atklājumiem par to, kā tad slimnīcas pilda līgumsaistības par medicīnas pakalpojumu nodrošināšanu.
Šausmīgi, ka slimnīcas atrod tādus ārstus un ārsti - tādas slimnīcas, ka puses vienojas par fiktīviem darba līgumiem. Viens ārsts var skaitīties darbā kaut trijās, kaut piecās slimnīcās dažādās Latvijas malās vienlaicīgi. Ārsts tādā gadījumā saņem naudu par ārsta (vajadzīgos sertifikātus savākuša cilvēka) vārda izmantošanu, bet slimnīcā paliek vēl lielāka nauda, kam jānodrošina ārstēšana tajā līmenī, kāds slimnīcai piešķirts.
Pēc Saeimas komisiju sēdēm 3. jūnijā sekoja plenārsēde 4. jūnijā, kuras darba kārtībā bija arī Valsts kontroles atskaites uzklausīšana. Valsts kontrolieris Edgars Korčagins iekļāva pārskata perioda labo darbu sarakstā atklājumu par gadījumiem, kad pakalpojumi slimnīcās skaitās pieejami, taču netiek sniegti, un ka labāk uz šīm slimnīcām pacientus pat nevest.
Valsts kontrole ir apstiprinājusi par Latvijas medicīnu kopumā to pašu, ko “Neatkarīgā” 2018. gada 1. februāri rakstīja par vienu konkrētu slimnīcu zem virsraksta “Tiesībsargs atklāj šausmas: bērnus Ainažu slimnīcā spīdzināja” un apakšvirsraksta “Slimnīca bez ārsta”.
Šā stāsta turpinājumā 2024. gada 28. maija publikācija par to, kā “Veselības ministrija novēlējusi saules mūžu un pieaugošu finansējumu smagos grēkos pieķertajai bērnu psihoneiroloģiskā slimnīcā “Ainaži””, par kuru ne 2024., ne 2026. gadā nav apstiprinājuma, ka tur bērni būtu redzējuši kaut vienu ārstu, bet ārsts - bērnus.
Tagad Veselības ministrija ir pieteikusi arī visas psihiatrisko slimnīcu sistēmas pārtaisīšanu, bet tā jāaplūko atsevišķi no vispārējās slimnīcu reformas. Šeit tikai par to reformu, kuras jēga ir atņemt slimnīcām naudu, par kuru Veselības ministrija labi zina, ka tā visa aiziet pierakstījumos.
Proti, ar to nav iespējams apmaksāt ārstu darbu, jo Latvijā nemaz nav tik daudz ārstu sadalījumā pa specialitātēm, kādas vajadzīgas, lai slimnīca skaitītos par noteikta līmeņa slimnīcu. Jo vieglāk šāda nauda nākusi, jo grūtāk no tās atteikties, ko lieku reizi apliecina Saeimas komisiju kopsēdes. 3. jūnijā U. Mitrevics brīdināja Veselības ministriju, ka komisiju deputāti vērsīsies savu partiju frakcijās, lai tās piesaka ministriem apcirst Veselības ministrijas iecerēto reformu, kas radīšot “diezgan lielas problēmas ar vispārēju neapmierinātību nozarē".
Reformatoru labie nodomi pārvirzīt naudu no fiktīviem pakalpojumiem uz reāliem pakalpojumiem lielu labumu tomēr nedos, par ko brīdināja Latvijas Slimnīcu biedrības priekšsēdētājs, pavisam nesen šajā postenī Jevgeņiju Kalēju nomainījušais Artūrs Bērziņš: “Lai kādu reformu jūs taisītu, ārstu skaits nepalielināsies un rezultātu, visticamāk, nebūs. (..) Ne slimnīcas vainīgas, ka nevar noalgot ārstu. Ja ārstu skaits mūsu valstī ir 60% no ES vidējā rādītāja, tad valstij jāpieņem konceptuāli lēmumi.” Tagadējā reforma nepelna konceptuāla lēmuma rangu.
Ir iespējams formulēt, bet ne izpildīt divus konceptuālus lēmumus.
Pirmo - tūlīt salasīt pa pasauli kaut pirmo tūkstoti cilvēku ar ārstu diplomiem.
Otro - pārdalīt ārstus jeb ārstu darba laiku starp valsts un privāto sektoru tā, ka privātais sektors praktiski tiek likvidēts. Otro variantu piedāvāja I. Circene tādā formulējumā, ka lielākā daļa slimnīcu uzņemšanas nodaļu pacientu nenonāktu līdz šīm nodaļām, ja valsts nodrošinātu iedzīvotājiem iespēju tikt pie ārstiem, bet ārstiem - tik lielas algas, “lai viņiem nav jāstrādā privātajā sektorā".
Arī tāda konceptuāla lēmuma izpilde tagad vairs nav iespējama Latvijā, kur medicīna ir pakārtota privātā sektora superpeļņai. Proti, peļņas gūšanai no tā, ka maksātspējīgi cilvēki gatavi maksāt ļoti daudz, lai tiktu pie ārstiem, neciešot sāpes gadiem, cik ilgi jācieš maksātnespējīgajiem. Tiem rindā pie viena ārsta jāgaida mēnešiem, bet ārstēšana parasti aprobežojas ar pacienta nosūtīšanu pie nākamā ārsta utt., līdz slimība jau tik ielaista, ka ārsti spējīgi vismaz to atpazīt un tad varbūt arī ārstēt. Privātajās iestādēs, kur strādā pamatā tie paši ārsti, kas arī valsts iestādēs, 100 un vairāk eiro par katru apmeklējumu iekasē par tādu pašu tālāksūtīšanu komplektā ar psiholoģisku atvieglojumu tiem, kuri jau tikuši pie ārsta, kamēr citi gaida rindā pie ārsta.
Šāda psiholoģiskā palīdzība ir ļoti ienesīga gan ārstiem, gan privātās medicīnas organizatoriem un aiz tiem stāvošajām bankām, nekustamo īpašumu attīstītājiem utt. Superpeļņa rodas no tā, ka reālo ārstēšanu iespējams aizvietot ar fizisko un psihisko sāpju remdēšanu līdz brīdim, kad cilvēks tik un tā nonāk valsts slimnīcā, kur beidzot jāizdara tas, par ko privātajās iestādēs tikai ņēma naudu. Tāpēc privātajās iestādēs naudas tik daudz, ka ārstu atpirkšana no tām nav iespējama. Atliek revolūcija līdz privātkantoru nacionalizācijai, kam atkal savas blaknes.
