Veselības ministrija apžēlo bērnu psihiatrus, bet nepažēlo bērnus

© Depositphotos

Veselības ministrija novēlējusi saules mūžu un pieaugošu finansējumu smagos grēkos pieķertajai bērnu psihoneiroloģiskā slimnīcā “Ainaži".

Veselības ministrija informē, ka sagatavojusi rīkojuma projektu par bērnu psihoneiroloģiskās slimnīcas “Ainaži” saglabāšanu. Šāds lēmums nav pašsaprotams vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, pa visu valsti veļas skolu un arī slimnīcu slēgšanas vilnis, ko it kā neapgāžami pamato iedzīvotāju kopskaita un pirmām kārtām bērnu skaita samazināšanās Latvijā. Otrkārt, žēlošanās par bērnu psihiatru trūkumu liek jautāt, vai tiešām šo speciālistu laika pavadīšanas pareizākais veids ir braukāšana 115 km no Rīgas uz Ainažiem un atpakaļ? Speciālistu pieejamība reģionos, protams, ir liela lieta, bet Ainaži ir Latvijas jūras malā un valsts nomalē, kurā noteikt ārstu un pacientu tikšanās punktu ir dīvaina kaprīze. Treškārt, psihiski slimo bērnu slimnīca Ainažos ir bēdīgi slavena ar to, ka dažus gadus atpakaļ tur nebija neviena ārsta. Reāli slimnīca bija medicīniski maskētu miesas sodu vieta, uz savus nepaklausīgākos audzēkņus visvairāk sūtīja bērnunami. Tāpēc pirms gada Veselības ministrija sliecās uz to, ka Ainažu iestāde pastāvēs vēl tikai neilgu laiku, kamēr tiks atrastas iespējas slimos bērnus izvietot Rīgā un Jelgavā, starp kurām skraidošajiem psihiatriem atliktu vairāk laika painteresēties par saviem pacientiem. Par to tika stāstīts “Neatkarīgās” 2023. gada 3. jūlija publikācijā “Ainažos bērnus turpina ārstēt bez ārstiem”. Skaidrojot savu tagadējo lēmumu, Veselības ministrija neuzņēmās savā vārdā apgalvot, ka tagad ārsti Ainažos būtu.

Slimnīcas vadītāji slimnīcā tikai viesojas

Veselības ministrijas izvairīšanās savā vārdā apliecināt ārstu esamību par slimnīcu sauktā valsts iestādē ir pats galvenais, kas jāzina to bērnu vecākiem, aizbildņiem u.tml. cilvēkiem, kuru aizgādībā esošos bērnus sūta uz Ainažiem. Līdzšinējā notikumu gaita liek domāt, ka ļoti daudzus pieaugušos tieši šāda apiešanās ar slimiem bērniem pilnībā apmierina.

Lūk, kāds ir Veselības ministrijas vēstījums “Neatkarīgajai”: “Viesojoties slimnīcā šā gada marta sākumā, slimnīcas vadība apliecināja, ka ārstniecības iestādē ir nepieciešamais personāls ārstniecības pakalpojumu sniegšanai.” Jautājums, kas pie kā ir viesojies? Atbilde ļoti pārsteidzoša, ka viesojusies slimnīcā ir “slimnīcas vadība”, kas neko daudz par slimnīcu nezina, jo savu kāju tur sper reti. Arī vakar “slimnīcas vadību” izdevās sazvanīt ne Ainažos, bet Saulkrastos, kur Ainažu slimnīcas valdes vienīgā locekle Santa Vāverāne strādā par Saulkrastu veselības un sociālās aprūpes centra direktori.

Ar 4. martu ir datēta Veselības ministrijas ziņa “Ieceļ jaunu Bērnu psihoneiroloģiskās slimnīcas “Ainaži” vadītāju” par to, ka S. Vāverāne nomainījusi Aigaru Kišuro. Jautājums, kuru - vai atvadu vizītē, ja tāda vispār bija, Ainažos parādījušos A. Kišuro, vai iepazīšanās vizītē uzradušos S. Vāverāni - Veselības ministrija uzskata par ticamu informācijas avotu tam, ko slimnīca spēj vai nespēj? Vakar S. Vāverāne savu informētību par Ainažu slimnīcu vērtēja ļoti pieticīgi, solīja pati par slimnīcu vēl daudz ko noskaidrot un aicināja apmeklēt slimnīcu kopā ar viņu šovasar.

Vēl daudz bagātīgāka darba vietu kolekcija nekā slimnīcas vadītājai ir sertificētajam psihiatram dr. Pāvelam Jakimovičam. Ja pirms gada jautājām, kā viņš apvieno it kā pilna laika darbinieka pienākumus Ainažos ar darbu Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā un Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā, tad tagad viņa darbības lauks vēl plašāks. Pirmkārt, Tiesu ekspertu reģistrs liecina, ka viņš veicot personas psihiskā stāvokļa izpēti ne tikai Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā, bet arī Daugavpils psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Otrkārt un pie reizes arī treškārt, viņš piedāvā savus psihiatra pakalpojumus arī medicīnas firmās “Elpa” Olainē un “Dziedniecība” Ādažos. Zinot tādus datus, ļoti grūti noticēt Ainažos neesošajai, par slimnīcu tikai pēc dokumentiem un nostāstiem kaut ko zinošajai S. Vāverānei, ka šis speciālists tik tiešām ierodoties Ainažos un tik tiešām pagūst izmeklēt bērnus, kuriem viņa sertifikāts ļauj noteikt ārstēšanu arī ar tādām zālēm, pēc kuru lietošanas atgriešanās normālā dzīvē ļoti apšaubāma.

Uzpūš štatu sarakstu un budžetu

Ir gan zināms teiciens, ka tas, kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Konkrētajā reizē vēršu lomas pienāktos diviem slimnīcas štatu sarakstā nosauktajiem klīniskajiem psihologiem un diviem fizioterapeitiem, pa vienam audiologopēdam, ergoterapeitam, mākslas terapeitam, vienam nesertificētam bērnu psihiatram un Montesori pedagogam, kuriem vajadzētu strādāt ar pacientiem, nevis tikai skaitīties slimnīcas štatā. Viņiem vajadzētu ar bērniem nodarboties kaut kā savādāk, nekā to gadu desmitiem bija darījis atlikušais “Ainažu” personāls - 10 medicīnas māsas, 30 māsu palīgi, 5 audzinātājas un vēl 30 iestādes uzturēšanai nepieciešami darbinieki. "Ainažu" reālo darbinieku pienākums bija tikai sadzīt bērnus palātās un ik pa laikam piesiet pie gultām un sazāļot pēc savas vēlēšanās (ērtībām), ko par ārstēšanu sakukt nav pamata. Tāpēc, lūk, pēc 2018. gada skandāla slimnīcas štatu sarakstā tika ieviesti speciālisti, kādu tur iepriekš nebija.

No vienas puses, valsts un - galvenais - nodokļu maksātāji - var slavēt sevi, ka esam atvēlējuši naudu, lai psihisko kaišu ārstēšana Ainažos principā kļūtu iespējama. Dzīvojot Dieva mierā, slimnīca 2017. gadā no valsts saņēmusi tikai vienu miljonu eiro. Pēc skandāla ar slimnīcu bez neviena ārsta valsts sāka piešķirt naudu, par kādu pat vairākus ārstus principā varētu pieņemt darbā. Pagājušajā gadā slimnīcas izdevumi bija gandrīz dubultoti līdz 1,95 miljoniem eiro un šogad pēc plāna būšot jau mazliet virs diviem miljoniem eiro. Vietu skaits slimnīcā tajā paša laikā samazināts no 80 līdz 40 vietām, kurās šogad plānots ārstēt 164 pacientus.

Te nepieciešams precizējums par slimnīcas budžeta vizuālo uzpūšanu jeb to, cik priekšzīmīgi valsts iekasē naudu no budžeta iestādēm. Atbilstoši slimnīcas publiskajai atskaitei, pagājušajā gadā tā samaksājusi nodokļos valstij un pašvaldībai 708 tūkstošus eiro jeb vairāk par 1/3 daļu no sava nominālā budžeta. Attiecībā pret 2022. gadu, nodokļu maksājumu apjoms audzis par 100 tūkstošiem eiro.

No otras puses, “Ainaži” diemžēl nav tas gadījums, kad sakritība starp darbinieku skaitīšanos darbā un atrašanos darbā būtu pašsaprotama.

Ja slimnīcā kaut kas mainījies, tad kas un kāpēc?

Mēs taču bijām jau nodzīvojuši nepilnus 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tajā skaitā gandrīz pusi šī laika Eiropas Savienībā, kur bērnu tiesības augstāk par visu, kad 2018. gadā Ainažu slimnīcā iebrāzies tiesībsargs Juris Jansons atklāja visai valstij Latvijas bērnu psihiatriju pat ne padomju, bet Viduslaiku līmenī: “Tiesībsargs atklāj šausmas: bērnus Ainažu slimnīcā spīdzināja.” Tāds ir virsraksts “Neatkarīgās” 2018. gada 1. februāra publikācijai ar apakšvirsrakstu “Slimnīca bez ārsta”. Proti, ka “ir viens psihiatrs, kas slimnīcā strādā it kā uz pilnu slodzi, bet faktiski ir slimnīcā tikai pirmdienās un ceturtdienās, turklāt tajās pašās dienās viņš uz pilnu slodzi strādā ambulatorajā nodaļā un vēl bez tam - tajās pašās stundās viņam ir maksas pacientu pieņemšana. Kad psihiatrs ārstē bērnus - tas nav skaidrs.”

Protams, viss bija pilnīgi skaidrs! Slimnīcā faktiski nekad nestrādājušais ārsts no darba tika atlaists un viņa vietā pieņemts P. Jakimovičs, kura eksponēšanās daudzās, teritoriāli attālās darba vietās vienlaicīgi ir gandrīz kā apzināts paziņojums, ka Ainažu slimnīca var pastāvēt tādā un tikai tādā veidā, kādā tā pastāvēja no nodibināšanas 1955. gadā līdz 2018. gadam un tālāk līdz šai baltai dienai.

“Ainaži” bija legalizētu miesas sodu izpildes vieta galvenokārt bērnunamu, bet arī ģimeņu un skolu prasības neizpildošiem bērniem: “Pacienti drīkst uzturēties tikai savā tukšajā palātā, ja neklausīsi, būs sods - sāpīgā pote vai piesiešana pie gultas.” Pieaugušo prasībām ļoti neatbilstoša bērnu uzvedība varēja gan būt, gan nebūt saistīta ar psihiskām slimībām.

Visas interešu grupas savu dabūjušas

Veselības ministrija šķiet pieņēmusi Ainažu ultimātu jeb darījumu gan ar Latvijas bērnu psihiatriem kā profesionālu grupu, gan ar slimnīcas personālu, gan ar Limbažu novada pašvaldību. Cik varēja saprast no sarunas ar S. Vāverāni, Ainažos nonāk bērni, kuru ārstēšanu Rīgas un Pierīgas psihiatri uzņemties negrib. Slimnīcas personālu ar tā ekstavagantajām uzvedības manierēm Latvijas iedzīvotāji var atcerēties no vairākām TV reportāžām 2018. gadā, kad “Ainažu” slēgšana šķita ļoti ticama. Darba zaudēšanas draudu satracinātie cilvēki gāja kadrā un cīnījās par saviem iztikas līdzekļiem tādā veidā, kādu viņu prata. Gan viņiem, gan pašvaldībai valsts uzturētā slimnīca ir ne ar ko neaizstājams ienākumu avots pilnīgi neatkarīgi no tā, kādi ir ārstēšanas rezultāti.

Ļoti gribētos uzskatīt “Ainažu” uzturēšanai iztērēto naudu par ieguldījumu nākotnē, kas tiks kaut daļēji atpelnīts pēc 10-20 gadiem, kad tagadējie “Ainažu” pacienti varbūt pat varētu sākt strādāt ja ne algotu darbu, tad vismaz iekļauties savu ģimeņu budžetu papildināšanā ar darbu mājās vai vismaz ar to, ka savas mājas nedemolēs, citus cilvēkus neaiztiks un netērēs medicīnas budžetu par viņu ievietošanu psihiatriskajās slimnīcās. Diemžēl nekādas pārliecības par bezārstu režīmā notiekošas ārstēšanas rezultātiem nav, ja šos rezultātus noteiks bērniem dotie medikamenti, nevis dabas untumi, kas daudzos gadījumos diktē psihisko slimību gaitu pat visas pasaules psihiatrijai neizprotamā veidā.

Izpēte

Latvijai beidzot ir sava strauji augoša militārās rūpniecības nozare, kas izpaužas bruņumašīnu būvē Valmierā, dronu izstrādē Mārupē un citur, dažādu komponenšu ražošanā Saldū un Jelgavā utt., taču pēc šomēnes notikušās konferences radās aizdomas, ka mūsu amatpersonas par to neko negrib zināt.